Igauņu dzejnieces un rakstnieces Lēlo Tungalas triloģijas Biedrs bērns iznākšana latviešu valodā noritējusi divos savdabīgos cēlienos. 2018. gadā triloģijas pirmo grāmatu, pilnā nosaukumā Biedrs bērns un lielie cilvēki, laida klajā apgāds Liels un mazs, savukārt otrā un trešā daļa Biedrs bērns un rakstītie burti un Biedrs bērns un tēvs pie lasītājiem nonāk vien šogad ar Latvijas Rakstnieku savienības gādību. Taču patiesībā šī pauze laikā nav traucēklis – tā ir lielisks iemesls, lai vēlreiz pārlasītu pirmo daļu pirms iepazīšanās ar otro un trešo.
Mamma atgriezīsies
Gan teksta trīsdaļīgās struktūras dēļ, gan aprakstītā laikposma un redzespunkta dēļ – proti, mazas meitenes atmiņas un pārdzīvojumi sarežģītā XX gadsimta vidusposmā Baltijā – tiklab kritiķi, kā lasītāji jau paguvuši Biedru bērnu pielīdzināt Vizmas Belševicas triloģijai Bille. No vienas puses, salīdzinājums ir pamatots: rakstot atmiņas jau nobriedušā vecumā, abas rakstnieces rekonstruē savu bērnības pasauli ar apbrīnojamu meistarību. Abos darbos no dažādiem, ne vienmēr saderīgiem mozaīkbildes gabaliņiem savu pasaules skatījumu veido jūtīgs un apdāvināts bērns, kurš gan instinktīvi nojauš lielu daļu notiekošā absurda un traģiskuma, bet, protams, vēl nespēj saskatīt pilnu notikumu ainavu.
Par nepieciešamību restaurēt tālaika bērnu – pašreizējo četrdesmitgadnieku vecāku un vecvecāku – atmiņas liecina arī fakts, ka pēc abu triloģiju motīviem uzņemtas atzinīgi novērtētas spēlfilmas (attiecīgi Monikas Sīmetsas un Ināras Kolmanes režijā), turklāt abas pirmizrādi piedzīvoja vienā un tai pašā 2018. gadā. Tomēr, iedziļinoties abos stāstījumos, šķiet, ka šie teksti gan viens otru lieliski papildina, tomēr nav īsti vienādojami.
Trīsarpus gadu vecās Lēlo atmiņas grāmatā Biedrs bērns sāk risināties ar traumatisku epizodi – viņas mammu no mājām ar troksni un raudāšanu nezin kāpēc aizved sveši, melni vīri, un mamma aizejot piekodina meitenei "būt labam bērnam", jo tad viņa drīz vien atgriezīsies. Atgriešanās notiek tikai triloģijas trešajā daļā, tātad pēc vairākiem gadiem, bet starplaikā Lēlo pieaugdama mēģina saprast dīvaino un neizprotamo pēckara Igaunijas PSR realitāti, kurā tētis un radinieki kopīgās svinībās pie galda runā ko vienu, bet oficiālās varas pārstāvjiem saka gluži ko citu, kurā vārdi nesakrīt ar darbiem un pat dziesmas, kā izrādās, tiek dalītas pareizajās un nepareizajās.
Dzīve skaņās un zilbēs
Tieši dziesmas grāmatā bieži pieminētas (un arī citētas) kā simbols, kā avots spēkam, ar kādu igauņi dzīvo un izdzīvo arī dramatiskajos okupācijas laikos. Vārdi un dziesmas, tostarp pašsacerētas, arī mazajai Lēlo kļūst par dzīvības eliksīru – meitene burtiski dzīvo skaņās un zilbēs, bet pieaugušie brīžiem iztrūkstas un kušina, piemēram, tādas dziesmas kā alfabētisko "ābēcēdē", kam Lēlo bezrūpīgi piekabina, pēc viņas domām, daudz skanīgāko pašizdomāto pantiņu "enkāvēdē". Taču dziesma, kā labi zinām, ir arī ideoloģisks ierocis. Pamazām no grāmatām un radio Lēlo apgūst arī padomju okupācijas propagandas "bībeli", iemācās skandēt slavas vārsmas vadoņiem un paust naidu pret "aizpeļķes kapitālistiem", tomēr skaidrāka nekļūst vesela virkne meitenes prātā gruzdošo jautājumu. Kāpēc tēvocim jāslēpj skapī un jāmēģina upē slīcināt savu pirmskara uniformu un spožos apbalvojumus? Kāpēc jautros stāstus, ko svinībās stāsta onkuļi un tantes, nedrīkst stāstīt tālāk? Kāpēc skolā mācītais tik ļoti atšķiras no mājās dzirdētā? Par ko drīkst un par ko nedrīkst jokot? Un pats galvenais – kur tik ilgi pazudusi mamma un kad viņa atgriezīsies?
