Fakts, ka pēdējos gados latviešu īsproza laužas no pelniem ne vairs kā fēnikss, bet vesels fēniksu pulks, jau ticis apspriests daudzreiz – ar literāri vērtīgu un žanriski daudzveidīgu stāstu krājumiem lasītāju aplaimo gan jau pieredzējuši autori – Inga Ābele, Jana Egle, Vladis Spāre un citi, gan jauni rakstnieki – Oskars Vizbulis, Laura Vinogradova; visus neuzskaitīt. Tomēr pat uz šī bagātīgi izrakstītā fona jaunās autores Vinetas Trimalnieces debijas krājums Piepildīts uzzibsnī ar unikālu toni. Un šoreiz to nenosaka literārā meistarība, kaut gan rakstnieces stāstos netrūkst arī tās, bet primāri teksta emocionālais fons un izvēlētā tematika.
Jārunā bez plīvura
Pašas darba pieredzē balstīto – bet, kā autore atzīst, ne viscaur biogrāfisko – stāstu darbība notiek veco ļaužu pansionātā. Tiesa, ne visi personāži ir gados veci; sirmgalvju vidū ir atrodams arī ratiņkrēslā sēdošs vīrietis vecumā zem četrdesmit. Taču vienojošais faktors, kas caurauž krājuma tekstus, ir skaidri saskatāms un atklāts jau ievadvārdos: tas, ko mēs cenšamies neredzēt un par ko gribētu nedomāt. Tas ir nenovēršamais: vecums, slimības, nāve.
Klāvs Elsbergs savulaik brīnišķīgā mīlas dzejolī ierakstīja baisu konstatējumu: "Nāve ir ceļā pie tevis/ nāve ir palaista vaļā./ No tava dzimšanas brīža/ atspere taisnojas/ nāve ir ceļā pie tevis." Mēs to zinām, tas ir vienīgais, ko mēs zinām absolūtā, žilbinošā skaidrībā: ka vismaz savā fiziskajā satvarā mēs neviens neesam mūžīgi un dzīves nogales lēnām izritošais pavediens bieži ir mokoši gauss tiklab pašiem sev, kā citiem. Šī iemesla dēļ par to izvēlamies nedomāt, ikdienas dzīves ritumā un sarunās dzīves nogales procesus lielākoties ignorējot vai eifemizējot: neatzīstot, bet klusībā apzinoties faktu, ka vecums mūsu sabiedrībā kļuvis par traucēkli. Tieši tāpēc par to ir jārunā un jārunā bez plīvura. Vineta Trimalniece to dara.
Tur viņi ir un no turienes ārā praktiski neiziet (un liela daļa vairs nekad neizies) – vecīši pansionāta istabiņās, gaiteņos un koptelpās. Autores rakstītajā ieskanas kaut kas ziedoniski meditatīvs: "Pansionātos var atrast bagātības – tādus dziļus un biezus kamolus, kas gadu desmitiem tinušies un satinušies brangi, apauguši ar sāpēm un prieka asarām. Sagrumbotus kamolus, kas tinušies un pārtinušies. Kas izdzīvojuši, liekušies vējā, kas stumjas uz priekšu ratiņkrēslā ar nezaudētu dzīvotgribu, lai vēl mazliet, mazliet uztītu tam dzīves kamolam virsū – tik daudz, lai tas varētu perfekti iegult vecāsmātes dzijas grozā."
Viņi, biezie dzīves kamoli. Kungs, kurš katru rītu rūpīgi saloka un ieliek kurpju kastē pidžamu, sakravā mantas, pagaidu lietošanai ārā atstājot vien zobu suku, jo skaidri zina, ka šī diena būs tā, kad dēls atbrauks, lai vestu viņu uz mājām. Un tāpat arī nākamā diena. Un aiznākamā. Pensionēta operdziedātāja, kuras īstā realitāte ik dienu ir skatuves dēļi, smagi čaukstoši zaļa samta priekškari un skatītāju ovācijas, bet kopēju gaitas, karote trīcošā rokā un pašas sabrūkošais augums – tikai neskaidrs, garāmejošs murgs. Anna, kuras prātā tinas un krustojas dažādi laika nogriežņi, jūk viņas tuvo un mīļo dzīvība un nāve, bet visa virspusē skaidri iezīmējas viena centrālā ass – viņai ir jātiek ārā, tūlīt pat steidzami jādodas uz medpunktu, kā visu mūžu darīts, jo tur viņu gaida tie, kam vajag palīdzību. Pensionēts priesteris, kurš vairs nespēj atcerēties, par ko viņa roku asarām slaka apmeklētāja. Vīrs, kuru kopēja gaitenī vizina ratiņkrēslā "uz Maskavu", un vīrs, kurš dusmās uz paejošo laiku ar virtuves nazi graiza krēslu apšuvumu.
