Šī izrāde ir par to, ka patiesība, kam tik ļoti reizēm vēlamies piekļūt, iespējams, jāmeklē dziļāk par pateiktajiem vārdiem. Tā pirms jauniestudējuma Citroni citroni citroni citroni citroni pirmizrādes Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) publiski pauda tā režisors Jurģis Lūsis. Kā vēsta izrādes anotācija, Sema Steinera lugas pirmiestudējums noticis Vorvikas Mākslas centrā 2015. gadā un ieguvis trīs žūrijas balvas Nacionālajā studentu drāmas festivālā, pēc tam luga izrādīta festivālā Latitude, Edinburgas festivālā Fringe un Camden People’s Theatre Londonā. 2023. gadā darbs no jauna tika uzvests Harolda Pintera teātrī Vestendā. Kādā no intervijām Jurģis Lūsis pauž pārliecību, ka tā ir ļoti augstvērtīga dramaturģija. Pirmizrādes publika Rīgā reaģēja kopumā atsaucīgi, tas liecina, ka šai tematikai ir savs skatītājs. Tad kāpēc šo rindu autora vaigs vakara noslēgumā bija drīzāk domīgs nekā apskaidrots?
Ir vai nav distopija
Pirmais problēmjautājums ir iekodēts pašā lugā. Tās izejas punkts ir iedomāta situācija, kurā tiek pieņemts likums, ar kuru Lielbritānijas pavalstniekiem tiek ierobežots izrunājamo vārdu skaits līdz 140 vārdiem dienā. Taču, kā par lugu raksta The New York Times kritiķis Houmans Barekats, "patiesībā tā nav tik daudz distopija, cik domu vingrinājums". Tātad skatītājam jāpieņem dramaturga principiālais lēmums pašu ierobežojuma situāciju nekonkretizēt, atstājot neatbildētus gan jautājumus par valdības mērķiem, gan tīri tehniskām detaļām, kā šāda lēmuma pieņemšana ir īstenojama, ja mēs iedomātos ko līdzīgu ieviest dzīvē.
Aktieri Ilva Centere un Klāvs Kristaps Košins lūkojas pulksteņos, kuros izlasāms atlikušo vārdu skaits, un pasaka to skaļi, bet īsti nav saprotams, vai arī šie skaitļa vārdi ietilpst limitā. Jau minētais Ņujorkas laikraksta kritiķis izsaka minējumu, ka tieši 140 vārdus Sems Steiners, kura 2015. gada luga uzskatāma par agrīnu darbu, izvēlējies tāpēc, ka tobrīd bija vēl spēkā tvitera ierobežojums vienam tekstam – 140 rakstu zīmju (limitu dubultoja 2017. gada rudenī). Tomēr lugā nav tiešas saistības starp varoņu ikdienas eksistenci un sociālajiem tīkliem, un galu galā vārds un rakstu zīme tomēr ir atšķirīgi lielumi.
Situācijas objektīvās skaidrības trūkums neļauj mums iztēloties, ko varoņi dara pa dienu, ja vakarā viņiem ir atlicis zināms skaits vārdu. Vai un kā viņi komunicē ar citiem cilvēkiem? Kur atrodas "patiesības ministrija", kas veic izrunāto vārdu uzskaiti un "izslēdz" runātājus, kad limits tiek sasniegts? Vai tie, kuri protestē, jebkā tiek sodīti? Šie ir jautājumi, kurus dramaturgs atstāj pašplūsmā. Respektīvi, apstākļi, kas nosaka varoņu rīcību, ir tik abstrakti, ka tas rada grūtības atveidot pašu rīcību. Izrādē nav arī nolasāms pamatojums, kāpēc lugas darbība lēkā turp un atpakaļ, miksējot varoņu sarunas pirms un pēc ierobežojuma noteikšanas. Ja valoda, kurā abi jaunie cilvēki sazinās, būtiski atšķirtos, šādai laika pārbīdei būtu loģisks izskaidrojums, uzsverot šīs atšķirības dramatiskumu un valodas deformāciju vai atmirumu. Galu galā viņi taču vienojas lietot specifiskus vārdu savienoju mus, lai ietaupītu vārdu skaitu. Taču, kad ierobežojums jau ir spēkā, varoņu leksika būtiski nemainās, un rodas sajūta, ka galvenā atziņa pēc izrādes noskatīšanās ir nevis tāda, ka šāds ierobežojums izaicina attiecības un saasina emocijas, bet gan tāda, ka mēs ikdienā patiešām runājam daudz par daudz un turpinām lieki pļāpāt arī tad, kad katram vārdam šķietami vajadzētu būt pieaugušai vērtībai.
