Kas manī ir, tas vairāk nekā rādāms. Šis teksts, kas Jāņa Kalniņa operas Hamlets titulvaroņa mutē izskan jau pirmajā izrādes ainā un nepretendē uz atslēgas frāzes statusu ne pašā operā, ne komponista iedvesmas avotā – Šekspīra traģēdijā –, paradoksālā kārtā raksturo jauniestudējumu, kura pirmizrāde 13. janvārī notika Latvijas Nacionālajā operā. Tas attiecas uz vairākiem aspektiem.
Pirmkārt, izrāde ar Mārtiņu Ozoliņu pie pults, līdzīgi kā leģendārais brīvdabas iestudējums, kuru diriģents Viesturs Gailis kopā ar domubiedriem 2004. gada vasarā veidoja Bauskas pilsdrupās, apliecināja un ļāva atkal pilnībā izjust Jāņa Kalniņa mūzikas aizraujošo simfonisko vērienu, krāšņumu un emocionālo spēku. Šī ģeniālā mūzika nenoveco, un tā pelnītu tikt parādīta ne tikai vietējā mērogā, bet plašāk.
Otrkārt, Latvijas Nacionālās operas solisti, vismaz izpildītāju pirmais sastāvs 13. un 16. janvārī, šīs muzikālās traģēdijas tēlos pārliecināja ne tikai ar vokālo sniegumu, bet arī ar aktiermeistarību, dziļi un patiesi atklājot varoņu raksturus, rīcību, pārdzīvojumus, pretrunīgās domas un savstarpējās attiecības. Viņi ir vislabākie sabiedrotie Jāņa Kalniņa mūzikai, uzticami tās bruņinieki.
Treškārt… Režisores Kristīnas Vuss, scenogrāfa Andra Eglīša, kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas, horeogrāfa Agra Daņiļeviča, gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa un videomākslinieka Uģa Ezerieša veidotā iestudējuma vizuālā koncepcija un tās īstenojums (opera ledājos, pasakas estētikā) spēj pārsteigt, taču vienlaikus sevī ietilpina "vairāk nekā rādāms" – arī to, ko rādīt varbūt nemaz nevajadzētu un kā vienkārši ir par daudz. It īpaši tas attiecas uz vēsturiski asociatīvo rekvizītu blīvo klāstu, kas izrādes skatīšanos brīžiem tuvina muzeja apmeklējumam un novērš uzmanību no galvenā.
Mūzikas bruņinieki
Tieši jaudīgais, niansētais un profesionāli spēcīgais muzikālais izpildījums ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults ir iestudējuma pamatvērtība, kas uzrunā vienā vilnī ar Jāņa Kalniņa mūziku. Andris Ludvigs titullomā atklāj visas Hamleta vokālās nokrāsas, viņš to dara plašā dinamiskā vērienā, līdz pat varoņtenora tesitūras virsotnēm – vispirms monologā Būt vai nebūt (4. aina), pēc tam ekspresīvi saviļņojošajā sarunā ar māti (7. aina) un kad sastopas ar Laertu pie Ofēlijas zārka (9. aina). Andra Ludviga Hamlets uzrunā arī tāpēc, ka ir dziļi cilvēcisks.
Vīrišķīgajā Jāņa Apeiņa baritonā atveidotais karalis Klaudijs pārliecinoši atklājas varaskārē un pretrunu mezglā ar iespaidīgu kulmināciju 6. ainā, kurā sirdi plosošai lūgšanai seko atkal jauna cietsirdības pakāpe. Ilonai Bagelei karalienes Ģertrūdes loma ir iespēja lieliski parādīt sava mecosoprāna augsto diapazonu un tembrālās krāsas varones sarežģītajā ceļā atpakaļ uz siltu cilvēcību, to sasniedzot sirsnīgajā, rāmajā Ofēlijai veltītajā dziedājumā Kur vītols pāri upei zarus liec (10. aina), kurā komponists gudri ievijis Ofēlijas atvadu dziesmas intonācijas. Diemžēl mizanscēnu risinājums liedz karaļpārim parādīties īsti cēlā, izturētā karaļpāra stājā masu skatos, kur to ļoti vajadzētu.