Viņi, kuriem pamazām tiek atņemts viss dzīves laikā aizdotais – dzīvesdraugi, bērni un mazbērni, veselība, atmiņa un saprāts –, aizplūstot lēnā tērcītē, līdz paliek tikai žēlojams, salauzts ārējais satvars un nogurušas, bet dzīvas dvēseles acumirklīgi uzplaiksnījumi acīs. Vārdos vai tikai domās izteikts lūgums: "Izstāsti mani tālāk." Līdzi nevar paņemt neko, bet var atdot to, kas vēl palicis, tālāknodošanai. Mirkli. Ieelpu. Smaidu. No tiem kā no dārgiem, trausliem pavedieniem izaužas stāsts.
Gaišie teksti
Krājuma Piepildīts stāsti ir īsas, lakoniskas retrospekcijas – mirkļi, kuros krustojas pansionāta iemītnieku pagātne un nākotne, nedaudz tiek ieskicēts arī personāla ikdienas rūpju smagums un tuvinieku attieksmes dažādās gradācijas. Tie nav sižeti, kuriem iespējams vairāk nekā viens atrisinājums. Tieši tāpēc ir pārsteidzoši vērot, cik šie īsie, stilistiski neizskaistinātie teksti ir – cita vārda te nav – gaiši.
Autore necenšas savu varoņu dzīvi iekrāsot ar dabā neeksistējošiem priecīgiem toņiem, nemēģina tos ieaust lielākā audeklā, piedēvējot sīkajam globālo, nemēģina ciešanu kliedzienus noslāpēt ar eņģeļu koriem – te nav nekādu literāru kruķu, plāksteru un plastisko operāciju, tāpat kā dzīvē nekas no tā neattālina un nenovērš neizbēgamo. Tas, kas ir jāsauc īstajā vārdā, tādā arī tiek nosaukts, un rodas sajūta, ka autore nenovēršoties skatās tieši acīs vienlaikus savam tēlam un lasītājam. Skatiens, no kura atklātuma sametas neērti, bet novērsties – kauns.
Sāpes ir sāpes, demence ir demence – no kurienes tad šis gaišums? Šķiet, no tā, ka autore saskata vērtību katrā cilvēciskā būtnē neatkarīgi no tā, cik daudz spēka, spožuma un prāta jau aizplūdis lēnajā tērcītē pretim mūžībai. Saskata cilvēka vērtību būtnē, no kuras neko ārēji tveramu vairs nav iespējams sagaidīt. Vārajā, brūkošajā, kaitinošajā. Tajā, kurš naktīs ar spieķi dauza sienas, jo nespēj savu izmisumu izrunāt, tajā, kurš vairs nevalda sava ķermeņa funkcijas, tajā, kurš nolemj neizbēgamo vēl pasteidzināt. Tāpēc krājuma pēdējā stāstā Bēres, kurā vienīgajā ieskanas citu esamības līmeņu atbalsis, vēstītājs, raksturojot mūža noslēgumu, izmanto vārdu "piepildīts", nevis daudz pierastāko "beigas". Pirmā, saprotamākā nozīme – piepildījums, trūkuma iztrūkums.
Par savām izjūtām attiecībā uz vecajiem "kamoliņiem" autore raksta: "Viņi ir apbrīnojami un neticami piepildīti ar dzīvi, ar notikumiem. Viņos mūžs līst pāri." Līdz malām pilna, noapaļota dzīve. Bet ir vēl otra nozīme: bibliski sakrālais "Viss ir piepildīts" – Kristus pēdējie vārdi pie krusta. Izrunāti nevis sakāves, bet triumfa priekšvakarā. Viss paveicamais ir paveikts. Izdarāmais izdarīts. "Ak tad tāda tu, dzīve, šeit biji."