Viņš aizgāja pēc cigaretēm un atgriezās pēc diviem mēnešiem. Šo Žana Lika Godāra biogrāfijas epizodi ne tikai piemin, bet arī atkārto Jaunā Rīgas teātra jauniestudējuma Pelēka vasara, saulaina ziema galvenais varonis Klements. Gerda Lapoškas un Matīsa Ozola kopīgi sarakstītā luga, kuru viens līdzautors ir iestudējis ar otru galvenajā lomā, radīta, norādot iedvesmas avotus, kam darbs arī veltīts, – "Trifo, Godāram, Tarkovskim, Mopasānam, Hemingvejam u. c., varbūt arī Stendālam un Gētem, Rīgas Laikam, draugiem. Visam, kas pasaulē jau izdomāts, u. c."
Galvenā varoņa Klementa mutē izrādes veidotāji liek arī atziņu: "Dzīve vai/un māksla, no kuras tiek gaidīts kaut kas jauns, nekad neattaisnos šīs gaidas. Tas, ko jūs gaidāt, jau eksistē." Šī ir konceptuāli svarīga atziņa, ņemot vērā, ka konkrētā izrāde ir motīvu, citātu un alūziju pilna un dod iespēju skatītājiem, kas labi pārzina pirmavotus, šifrēt iestudējumu atbilstoši tiem, savukārt tiem skatītājiem, kuru zināšanas par izmantotajiem avotiem nav pārāk detalizētas, – skatīties izrādi tādu, kāda tā sanākusi, daudz nesatraucoties, vai konkrētajai ainai, sižeta līnijai un citātam ir oriģināls.
Radīšanas savrupība
Izrādes centrs ir Matīsa Ozola atveidotais Klements – jauns rakstnieks, kurš pelna naudu presē un savai pirmajai grāmatai nobriest, iepazīstot pastāvīgas attiecības ar sievieti. Agates Kristas Bella ir pievilcīga un vismaz sākumā šķiet nedaudz noslēpumaina, tomēr Klementa dzīvē viņa ienāk tikai tik daudz, cik viņš pats to vēlas. Tajā jomā, kas attiecas uz radošo procesu, durvis ir ciet, Bella nav viņa domubiedre vai intelektuāls atbalsts. Rakstnieka radīšanas savrupība izrādē tiek uzsvērta pat vairākkārt – kad Klements ieslēdzas istabā un neatbild, kad viņš aizliedz Bellai lasīt melnrakstus un, visbeidzot, kad viņš pazūd, lai atgrieztos jau ar gatavu grāmatu. Sieviete, kurai šī grāmata ir veltīta, kļūst par rakstīšanas impulsu, bet nekādā ziņā ne aktīvu līdzradītāju.
Matīss Ozols Klementa lomā pārliecina ar godīgumu un emocionāli tiešu sarunu ar skatītāju. Tā kā aktieris pats ir piedalījies teksta tapšanā, viņa Klements ir absolūti organisks. Scenogrāfes Daces Ignatovas piedāvātā tīrā, lakoniskā telpa ļauj koncentrēties uz aktierdarbiem. Režisors patiešām, kā jau deklarējis, necenšas pašmērķīgi atrast kaut ko jaunu izrādes formā, tas ir ainu virknējums, kurā lineāro sižeta virzību pārtrauc dēla un mātes attiecību retrospekcija, savukārt ainu savienojuma vietas iezīmē varoņa monologi trešajā personā pie mikrofona.
Agates Kristas Bella neapšaubāmi ir pievilcīga, attiecību sākumā tieši viņas lēmumiem (turpināt vai pārtraukt) ir izšķirīga loma, viņa uzrunā Klementu ar "tu" jau tad, kad viņš vēl paliek pie distancētās formas "jūs". Vienā nelielā ainā iezīmējas Bellas nodarbošanās – viņa ir zēnu kora diriģente –, taču šim faktam nav izšķirošas nozīmes, ja nu vienīgi tiktāl, ka tā ir radoša profesija. Viņš raksta, viņa diriģē – tieši tik nodalīta ir pāra dzīve. Attiecībām tik būtiskajā ainā ar revolveri prasītos pēc nedaudz lielāka izkāpinājuma, spilgtāka kontrapunkta, jo ir taču skaidrs, ka šādu epizodi attiecībās izprovocē neapmierinātība ar to, kā tās ievirzījušās.