Augstu iekārtās šūpolēs lēni slīdot pāri pasaulei, no kuras Ofēlijas prāts jau ir atvadījies, Inga Šļubovska-Kancēviča savā gaišajā, maigajā soprānā dāvā mums vispoētiskāko, visvairāk apgaroto izrādes brīdi – tās kluso, lirisko kulmināciju. Tajā ir kaut kas pārpasaulīgs un patiesi debešķīgs.
Polonija lomā basam Krišjānim Norvelim ar uzviju izdodas izcelt kambarkunga nelietīgo, viltīgo dabu, to ļaunumu, kas viņam neļauj cilvēciski izturēties pat pret paša meitu. Šī loma viņam piestāv, tāpat kā tas bija 2004. gadā, kad Bauskas pilsdrupās viņš atveidoja Klaudiju. Lai gan Horācija uzdevums izrādes dramaturģijā ir atbalstīt draugu (Hamletu), nevis plašos dziedājumos atklāt sevi, šo tēlu Rinalda Kandalinceva stabilais baritons piepilda ar vīrišķīgu un cildenu skanējumu. Šķietami epizodiskais Laerta tēls tenora Mihaila Čuļpajeva spilgtajā atveidojumā nebūt vairs nešķiet maza loma. Sākotnēji veiksminieks, kurš noslēgumā pēkšņi ir zaudējis visu (gan tēvu, gan māsu), zvērodams sāpēs un atriebības alkās, spēcīgi trāpa traģēdijas sāpīgajā finālā. Mākslinieka temperaments, izkāpinātā emocionālā koncentrācija un kustību veiklība liktenīgajā, dinamiskajā Hamleta un Laerta duelī te ir īstajā vietā. Nav tikai saprotams, kāpēc pa vidu abu efektīgajai, perfekti izstrādātajai cīņai traucējoši duelējas arī viņu sirdsapziņa (dublieri/baleta mākslinieki)?!
Atraktīvi, ar groteski komiskiem trikiem un lielu aizrautību slaveno kapraču duetu izpilda baritoni Armands Siliņš un Juris Ādamsons, kurš pirms tam jau paspējis kopā ar Lauru Grecku un Andri Kipļuku izspēlēt atmaskojošo izrādīti Peļu slazds, kuru piesaka komponistam vizuāli līdzīgais Kalvis Kalniņš.
Viss, kas iedvesmojis
Iestudējuma vidi – kūstošo ledāju ainavu, kurā brīžiem slīd buru laivas, – tā īsti var novērtēt, tikai lūkojoties no augšas. Šoreiz tieši balkoni ir luksusa vieta publikai, jo, sēžot parterā, nevar redzēt caurspīdīgi balto organiskā stikla skatuves grīdu, bet vareno troksni, kas vienā no simfoniskajām starpspēlēm pavada ledus plaisāšanu, var pat pārprast kā signālu, ka sabojājies skatuves ripas mehānisms. Visveiksmīgāk laika tunelī darbojas Kristīnes Pasternakas veidotie kostīmi, jo tie risina laikmetu dialogu ar gaumīgas, elegantas un asprātīgas stilizācijas palīdzību. Tērpi ir skaisti un mūsdienīgi, tie gan uzbur inscenētāju iecerēto pasakas estētiku, gan nostāda māksloto, ārēji izskaistināto, liekulīgo pasauli iepretim Hamleta askētiskajai vienkāršībai un skaudrajam patiesumam.
