Pierādīt Valmieras Vasaras teātra festivāla nepieciešamību vairs nav vajadzīgs – tas ir būtisks notikums, kas ne vienmēr rada tikai šedevrus, bet dzīvu procesu gan, tam ir izveidojusies sava publika un sava aura. Šogad festivālā no 4. līdz 7. augustam tika parādīti divi iepriekšējo gadu iestudējumi un seši jauni, no kuriem viens – koncertizrāde Citu dziesmu svētki – notika vienu reizi un tika pārraidīts Latvijas Radio 3 Klasika.
Šajā recenzijā detalizētāk pakavēšos pie diviem jauniestudējumiem, no kuriem viens – XXI gadsimta absurds Rinda – nonāks Valmieras teātra repertuārā (tāpat kā dejas izrāde Plaušas, tādējādi mēģinot risināt katru gadu aktualizēto problēmu, ka labām izrādēm, kas tapušas festivālam, ir nepelnīti īss mūžs). Ļoti gribas cerēt, ka atbilstošas telpas izrādīšanai Rīgā vai kādā citā pilsētā varētu atrast arī operai Vēsā, kas savas teātra valodas dēļ ir svarīgs pienesums teātrim kopumā un specifiski – mūzikas teātra procesam Latvijā.
Rindā mūžu nodzīvoju
Kad pirms daudziem gadiem uz ēkas mūra pie Valmieras tirgus mākslinieki uzzīmēja ļaužu pūli, iedzīvotāji kurnēja, ka tagad esot rinda augšā un rinda apakšā – tolaik vēl ēkā atradās gaļas veikals, kurā produkciju pieveda reizi dienā, un rinda stāvēja stundām. Vēlāk gleznojumu aizkrāsoja, un tagad jau kādā trešajā atjaunotajā versijā uz sienas soļo Jānis Daliņš, savukārt veikala vietā atrodas naktsklubs. Rinda kā fenomens nebūt nav tikai padomju laika palieka, to mums skaudri atgādināja gan Covid-19 ierobežojumu periods, gan ārprāts, kas notiek ar pasu nomaiņu, vienīgi daudzviet rindas ir kļuvušas virtuālas. No šīs sadzīviskās konkrētības atsperoties, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce un režisors Toms Treinis ir radījuši izrādi Rinda, kurā iesaistījuši dažādu paaudžu Valmieras teātra aktierus.
Autori rindu uztver absurda kategorijās, izrādes pieteikumā uzskaitot dažādus rindas veidus – "pēc desām, banāniem, aliņa pirms plkst. 22, labākas dzīves, pie Pētera vārtiem, pēc vakcīnas, ieročiem, lietotām drēbēm, bēgļu statusa, lētākas pārtikas, lai pirmie tiktu lidmašīnā vai pie iespējas savas atvases palaist dārziņā". Pieteiktais jautājums, uz kuru iestudējumam jāatbild, ir: "Vai, gaidot uz to, ka kļūsim laimīgāki, sasniedzot to, kas rindas galā, mēs nezaudējam sev atvēlēto laiku un savas eksistences jēgu?"
Izrāde sākas ar asprātīgi izspēlētu situāciju, kad rinda izveidojas spontāni un cilvēki nemaz nezina, pēc kā stāv un pat uz kuru pusi stāv. Pamazām atklājas iezīmētie tipāži, no kuriem sulīgākie ir tie, kas konkrētāki, apaudzēti ar atmiņā paliekošām detaļām. Košākais ir Ineses Ramutes apņēmīgais tantuks ar līdzi paņemtu saliekamo krēsliņu, kas, drošs kas drošs, sarunu ar pārējiem sāk krievu valodā. Janusa Johansona varonim ir atmiņas, kas saistās ar gandrīz vai sakrālu tūrismu, taču īsti neiet kopā ar konsekventi ieturēto alkoholiķa tēlu.
