Kamermūzika, ja vien tajā nav iesaistītas zvaigznes, kuras atpazīstamību ieguvušas, apliecinoties liela mēroga – operas vai simfoniskās koncertmūzikas – žanros, parasti (ar retiem izņēmumiem) paliek nišas lieta. Mūzikas klausītāji salīdzinājumā ar citu mākslu interesentiem ir viskonservatīvākie un priekšroku dod nevis ziņkārības apmierināšanai, bet pārbaudītām vērtībām ar drošu garantiju. Vai jauns, spilgts, bet klausītājiem vēl nepazīstams talants, kurš turklāt specializējas vokālajā kamermūzikā, var publikas ieinteresēšanā konkurēt ar triju orķestru sezonas atklāšanas koncertiem, kuru afišas tajā pašā nedēļā vilināja ar izcilu solistu vārdiem? Andra Pogas diriģētais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sezonu atklāja kopā ar strauji uzlecošo pianisma zvaigzni Daumantu Liepiņu, kamerorķestris Sinfonietta Rīga – ar beļģu vijolnieku, Karalienes Elizabetes un Pētera Čaikovska konkursa laureātu Marku Buškovu, savukārt orķestris Rīga – ar sen sadarbībai nolūkoto britu viesdiriģentu Duglasu Bostoku.
25. septembrī Vecrīgas koncertzālē Artissimo bijušā Mākslas darbinieku nama 5. stāvā aptuveni piecdesmit klausītāju bija liecinieki Latvijas soprāna 27 gadus vecās, Zalcburgā studējošās Ļubovas Karetņikovas pieteikumam izsmalcinātā, saturīgā un dziļi pārdomātā vācu un austriešu vokālās kamermūzikas programmā. Tas bija pārsteigums pat rūdītiem melomāniem, īpaši, ja nav trāpījies dzirdēt dažus iepriekšējo gadu projektus Latvijā ar jaunās dziedātājas līdzdalību. Arī izlūkgājiens YouTube beidzas faktiski bez rezultātiem. Kā gan citādi – šis taču bija Ļubovas Karetņikovas pirmais solokoncerts. Debija.
Tēli un no skaņas
Bagātīgā austriešu un vācu kamermūzikas programma, kuru Ļubova Karetņikova izpildīja kopā ar pianisti Innu Davidovu, aptvēra trīs gadsimtus. Viņas bija izvēlējušās Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta, romantiskās mūzikas pamatlicēja Franča Šūberta un par pēdējo romantiķi dēvētā Riharda Štrausa dziesmu izlasi žanrā, kuru vāciski runājošajās zemēs apzīmē ar vārdu Lied. Vienā intensīvi piepildītā vakarā izskanēja četrpadsmit dziesmu, kurām piedevās piepulcējās vēl divas no vispazīstamākajām Franča Šūberta dziesmām – introverti sāpjpilnā Grietiņa pie ratiņa (ar Johana Volfganga Gētes Fausta 15. ainas tekstu) un Ave Maria, kas šoreiz ar īpašu nolūku vainagoja mistikas un nāves mierinājuma piepildīto Elenas dziesmu ciklu, kuru Šūberts komponējis ar Valtera Skota poēmas Ezera jaunava tekstu. Programmas izvēle un sakārtojums liecina par nobriedušu māksliniecisko domāšanu. Šī bija programma ar mērķtiecīgu dramaturģiju, nevis vakars "skaisto melodiju pasaulē".
Ikviena komponista kameropusu klāstu pārstāvēja atšķirīgi tēli un noskaņas. Te bija gan mocartiskais bezrūpīgais vieglums un graciozitāte, kas lieliski iegūla Ļubovas Karetņikovas dzidrajā, vieglajā, intonatīvi precīzajā balsī, gan tumšāka, skaudrāka impulsīvi emocionāla, pat dramatiska tēlainība (piemēram, Mocarta dziesmā Kad Luīze sadedzināja sava neuzticīgā mīļotā vēstules). Ļoti īpaši šajā izlasē izskanēja koncertdzīves retums – Franča Šūberta Elenas dziesmas, kurās Valtera Skota Ezera jaunavas mistiskā varone ieaijā mūža miegā gan kareivi, gan mednieku.
Pats galvenais kritērijs bija lēno, intīmi kluso, apskaidroti mierpilno dziesmu lasījums. Plūstoši un apgaroti izskanēja Riharda Štrausa Rīt/Morgen! ar Džona Henrija Makena vārdiem un Franča Šūberta Tu esi miers/Du bist die Ruh ar Frīdriha Rikerta dzeju.
Uz viena viļņa
Visu programmas dažādību Ļubova Karetņikova atklāja patiesi, nesamāksloti, ar lielisku vācu valodas dikciju, precīzu un jēgpilnu frāzējumu, nemaz nerunājot par prasmīgi un smalki niansēti izmantoto vokālo krāsu paleti. Pēc Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvēšanas un papildstudijām Viļņā operdīvas Irenas Milkevičūtes klasē Ļubova Karetņikova patlaban turpina studijas maģistrantūrā Zalcburgas Universitātē Mozarteum. Zalcburgā aizvadīts vien gads, un to pašu paplucinājušas Covid-19 laika attālinātās mācībstundas, bet jaunā dziedātāja jau zina, kā jādzied vācu un austriešu vokālā kamermūzika, un spēj to atslēgt klausītājiem. Mākslinieciskā intuīcija savijusies ar stila un žanra izjūtu. Būtisks atbalsts ir arī zinošā un pieredzējusī koncertmeistare Inna Davidova – viņas šajā programmā bija uz viena viļņa.
Koncerts pierādīja: nepadodoties jaunībai tipiskajam kārdinājumam apžilbināt ar efektīgu virtuozitātes salūtu, dziedātāja Ļubova Karetņikova izvēlas mūziku, kura savā poētiski liriskajā, harmonizējoši mierpilnajā izteiksmē šķiet pavisam vienkārša un taupīga, bet patiesībā ir ciets rieksts gan vokālā plūduma, gan tēla atklāsmes aspektā.
Jaunajai māksliniecei ir jābūt gatavai, ka agrīnais fokuss uz kamermūziku var arī nebūt rozēm kaisīts, jo lielā karjera notiek opernamos un izskan pat apgalvojumi, ka modernajā pasaulē kamermūzika vairs nav aktuāla. Taču ir spilgti izņēmumi. Viens no tādiem ir slavenais amerikāņu liriskais soprāns Barbara Bonija, kuras karjeras nozīmīgāko daļu veido kamermuzicēšana. Viņa ir Ļubovas Karetņikovas skolotāja Zalcburgā kopā ar ievērojamo austriešu baritonu profesoru Volfgangu Holcmairu, kurš par savu misiju uzskata publikas ieinteresēšanu par dziesmu repertuāru.