Blahers. Šis uzvārds vispirms asociējas ar vācu kosmopolītisko komponistu Borisu Blaheru (1903–1975), kurš mūzikā radoši lika lietā savu matemātiķa un arhitekta domāšanu un šajā jomā iegūto augstāko izglītību – eksperimentēja ar mūzikas konstrukcijām, tās organizējot pat matemātisku progresiju veidā. Vijolnieks Koļa Blahers, mūsu valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga viesis 27. februāra koncertā Lielajā ģildē, ir minētā komponista dēls. Gandrīz desmit gadu viņš ir bijis slaveno Berlīnes filharmoniķu un Lucernas festivāla orķestra pirmā vijole. Līdzīgi tēvam, arī dēls ir atvērts visam jaunajam. Pēdējos gados viņš ir aizrāvies ar play-lead koncertēšanu, saplūdinot vijolnieka – solista – un diriģenta, atskaņojuma vadītāja ambīcijas. Orķestris Sinfonietta Rīga nudien ir nonācis labā kompānijā: ar 1730. gadā izgatavoto Stradivāri vijoli Tritton rokā pie diriģenta pults vai orķestra koncertmeistara krēslā Koļa Blahers ir muzicējis, piemēram, ar Melburnas un Jeruzalemes simfonisko orķestri, Mālera kamerorķestri un Camerata Bern, Honkongas filharmonijas kamerorķestri, Lucernas festivāla orķestri, Štutgartes kamerorķestri, Drēzdenes filharmonijas orķestri.
Koncerts, kuru viesis sniedza kopā ar Sinfonietta Rīga, bija muzikāli kvalitatīvs, ievērības cienīgs notikums. Tā kā Blahers ar Sinfonietta Rīga sadarbojās jau atkārtoti, nebija nekāds brīnums, ka šo programmu Lielajā ģildē (27.II) gribēja dzirdēt tik daudz klausītāju. Vīnes klasiķa Ludviga van Bēthovena dramatiskās uvertīras Koriolans un Bēlas Bartoka Divertismenta (stīgu orķestrim) muzikālo lasījumu Blahers vadīja un ieskandināja ar emocionāla stratēģa, mūzikas arhitekta roku amplitūdā no klasiskas skaidrības (Bēthovens, Bartoks) līdz dejiskai vitalitātei un folkloriskam kolorītam (Bartoks). Blahera – interpreta – domāšanai ir raksturīgi, ka racionālais, eksakti sakārtotais un muzikāli sensitīvais, skarbi grodas līnijas un sensitīva krāsu palete ir roku rokā. Šķietamie pretmeti – precīza perfekcija, ļoti stingri izskaitļots skaņdarba attīstības plāns un dinamiska impulsivitāte – te kļūst par vienu veselu, un tam lieliski pielāgojas arī Sinfonietta Rīga saskaņotais mūziķu ansamblis, sākot ar stīgu sastāvu un beidzot ar paplašināto Bēthovena orķestra sastāvu.
Īpaši jāatzīmē, ka Sinfonietta Rīga, līdzīgi orķestrim Kremerata Baltica, ir kolektīvs, kura mūziķi cits citā uzmanīgi klausās. To nosaka ne tikai objektīvi iemesli (samērā nelielais orķestra dalībnieku skaits), bet arī kolektīva kopīgās estētiskās vērtības. Tas netraucē lieliski izpausties grupu solistiem – īpaši obojai, klarnetei, mežragiem, pat kontrabasam. Pie īpašajām veiksmēm koncertā pieskaitāma otro vijoļu līderes, stilistiski vispusīgās vijolnieces Agneses Kanniņas-Liepiņas, spilgtā pašizpausme. Ir skaidri redzams, kā orķestris ir audzis, muzicējot kopā ar tādiem meistariem kā Koļa Blahers, vēsturiskās mūzikas lielmeistars britu arfists Endrū Lorenss-Kings vai igauņu diriģents Tenu Kaljuste, kura vadībā pat iegūta Grammy balva.
Racionālā un emocionālā harmonija Blahera pieejā jācildina arī vijolei un orķestrim radītās L. van Bēthovena Romances izpildījumā. Bēthovens ir Koļas Blahera jājamzirdziņš tomēr viņa solista meistarība no izsmalcinātām toņa gradācijām līdz žilbinošai virtuozitātei, nemaz nerunājot par skaņdarba dramaturģiskā reljefa pārredzējumu, visspilgtāk atklājās Johannesa Brāmsa Vijoļkoncerta lasījumā. Opuss, kuru autora laikabiedri neuzskatīja par radošu veiksmi, tagad ir piecu visu laiku vispopulārāko vijoļkoncertu topā. (Topa versijas ir dažādas, taču tēlainiem un žanriskiem kontrastiem bagātais, virtuozi spožais, romantiski azartiskais, tomēr arī apgaroti liriskais Brāmsa Vijoļkoncerts ir hrestomātiska, pastāvīga sastāvdaļa šajā izlasē.) Koļa Blahers pazīstamajā skaņdarbā dāsni ielika gan dabas doto temperamentu, gan interpreta erudīciju, brālīgi dalot opusa melodiskās atklāsmes ar Sinfonietta Rīga oboju.