Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Tītars, pie kura ģimenei pulcēties. Valmieras Drāmas teātra izrādes Ģimene recenzija

Reiņa Suhanova iestudējums Ģimene Valmieras Drāmas teātrī kā spogulī aprāda, ka pasākums "ģimene" ir komplektiņš, kurā tu nevari dabūt tikai saldo pusi… Un tomēr tik saldi ir zināt, ka šī trakā kompānija celsies un kritīs par tevi kā neviens cits.

Amerikāņu dramaturga Stīvena Karama lugu The Humans režisors Reinis Suhanovs Valmieras Drāmas teātrī iestudējis ar skaidru un gaišu nosaukumu Ģimene. Atkal jau jāuzsver, ka no scenogrāfijas saknes izaugušajam režisoram Reinim Suhanovam patīk un izdodas izteikties skaidrās līnijās. Tā arī šoreiz – izrāde Ģimene bez kādiem minējumiem un aplinkus ceļiem ir par ģimeni. Visā tās krāšņajā un atpazīstamajā tipiskumā, ka šo izrādi varētu rādīt pirmslaulību kursu absolventiem vēl mirkli pirms kāzām. Ģimene – tas ir šādi. Vai jūs tiešām to gribat? Reinis Suhanovs – noteikti grib. Aktieri – Inese Ramute, Elīna Vāne, Skaidrīte Putniņa, Klinta Reinholde, Aigars Apinis un Tālivaldis Lasmanis – arī. Es – arī. Šis ir iestudējums, kurā dramaturga dotajiem notikumiem cauri spiežas arī pašu aktieru cilvēciskā pārliecība. Šādā ziņā Ģimene ir gluži kā manifests – godīgs, stiprs un saviļņojošs. Sacītais, protams, ir nedaudz iracionāls, skaidru pierādījumu jau nav, tikai kaut kāds īpašs mirdzums acīs brīdī, kad visi kliegdami bļaudami ar āmurīti dauza Pateicības dienas piparmētru cūku un pasaka, par ko katrs ir pateicīgs. Un jaunā ģimenes locekļa – Aigara Apiņa Ričarda – klusā aizgrābtībā nobubinātā frāze, ka viņš mēģinās ieviest šo tradīciju arī savā ģimenē, kur, kā var nojaust, neviens tādām sentimentālām bērnišķībām nekad nav ļāvies, jo pieaudzis cilvēks tak var iztikt arī bez emocionāla siltuma, patiesas tuvības un tamlīdzīgām eksaltētām muļķībām. Tas nekas, ka dēlam pēc tam jātērē nauda pie psihoterapeita un jāmēģina iemācīties, kā vispār sarunāties un būt par ģimenes zobratiņu, kurš neuzkar visu smalko mehānismu. Aigara Apiņa kariķēto sarunāšanos ar jaunajiem radiniekiem, protams, var interpretēt arī gluži pretēji. Pieļauju, ka mani iespaidi privātas nostalģijas iespaidā aizvirzās sentimentālisma virzienā. Realitātē Reiņa Suhanova iestudētajā "paaudžu trillerī" ir gana daudz melnā humora, asprātības, ironijas un pašironijas un atsperīgas spēles prieka.

 

Amerikāņi par mums

Stīvena Karama luga ir saņēmusi neskaitāmas nominācijas un apbalvojumus, arī prestižo Tony Awards un New York Drama Critics Circle Award. Pirmoreiz tā ir iestudēta 2016. gadā Brodvejas teātrī. Pēc tam – daudzviet citur. Pasaulē ir neskaitāmi daudz lugu un scenāriju, kuru pamatkonfliktu veido ģimenes pulcēšanās ap galdu un sekojošie jūtu izvirdumi un emociju augoņu pārduršana. Karama luga izceļas ar smalkāku struktūru. Tā skeletus no ģimenes skapjiem nekrata ārā ar milzu blīkšķi. Sadursmes un arī paši varoņi ir ikdienišķāki, tie nav nekādi emocionāli salti monstri – sadomazohistiski nervu slimnieki, kas dzīvo no zālēm un pilna bāriņa, kā amerikāņu dramaturģijas klasikā – Tenesija Viljamsa lugās. Neraugoties uz tipiski amerikāniskām reālijām – atsauci uz 11. septembri un Amerikas debesskrāpju skatiem (Gata Priednieka-Melnača video) izrādes sākumā, amerikāniskajiem apģērbiem (kostīmu māksliniece Līga Zepa) un kokakolu milzīgās sarkanās papīra glāzēs (jaunais pāris vēl tikai iekārtojas) –, katram skaidrs, ka Valmieras Drāmas teātra izrādē mēs skatāmies uz kārtīgu "vidējo" latviešu ģimeni, kurā ir divas pieaugušas meitas, vecāki, barojama vecmāmiņa ratiņkrēslā un ļoti neveikli, tomēr visiem nepieciešami pūliņi turēties kopā. Kā nu sanāk, tā sanāk. Diez kā jau nesanāk. Protams, arī šajās īru emigrantu Bleiku ģimenes Pateicības dienas pusdienās kādā Manhetenas pagrabstāvā galdā tiek celti visai pabaisi jaunumi, uz kuriem nu katrs reaģē, kā reaģē. Izrādei par labu nāk pandēmijas laika fons, kas mūs visus ir padarījis vēl vairāk nedrošus un ievainojumus. Zaudēts darbs, māja, kas jāpārdod, slimība – tas it nemaz nešķiet par kādu atsvešinātu "amerikāņu sapņa" sašķobīšanos.