Apņēmības pilnas ir Annas Neles Āboliņas grūtniece – deju kolektīva vadītāja – un Ilzes Pukinskas fiziķe, jaunā pāra uzskatu un alku atšķirības iezīmē Diāna Krista Stafecka un Meinards Liepiņš, pasīva lūzera lomā iejuties Ģirts Rāviņš. Simpātiskā paštēlā dzīvojas Eduards Johansons. Samērā nekonkrēts ir Riharda Jakovela veidotais tēls, faktiski vairāki tēli, šķiet, ka aktieris tajos īsti nav iedzīvojies. Ansamblis organiski pārslīd no sadzīves situāciju konkrētības uz ironisku vispārinājumu, rindai pāraugot Gatves dejā ar norobežojošām lentēm un stabiņiem, kas ir Kristapa Kramiņa scenogrāfijas būtiskākā sastāvdaļa. Marta Mielava piemeklējusi tipāžus raksturojošu, bet nepārspīlētu, samērā neitrālu apģērbu. Aigars Apinis, kautrīgi nosaukts par kustību konsultantu, ir nozīmīgs iestudējuma līdzautors, kurš palīdz radīt absurda atmosfēru tieši ar kustībām.
Izrāde ir asprātīga un tomēr dramaturģiski neviendabīga, turklāt nav izdomāts trāpīgs fināls. Ideālā variantā tekstu varētu papildināt vēl ar kādiem stāstiem, lai nenoliedzami interesanto darbu padarītu precīzāku, grodāku. Taču uzteicama ir autoru spēja pievērst uzmanību vairāk nekā ikdienišķai parādībai un ģenerēt no tās aktuālu mākslas faktu.
Cita pasaule
Jau pēc Annas Ķirses operas Vēsā noskatīšanās es no plaukta paņēmu Jerna Rīla krājumu Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti, kas savulaik lasīts, bet diezgan bezcerīgi pagaisis no atmiņas, un... noliku atpakaļ, saprotot, ka nav izšķirošas nepieciešamības konkretizēt to dīvaino, pēc saviem likumiem eksistējošo pasauli, kas uzburta Valmieras bijušajā katlumājā pašā pilsētas centrā. Jo bakstīt līdzi ar pirkstu, kurš tēls atbilst grāmatas varoņiem, nav pārāk būtiski arī tāpēc, ka – kā pirms izrādes brīdināja režisors Klāvs Mellis – visu visi skatītāji neredz un tas tā arī nav domāts. Tādējādi es, piemēram, labi redzēju dzīru ainu, kam varētu būt sakars ar Rīla stāstu Cūka, bet to neredzēja citi skatītāji, kas tobrīd atradās griežamās ripas otrā pusē. Jā, mēs labāk varam saprast, ka savādais, neiederīgais tēls uzvalkā un platmalē ar platām lentēm ir tetovētājs no Rīla stāsta, taču bezsižeta un bezteksta situācijā var tvert arī atmosfēru kā tādu.
Pirms izrādes ar kolēģiem apspriedām, kādus līdzīga principa piemērus atceramies. Skatītāji uz griežamās ripas sēdēja Inta Sedlenieka iestudētajā Augusta Strindberga Spoku sonātē (1994) Valmieras teātrī, bet tā bija simultāndekorācija šī jēdziena tradicionālajā izpratnē, proti, skatītāju pagrieza pret konkrēto norises vietu, ārpus kuras paralēli nekas nenotika. Daļa publikas uz ripas griežas arī Sergeja Golomazova iestudējumā 1900. Leģenda par pianistu (2017) Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, bet tur skatītājus griež mehāniska ripa. Kolēģi pieminēja arī Mazo ganiņu Nacionālajā teātrī. Vēsajā daļa publikas sēž uz vairāku līmeņu konstrukcijas, kuru ik pa brīdim pagriež, daļa – telpas malās, un katra grupa principā redz atšķirīgu izrādi. Notikuma unikalitāte ir tieši izrādes sastāvdaļu simbiozē, jo nav iespējams nodalīt Annas Ķirses mūziku no Klāva Meļļa režijas, Katrīnas Neiburgas telpas, Kristīnes Brīniņas kustību režijas, Oskara Pauliņa gaismām, Katrīnas Neiburgas un Bertas Vilipsones kostīmiem, Tāļa Timrota skaņu režijas. Diriģents Artūrs Gailis, sarkanos zābakos stāvēdams uz postamenta, ir kaut kas līdzīgs dievam, jo šķietami ir ārpus tēlu sistēmas un tomēr iekļaujas kopainā.