Nē, jaunie cilvēki joprojām runā daudz neobligāta, un klusēšanas likums nepavisam neizveido principiāli jaunu savstarpējās saziņas formu. Personīgi man par šo aspektu gribējās reflektēt kā par problēmu – ka cilvēki izrādās negatavi pielāgoties situācijai un tērē vārdus, kuru vērtībai taču vajadzētu būt pieaugušai (kad to rakstu, mani neatstāj sajūta, ka šis skaidrojums ir par garu).
Šķiet, ka izrādes veidotājiem būtiski ir bijis uzsvērt tieši pārbaudījumu jūtu intensitātei, pārējos problēmjautājumus atstājot perifērijā, bet tas rada sajūtu, ka izrāde nebūt nerok tik dziļi, kā varētu gaidīt.
Juriste un mūziķis
Reducējot izrādes tematiku līdz attiecību stāstam ārēja apgrūtinājuma apstākļos, ir svarīgi, vai starp varoņiem pastāv jūtu ķīmija un vai mēs noticam, ka šis tiešām ir mīlestības stāsts. Ilva Centere Bernadetes lomā uzsver juristes pragmatismu arī privātās dzīves peripetiju risināšanā. Viņa saskata sava partnera nedrošību un impulsivitāti, vairākas reizes viņam atgādina, ka pelna vairāk par viņu, un jautā, vai Klāva Kristapa Košina Oliveram tā ir problēma.
Klāvs Kristaps Košins ir absolūti organisks aktieris, un emociju gamma viņam ir visnotaļ plaša, mēs varam iztēloties, kā viņa varonis iet demonstrācijā un tādējādi cenšas pieaudzēt savu pašapziņu, radot ilūziju, ka cīnās par taisnu lietu, taču cīņa būtībā jau ir zaudēta un ir skaidrs, ka likums nemainīsies (turklāt Bernadete ir absolūti mierīga – uz tiesām attiecas izņēmums, kas ļauj runāt vairāk; uz dziesmām šāds izņēmums neattiecas). Turklāt ir jau taisnība, ka Olivera aizrautībai ar protestiem ir vēl kāds iemesls – cita sieviete –, kas gan lugas asi nenosliec melodrāmas virzienā.
Problēma ir tajā, ka abu varoņu rakstura iezīmes un iespējamās rīcības modeļus skatītājs uztver samērā ātri, tie stundu un 40 minūtes garajā izrādē būtiski netransformējas, sižets radikāli neattīstās, tajā nav izšķiroša pavērsiena, kas visu sagrieztu kājām gaisā. Sieviete ir pašpārliecināta, stabila, atturīga, racionāla, vīrietis – impulsīvs, šaubu pilns, nedrošs, emocionāls. Arī tad, kad viņi viens otram atzīstas mīlestībā, iespējams, tas katram no viņiem nozīmē kaut ko citu. Jā, izrādes beigās ar Toma Auniņa mūzikas palīdzību izdodas kaut cik sasiet kopā vēstījumu par labu tam, ka varoņi tomēr ir spējīgi uz abpusējām jūtām.
Režisors lugu lasa samērā neitrāli, Marijas Ulmanes piedāvātais telpas iekārtojums ļauj nosacīti mainīt darbības vietas, neko nemainot uz skatuves. Taču izrādē, acīmredzot respektējot mazā spēles laukuma specifiku, darbības intensitāte ir apzināti slāpēta, un arī emocionāli šis stāsts nesatricina skatītāju. Jā, tas viss ir simpātiski, taču jauna režisora nevēlēšanos veidot ambiciozu iestudējumu var tulkot arī kā biklumu. Vai stāstam, kas apvieno ekstrēmus ārējos noteikumus un aktīvu divu cilvēku emocionālo mijiedarbību, piedienas, ja tā var teikt, istabas temperatūra? Vai traģikomēdijas atslēga nevarētu iedot vēstījumam lielāku dinamiku? Viela pārdomām.
IZRĀDE
Citroni citroni citroni citroni citroni
Ģertrūdes ielas teātrī 13., 14.II, 19., 20.III plkst. 19
Biļetes git.lv EUR 18