 

Tipāži kā dzīvi cilvēki

Pateicības pusdienas reizē ir arī jaunākās meitas Bridžas un viņas krietni vecākā drauga Ričarda – uz ko ģimene nepakavējas norādīt – jaunā dzīvokļa apraudzīšana. Nu nav šie Bleiki smalkjūtīgākie cilvēki uz pasaules. Nemitīgu trokšņu un smaku pilnais dzīvoklis ar skatu uz iekšpagalmu vienā sekundē tiek izklaudzināts, izošņāts un novērtēts bezkaislīgi, nujā, taisnīgi. Klinta Reinholde Bridžu, kura neveiksmīgi mēģina izsisties mūzikas pasaulē, precīzi tēlo kā mūžam lecīgu un aizkaitinātu pusaudzi, kurai viss riebjas, bet tomēr, lūdzu, lūdzu, neejiet vēl prom un apkampiet mani. Ģimenes spēks ir spilgtie aktierdarbi, kas reizē ir koši solo, bet saliedējas arī "ģimeniskā" ansambliskumā. Režisoram ir izdevies aktierus noskaņot uz precīza stila, kurā groteska mijas ar precīzu psiholoģisko iekšējo zīmējumu. Visiem izdodas atklāt savus varoņus kā dzīvus cilvēkus, kuru rīcības motīvi, lai cik tipiski, nav līdz galam atšifrējami. Piemēram, varam tikai minēt, cik muļķīgi vai zinātniski saturīgi ir bijuši raksti, ar kuriem Tīnai Tērnerei līdzīgā Ineses Ramutes mamma ir appludinājusi meitu darba e-pastu. Beigu aina, kad viņa, nometusi savu rosīgo un nedaudz eksaltēto mammas ādu, maigi un klusi saka Momsim – aizbrauksim nu vēl pirms ceļa uz tualeti –, liek domāt, ka varbūt tieši viņa ir ģimenes gudrākais cilvēks – sirds gudrākais, kurš kopējam labumam gatavs paspēlēt pretī savu lomu izteiktāk nekā citi. Arī Tālivalža Lasmaņa tēvā Ērikā nenotverami miksējas gan pagļēvums un vajadzība visu zināt labāk, gan vīrišķība, atveroties patiesi sirsnīgai un mierinošai sarunai ar slimo un nelaimīgas mīlestības salauzto meitu Eimiju, kuru Elīna Vāne nospēlē vienkārši eleganti. Juristes taču neraud, vai ne? Un seko mūzikla "viss ir kārtībā" cienīgs rokas mājiens un žilbinoši mākslīgs smaids. Arī muzikālajos akcentos Jēkabs Nīmanis un Aigars Apinis atsvešināti ironiskās intermēdijās – komentāros ir asprātīgi paspēlējušies ar mūziklu un saldo popdziesmu saldsērīgumu un skarbo realitāti, kurai visbiežāk ir jābrien cauri katrai kārtīgai ģimenei. Reinis Suhanovs ir izteicies, ka Stīvena Karama luga ir kā "netīrs spogulis, kurā ieraugi sevi". Jā, ir skaidrs, ka šī ģimenīte ir visai netīrs spogulis un nav nekāds emocionālās inteliģences paraugs, bet es sajutu, ka, neraugoties ne uz ko, viņi ir viens otram. Pa īstam.

 

Ģimene
Valmieras teātra Apaļajā zālē 26., 27., 28.XI plkst. 18.30
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss top ātrāk skaidrs

Tas, kas turas kopā, man šķiet neaizstājams. Ainars Mielavs ir izdevis albumu 220 volti, bet koncerti ir pārcelti uz nākamā gada pavasari.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja