Jauno aktieru ienākšanu Liepājas teātrī iezīmē vairāki iestudējumi, kas tapuši kā diplomdarba izrādes un tagad iekļauti repertuārā. Režisores Kristīnes Brīniņas iestudētā Upe ir formas ziņā izaicinošākā izrāde – tā apvieno kustību izrādi ar verbatima tehniku, atspoguļojot reālu liepājnieku stāstus, turklāt tiek organizēta kā pastaiga nelielai skatītāju grupai. Taču pārsteidzošākā pieredze ir tā, ka šādu specifiski vienai pilsētai radītu darbu absolūti pārliecinoši un organiski iespējams "pārstādīt" pavisam citā pilsētā. Tā nu sanāca, ka mana pirmā tikšanās ar Upi notika Valmieras Vasaras teātra festivālā, pēc kura uzreiz bija skaidrs, ka vēlos redzēt arī oriģinālu.
Vientulības atskārsme
Kristīnes Brīniņas pieeja materiālam ir radoša, atsperoties reālā vidē un sastaptajos cilvēkos, kurus atveido jaunie aktieri, taču iespējami precīzajam runas veida un plastikas atveidojumam tiek pievienota kustību partitūra, kas nevis ilustrē stāstījumu, bet paplašina to. Tā Madaras Kalnas Dainītes stāstā no greizsirdīgā vīra rāviena aiz matiem izaug sievietes pazemojuma kustību partitūra teju izmisīgā intensitātē, savukārt Kintija Stūre atveido gan stāsta varoni, kas sastopams ērmīgā dārzā, gan pati sevi, bet tad pēkšņi izvijas kā kāds staipekņaugs. Kārļa Artejeva robustais varonis Eduards runā, godīgi sakot, samērā frāžaini, uzsverot savu vilšanos mūsdienu Latvijā, bet savas sāpes par bojāgājušo draugu atveido lakoniskā, precīzā horeogrāfiskā etīdē kopā ar Valtu Skuju, un kopumā aktieriem izdodas radīt emocionāli saviļņojošu stāstu. Turklāt brīvdabas vide nav šķērslis, lai teksts sasniegtu klausītāju.
No šāda viedokļa varam teikt, ka izrādes kā mācību darba uzdevumi ir samanāmi, taču tie netraucē, jo ir iekausēti kopējā plūdumā. Izrādes anotācijā pausta Kristīnes Brīniņas doma par vientulības neiespējamību, taču vairāki izrādē iepludinātie stāsti tomēr aizķer tieši ar vientulības atskārsmi. Aktierdarbi ir skices, ko nosaka izrādes formāts, turklāt visiem nav iespējas izveidot tēlus ar plašāk izvērstu biogrāfiju, bet no ansambļa kopumā tiek gaidīta mobilitāte un prasme nepārtraukti pārslēgties no vienas ainas uz otru.
Izrāde darbojas vairākos līmeņos. Ir konkrēti stāsti kādā fiksētā vietā, bet ir arī pārgājieni starp tiem, kas organizēti gluži rafinēti no loģistikas viedokļa, virzot skatītāju plūsmu ar aprēķinu, lai aktieri paspētu pārģērbties un nonākt nākamajā punktā. Starpposmos pilsētas ikdienas ritms un izrādes inscenētie elementi saplūst visvairāk, jo Artūra Irbes atveidotais puisis ar Depo maisiņu faktiski neatšķiras no kāda cita puiša, kurš pa ielu iet ar dzeltenā maisiņā iepakotām pusdienu kārbām un kuram ar šo izrādi nav ne mazākā sakara. Skatītāju vidū pēkšņi iejaucas ziņkārīgi puišeļi, paskatās un dodas prom savās gaitās. Reaģējot uz Valta Skujas hiperaktīvajām darbībām, riteņbraucēji novēl Dieva svētību. Un savā nodabā dažādās pilsētas daļās dzīvojas vismaz trīs kaķi, kas neliekas īpaši traucēties, ka garām plūst skatītāju upe.
Būtiska izrādes sastāvdaļa ir Riharda Lībieša mūzika, kas skan lielākajā daļā ainu. Tā ir meditatīva, aktīvi klātesoša un upes tēmai atbilstoši ņirboša skaņu partitūra. Mūzikas klātesamība nav uzbāzīga, taču tā veido zināmu ietvaru. Epizodiski mūzikas instrumentus spēlē arī aktieri.
Bildinājuma aplis
Manuprāt, savu pieredzi ar šādas specifiski vienā vidē radītas izrādes pārcelšanu pilnīgi citā pilsētā Kristīnei Brīniņai būtu vērts apkopot un publicēt. Liepājas versija, kas iekļauj tieši šajā pilsētā sakņotus stāstus un tipāžus, sākas promenādē un beidzas pie Gulbju dīķa, savukārt Valmierā maršruts izveidots starp Centra kapiem (izrāde sākas kapos) un beidzas pie Svētā Sīmaņa baznīcas, faktiski šķērsojot pašu pilsētas centru.
Pastaigas struktūra, kurā viens notikums nesaistās ar citiem, pieļauj improvizētu ainu secību, respektējot, ka beigās visi deviņi aktieri apvienojas Bildinājuma aplī. Taču atsevišķi akcenti Valmierā ir pat iedarbīgāki, piemēram, ja jau minētie divi draugi, kuru stāstu uzzinām krietni vēlāk, stāv apkampušies kapos, šī mizanscēna iezīmē daudz lielāku dramatismu nekā šīs pašas figūras neitrālā vidē. Principiāli atšķirīgi veidojas arī vides un izrādes attiecības ainā ar bāru – Liepājā tas izrādes norises brīdī vēl bija slēgts, savukārt Valmierā šo epizodi spēlēja pie kafejnīcas Jauna saule, Agnijas Dreimanes varonei stāvot burtiski rokas stiepiena attālumā no vasaras terases pirmajiem galdiņiem, pie kuriem sēdēja kafejnīcas viesi.
Šādam salīdzinājumam nav gradāciju "labāk" un "sliktāk" – mēs varam runāt par to, ka izraudzītās norises vietas abās pilsētās ir līdzvērtīgas, kaut varu iedomāties, ka atrast tādas Valmierā un savirknēt divās stundās apgūstamā maršrutā nebija pašsaprotami un viegli. Garāžu aizmugure ar pieslienamām kāpnēm Valmierā izrādījās ne mazāk iedarbīga par drupu kaudzi Liepājā, bet autentiska pagalma burvību, kāda var būt tikai «īstajā vietā» Liepājā, lieliski kompensēja ābele pie mājas Valmierā.
Gandrīz visu stāstu varoņi ir krietni vecāki par aktieriem. Izņēmums ir bērni, kuri spēlējas pagalmā un kuru stāstos diemžēl ievijas diezgan tipiskas un izplatītas ikdienas vardarbības ainas. Ir panākts līdzsvars starp kopumā gaišo izrādes kopnoskaņu un stāstīto likteņu skaudrumu līdz pat atmiņām par karu, ko piedzīvojis Hugo Puriņa varonis divskatā ar viņa pusmūžā atrasto mūža mīlestību Madaras Viļčukas atveidojumā (šo un vēl vienu ainu izrādei kā režisore un horeogrāfe sagatavojusi Alise Putniņa). Rasas Bugavičutes-Pēces literāri apdarinātie liepājnieku stāsti respektē katra prototipa izvēli, cik daudz atklāties, cik tuvu laist sev klāt.
Tajā, kā Liepājas teātra aktieri izrādē Upe apdzīvo daļu pilsētas, kurā ritēs viņu dzīve turpmāk (ne visi ir liepājnieki), ir kaut kas simbolisks un nozīmīgs. Izrādes izskaņā šis aktieru devītnieks veido savstarpēju ķēdi, kurā katrs katram ir nozīmīgs. Sākot karjeru tik sarežģītā laikā, aktieri parāda vēlmi būt par savējiem. Un gribētos, lai turpinātos arī Liepājas teātra sadarbība ar Kristīni Brīniņu.
Upe Liepājas teātra izrāde (notiek pilsētas ielās) 18.IX plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10