Pašlaik mazliet abstrakti darbojas abi aktieri, kas atveido Klementa draugus no avīzes redakcijas, – Dāvids Pētersons un Jānis Grūtups. Viņu uzdevumi ir epizodiski, bet tas rada situāciju, kurā neveidojas kaut cik interesanti raksturi. Šos divus vajag pēc sižeta, tad nu viņi tur parādās, un, lai būtu interesantāk, uzliksim abus uz skrituļslidām. Bet, kā jau tas gadās, efekts sevi ātri izsmeļ un kļūst neobligāts.
Arkadina un Trepļevs
Otra būtiskākā sižeta līnija ir dēla attiecības ar māti, savulaik slavenu balerīnu Matildi. Guna Zariņa dejo Ramonas Galkinas horeogrāfijā, un viņas tēls Klementam reizē ir un tomēr nav reāls. Mātes viņa bērnībā ir bijis daudz par maz, to atklāj epizode ar zīmītēm – tiešu kontaktu nav, audzināšana notiek attālināti, cita starpā aicinot nomainīt gultas veļu, jo dēla istaba smird. Izrādes autori iezīmē mātes tēlu kā ilgu objektu un tomēr zināmas nodevības simbolu, jo sabiedrības dāma nav gatava upurēt savu dzīvi bērnam.
Zīmīga ir Bellas un Matildes sastapšanās finālā. Vecajā kundzē pēkšņi atmostas Čehova Arkadinas attieksme pret dēlu – viņa kategoriski noraida Klementa pirmo romānu, lai arī tas pretēji Čehova lugai nav nedz abstrakts, nedz nesaprotams. Acīmredzot māte romānā izlasījusi pārāk maz pozitīvā par sevi un pārāk daudz par Bellu, tāpēc uzliesmo tīri sievišķīga greizsirdība. Izrādē mēs nepiedzīvojam tiešu dēla un mātes konfrontāciju, bet ir skaidrs, ka viņa ir novilkusi līniju, kurai pāri nepārkāps abi. Gunas Zariņas Matilde ir spožs solo iznāciens, un viņas teiciens "Ja tevi apbrīno, tad apbrīno, un nav ko koķetēt ar paškritiku" gan izraisa aplausus, gan pamazām sāk folklorizēties. Pirmizrādē aktrise aizķēra vienu no skatuves sānos saliktajiem sildītājiem, un, kad tas nokrita, Gunas Zariņas Matilde apveltīja nelaimīgo priekšmetu ar tik iznīcinošu skatienu, ka jābrīnās, ka netika izsisti korķi.
Ja reiz pieminēju sildītājus – iestudējuma nosacīti simboliskais slānis ir apzināti naivs, konfrontējot vēlmi sasildīt telpu sev apkārt ar papīra sniedziņu, kas pa skatuvi virpuļo izrādes beigu daļā. Izvēlēto izteiksmes līdzekļu vienkāršība atbruņo un liek koncentrēties uz stāstu. Nav melots, nav nekas ārkārtīgi nedzirdēts vai pārsteidzošs, taču reizēm ir lietderīgi atgādināt sev un citiem, ka jaunu cilvēku pasaules uztvere, jūtu un emociju pasaule ir pelnījusi kļūt par izrādes tēmu arī tad, ja pats stāsts ir variāciju kompilācija par dažādām jau agrāk ne reizi vien apspriestām tēmām. Katra pieredze kādam var būt pirmā – arī Gerdam Lapoškam režisora ampluā.
Pelēka vasara, saulaina ziema
JRT Mazajā zālē 21., 22., 24.X plkst. 19, 29., 30.XI plkst. 19.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22–25