Var piekrist tiem kolēģiem, kas saskata zināmu, kaut attālu, līdzību ar Elmāra Seņkova Grimmiem Liepājas teātrī, kur arī teksts ir drīzāk runu imitējošs, nevis informāciju nesošs elements. Vēsajā, atsakoties no pirmavota dialogiem, izmantoti inuītu valodas vārdi, taču arī tiem nav saturu veidojošas funkcijas. Darbības, ko veic seši performeri (lietosim šo apzīmējumu, jo viņi ir aktieri un dejotāji vienlaikus), brīžiem ir ļoti konkrētas un arī groteski izkāpinātas, taču savādajā vidē, milzīgam papīra kamolam atveidojot sniega bumbu, ikvienai darbībai tiek piešķirta kaut kāda pārpasaulīga nozīme. Kas ir šie netīrie, rūķveidīgie ziemeļnieki? Cik daudz viņi dzīvo realitātē, cik – iedomās? Skaniskā vide elso, klab, virmo, plūst, vairākus instrumentus speciāli veidojuši Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis, ragu arfu spēlē Ēriks Kiršfelds, visāda veida sitamos instrumentus – Juris Āzers un Guntars Freibergs.
Sēžot uz platformas, skatītājs tiek pakļauts zināmai nejaušībai – konstrukcijas rotācija var pietuvināt kādam no notikumiem, kas vienlaikus tiek izspēlēti telpā, bet var arī pēkšņi aizvirzīt no tā projām. Puiši, kas stūma platformu, ļoti centās, ar visu svaru uzgūlušies rokturiem, un likās, ka viņiem brīžiem (īpaši beigās, kad uz krakšķošās konstrukcijas stāv arī izrādes dalībnieki) tas prasa daudz spēka. Tas mazliet novirzīja no harmoniskas izrādes uztveres.
Taču pavisam neplānotu pievienoto vērtību konkrētajai izrādei, ko skatījos es, piešķīra negadījums – signalizācijas iedarbošanās dēļ pašā sākumā pārtraukto vakara izrādi parādīja pēc Citu dziesmu svētkiem, tieši pusnaktī. Piekrītu skatītājiem, kuri atzina, ka šī ekstrēmā pieredze piedeva kaut kādu īpašu vērtību notiekošajam, tumsai laukā sasaucoties ar pustumsu telpā un padarot norises līdzīgas sapnim. Festivāla rīkotāju un izrādes dalībnieku spēja operatīvi reaģēt raisa cieņu, kaut arī ne visiem skatītājiem šis risinājums derēja.
Mīlīgie panki
Par Citu dziesmu svētkiem, kas ir Jēkaba Nīmaņa un Mārtiņa Meiera izlolots megaprojekts, izteiksies arī citi, tāpēc vēlos uzsvērt tikai vienu aspektu. Izceļot underground mūziku no tai raksturīgās vides un aranžējot orķestrim ar kori, tiek radīts kas pilnīgi jauns, savukārt par pankiem pārģērbtie studenti, azartiski darbojoties, tomēr lielā mērā ir amizanti tēli no nesenās pagātnes. Daļa dziesmu šādā versijā kļūst ja ne gluži par šlāgeriem, tad par meinstrīmā absolūti ērti uztveramiem skaņdarbiem gan (Loco Locals dziesma Radio Emīla Zilberta aranžējumā ir bezmaz polkas solī dejojama zaļumballē). Gribas izcelt aktiera Sanda Runges veikumu, atveidojot protagonistu, kurš vienlaikus kā tāds Odisejs vai reliģisks sludinātājs vēsta par veselu laikmetu mūzikas vēsturē un iejūtas arī reāla laikabiedra ādā, kurš sākumā, tērpies baltā kreklā, stāv pie Dikļu skolas pieturas zīmes (atsauce uz Dziesmu svētku tradīcijas šūpuli), bet vēlāk pārtop aktīvā notikumu līdzdalībniekā. Aktiera izturība, vienās bikšelēs pavadot koncerta pēdējo pusstundu uz skatuves visai vēsajā vakarā, pelna publikas cieņu.
Šķiet, Citu dziesmu svētki līdztekus izrādei Tuvie tālie visprecīzāk iemiesoja festivāla rīkotāju deklarēto brīvdomības tēmu. Turklāt uztveres līmeņi te varēja būt krasi atšķirīgi – no konkrētā mūzikas slāņa perfektiem pārzinātājiem līdz nezinīšiem, pie kuriem šā teksta autors pieskaita arī sevi un kuri labākajā gadījumā ir informēti par dažu grupu eksistenci. Taču uzveduma veidotājiem ir izdevies panākt, ka sajūtu līmenī ir iesaistīti visi un diezgan vispārīgais stāsts tomēr sasniedz emocionālu piepildījumu.