Taču vienlaikus Biedrs bērns ir grāmata, kas, par spīti zemtekstā skanošajai baisajai okupācijas režīma notij, ir gaiša un asprātīga. To labi raksturo jau visas triloģijas nedaudz komiskais nosaukums: tas sakņojas kādā epizodē sabiedriskajā transportā, kurā biļešu kontroliere paģēr pārējiem pasažieriem sarūmēties, lai atbrīvotu vietu "biedram bērnam", un mazā Lēlo šo apzīmējumu uztver ar neviltotu sajūsmu kā zīmi, ka viņa ir tikpat svarīga kā pieaugušie, kuri visi taču ir biedri un biedrenes. Neraugoties uz ģimenes trūcīgumu un to, ka meitēns atkal un atkal iekuļas kādā ķezā, Lēlo tomēr ir mīlēts un lolots bērns. Praktiskajā dzīvē diezgan bezpalīdzīgais tēvs kā vien spēdams sargā meitu no realitātes šausmām un cenšas viņas bērnību padarīt saulainu. Vectēvs un vecāmāte, lai mierinātu meiteni, kurai naktī pēc visa pieredzētā uznākusi panikas lēkme, virtuvē dejo krakovjaku. Tante allaž cenšas sarūpēt ko gardu un atļauj lakot mazo pirkstiņu nagus. Un tā tālāk...
Ar (no pieaugušā lasītāja viedokļa labi uztveramu) gaišu pašironiju un siltu sirsnīgumu gan pret savu pagātnes "es", gan apkārtējiem autore apraksta bērnību kā laiku, kurā mazā cilvēka iztēli vēl neiegrožo priekšstati par neiespējamību un kurā pasakas loģika vēl uzvar vēsturisko. Viss būs labi, par to Lēlo nešaubās. Vēl tikai nav skaidrs – kad un kā tas notiks.
Un šī ir nianse, kas Lēlo Tungalas grāmatas diezgan būtiski nošķir no Billes. Vizmas Belševicas lieliskā triloģija jaušami atšķiras no Lēlo bērnības apraksta ne vien tāpēc, ka autore apraksta plašāku laika periodu, kas aizsākas vēl XX gadsimta 30. gados, bet arī grāmatu kopīgās noskaņas dēļ. Belševicas triloģijā līdztekus rit ne tikai vēsturiski, bet arī personiski komplicēts vēstījums – karš, okupācija un citi trauksmainie notikumi atbalso un atspoguļo pašas Billes bērnību, izaugšanu psiholoģiski traumatiskā vidē. Atšķirībā no Lēlo Bille nav mīlēta un lolota, meitenes attiecības ar vecākiem ir visa teksta sāpju punkts, kura raksturojumā autore nevar izvairīties no labi saprotama rūgtuma, un tas stāstījuma priekšplānā izceļ ne vairs laikmeta, bet cilvēka – bērna – traģēdiju. Taču arī Belševicas darbā rodams daudz bērnības uztverei raksturīgā možā spriganuma, iztēles un radošā gara rosības, ar ironisku smaidu izcili atveidotu tālaika "absurda teātra" ainiņu. Tieši šī intonācija, bērnības laika – par spīti visam! – gaišās puses padara baudāmu vēstījumu par laikmetu, kuru pieaudzis rakstnieks visbiežāk atveidotu visai drūmā krāsu paletē. Un nevilšus piezogas neloģiskā doma – kā gan būtu, ja mazā Bille un mazā Lēlo tolaik būtu satikušās...
Triloģija Biedrs bērns ir izcili talantīgi uzrakstīts vēstījums, kura mērķauditorija tikpat labi var būt patstāvīgi lasoši bērni (tad gan talkā būtu jānāk vecākiem ar paskaidrojumiem), kā arī jaunieši un pieaugušie. Vēsturiski dramatiskais fons, uz kura risinās stāstījums par bērnību un pieaugšanu sarežģītā laikā, savu aktualitāti nav zaudējis un nezaudē joprojām. Tiesa, mēs vairs nebīstamies no pantiņa "enkāvēdē", taču vai gan pasaulē pašlaik trūkst citu biedējošu burtu?