Savukārt pārspīlētais skatuves rekvizītu daudzums un dublējošo mīmisko tēlu – Hamleta varoņu sirdsapziņas – intensīvā, brīžiem juceklīgā skatuviskā rosība Kristīnas Vuss iecerēto laikmetu dialogu pārvērš par daudzu sīku saskaitāmo summu. Dažādu laiku gleznas, šķīvji, uzvaras kausi, Lielā Kristapa statuete, leduslāča galva un citi priekšmeti. Butaforisks, pašā skatuves priekšā novietots, 30. gados VEF ražots radioaparāts, kas brīžiem arī skan. Divas lielas, spīdīgas olas, kurās, kā izrādās, glabājas valdnieka krēsli. Nākdami uz karaļpāra kāzām, galminieki mētā basketbola bumbu, kam esot jāatgādina Latvijas komandas leģendārā uzvara pirmajā Eiropas basketbola čempionātā 1935. gadā. Karalis lūkojas kinokamerā, pats komponists Jānis Kalniņš fotografē (ar leģendāro fotoaparātu, kādus VEF rūpnīca ražoja operas Hamlets tapšanas laikā). Kāda dāma auklē rakstāmmašīnu… Un kur tad vēl simbolu uzskaitījumā pieminētās ērģeļu stabules, kuras, piedodiet, es pat nepamanīju!
Nav šaubu, ka režisore rakusi dziļi un viņai ir precīzs pamatojums ikvienai iestudējumā iekļautajai lietai, ik sīkumam. Taču vai to visu ir iespējams aptvert, izrādi skatoties? Vai pilnīgi viss, kas iedvesmojis un kas uzzināts iestudējuma tapšanas gaitā, ir arī reāli jāparāda uz skatuves? Citiem vārdiem, vai te aiz kokiem nepazūd mežs?
Ja skatītājs nav apmeklējis Sarunas pirms pirmizrādes, nav izlasījis un noklausījies režisores intervijas vai vismaz programmiņā publicētos vēstījumus, viss šis priekšmetiskais blīvums var samulsināt. No ņirboša raibuma paglābj tikai tas, ka skatuves telpa (izņemot vienīgi karalisko kāzu balli koši zaļos un dzeltenos kostīmos) ieturēta balti pelēku, sidrabainu toņu kolorītā, kurā atmirdz vietumis tērpos iestrādātais zelts. Attiecībā uz skatuves vidi gan arī neatstāj sajūta, ka monumentālie Andra Eglīša gleznojumi – astoņi lielformāta skatuves iekari, kuru tapšanā ieguldīts milzīgs, tehniskās izdomas bagāts un teju vai ritualizēts darbs, – dzīvo paši savu paralēlo dzīvi. Varētu izveidot izstādi.
Attiecību ledainums
Tas, kas reāli darbojas izrādes kā vienota veseluma labā, ir ledainais kopkolorīts ar bāku skatuves vidū, no kuras augstumiem brīžiem uz mums noraugās karalis un no kuras Egila Siliņa balsī Hamletu uzrunā nogalinātā tēva gars. Ledus, aukstums ir simbols, kas vēsta par ledainām, saltām cilvēku attiecībām. Ne velti ievērojamais lietuviešu režisors Eimunts Nekrošus savulaik Šekspīra Hamleta iestudējuma centrā bija novietojis milzīgu, gaisā pakārtu ledus gabalu, kas kūstot pilēja, un varoņi tērpās lāčādās. Šī iestudējuma viesizrādi 1998. gadā redzēju uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Ledus ainava izriet arī no neprātā Ofēlijai raidītā Hamleta lāsta: «Esi tu skaidra kā ledus, esi tu balta kā sniegs…»
Operas jauniestudējumam par labu nācis grīdas ripas izmantojums, kas ļauj raiti mainīt ainavas akcentus bez dekorāciju pārbūves. Tas palīdz pievērst māksliniecisku uzmanību kinematogrāfiski krāšņajām simfoniskajām epizodēm, tās vizualizējot. Negaisa skatā pirms 8. ainas tas izdodas iespaidīgi, vizuāli skats risināts gan kā Hamleta, gan Laerta atgriešanās buru laivās vētrainā jūrā. Galu galā ir sasniegts galvenais – Jāņa Kalniņa Hamlets beidzot atkal ir celts dienasgaismā, un izrāde neatstāj vienaldzīgu.
Hamlets
LNO 24.III, 1.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–40