Būtu diezgan grūti, varbūt pat neiespējami sasniegt viduslaiku mūzikas askēzes vai barokālās skaņu mākslas karaliski grezno mežģīņu harmoniju ar mūsu laikmeta auksto, stikloto arhitektūru. Tieši tāpēc būtu grēks neizmantot mūzikas skanēšanai rūpīgi restaurēto vēsturisko vidi Rundāles pilī un Rīgas vecpilsētā. Rundāles pils Zelta zāle un Baltā zāle, pils parks, kas šobrīd ir pašā rožu plaukumā, tāpat kā Rīgas Mazā ģilde un Svētā Pētera baznīca, ir perfekta telpa kultūrvēstures restaurācijai un dzīvai, dabiskai izjušanai. Gadskārtējais Starptautiskais senās mūzikas festivāls, ko savulaik Latvijā iekopa domubiedru, pirmo senās mūzikas profesionāļu grupa, bet tagad rīko Latvijas koncerti, to tikko apliecināja jau 23. reizi.
Kristiana Fratimas laiks
Pateicoties Milānas baroka orķestra Coin du Roi un tā dibinātāja, diriģenta Kristiana Fratimas aktīvai un sistemātiskai dalībai, senās mūzikas festivāla fokusā šoreiz bija itāļu mūzika un mūziķi. Šī festivāla īpaša iezīme bija arī tā dalībnieku starptautiskā sadarbība. Piemēram, Kristians Fratima diriģēja arī mūsu orķestri Sinfonietta Rīga festivāla noslēgumkoncertā Rundāles pils dārzā, un tā nagla kā arvien bija Antonio Vivaldi Gadalaiku atskaņojums. Populārā klasiskās mūzikas hita, četru vijoļkoncertu cikla interpretācijās solistes bijušas Vineta Sareika, Baiba Skride, Gidons Krēmers un citi izcili mākslinieki. Šoreiz tas bija Krievijas vijolnieks, ECHO balvas laureāts Jurijs Revičs ar lielmeistara Antonio Stradivāri 1709. gadā darināto vijoli Princese Aurora.
Smidzināja lietus, taču tas nenokāva skaņu krāsām un emocijām bagāto, dzīvo mūzikas garu. Vivaldi Gadalaiki skanēja kā teju vizuāli skatāmas muzikālās gleznas – no pakāpeniskas, pavasarīgas atmodas līdz vasaras negaisam, kas strauji pārcērt klusumu pirms vētras. No vienkāršas, priecīgas un mazliet neveiklas zemnieku dejas, kas nepārprotami ļauj iztēloties rudens ražas svētkus, līdz pirmajām salnām, kuras priekšvēstī ledaino ziemas stingumu un puteni. 25 gadus vecais vijolnieks valdzināja ar brīnišķīgu vijoles toni un ar ļoti dzīvu, izteiksmīgu artikulāciju, savukārt spoži virtuozā tehnika brīvi deva vaļu solista temperamentam, azartam. Vijolnieka pašatdeve bija apbrīnas vērta. Viņš sevi netaupīja, taču arī vizuāli netraumēja ar smaga darba ainu – viņš vienkārši ar visu savu būtni un lielu, acīmredzamu prieku bija Vivaldi mūzikā.
Savas programmas Kristians Fratima veido ļoti interesantas un mērķtiecīgas. Piemēram, festivāla atklāšanas koncertā klausītāju pārpilnajā Mazajā ģildē viņš kopā ar savu orķestri, kura mūziķi spēlē vēsturisko instrumentu kopijas, atskaņoja dažādu zemju karaļiem veltītu mūziku – Georga Frīdriha Hendeļa uvertīru no operas Ričards I, Anglijas karalis un svītu no Henrija Pērsela operas Karalis Artūrs. Īpaši spilgti un daudzkrāsaini, izceļot orķestra solistus, izskanēja Mišela Rišāra Delalāna Trompešu koncerts no Francijas karaļa Luija XIV vakariņām domātā simfoniju cikla. Karaliskajām izklaidēm adresēta arī Žana Batista Lulli Lielā baleta svīta un Marka Antuāna Šarpantjē Triumfa maršs, savukārt Prūsijas karaļa Frīdriha II paša sacerētā simfonija atklāja, ka karalis, kurš, kā zināms, spēlējis flautu, ir gana labi orientējies orķestra partitūru profesionālajās prasībās. Pirmajai simfonijai nudien nav slikti! Harmonijas skolotāji viņu slavētu – te nav nekādu "greizskaņu". Kristians Fratima prot izcelt baroka orķestra burvību no ar zarnu stīgu paklusā, bet siltā skanējuma līdz trompešu un lielo bungu skanīgi vitālajai dinamikai un spožumam. Šis vakars no XXI gadsimta ikdienas pārcēla galma svētku rituālos. Līdzīgi arī Māra Kupča orķestra Collegium Musicum Rīga uzstāšanās rumāņu vijolnieces Miras Glodeanu virsvadībā Rundāles pils Baltajā zālē. Jāpiebilst, ka klausītājiem arvien ir interesanti arī Māra Kupča viedie un asprātīgie komentāri par atskaņojamo mūziku. Atšķirīgu štrihu festivālā ienesa baroka ansamblis Artemandoline, kurš mērķtiecīgi izvērš baroka laika mandolīnu un ģitāru mūzikas repertuāra renesansi.
Leģenda jaunās skaņās
Īpašs virziens Kristiana Fratimas un viņa orķestra darbā pēdējos gados ir projekti, kurus viņš veido sadarbībā ar Latvijas soprānu Elīnu Šimku. Sadarbība vēršas plašumā. To apliecina tas, ka koncertā Rundāles pilī viņai piebiedrojās arī kontrtenors Sergejs Jēgers. Taču īpašais pienesums aizvadītajam festivālam bija Kristiana Fratimas un viņa domubiedru veidotais Henrija Pērsela semioperas Didona un Enejs iestudējums, kurš bija skatāms Sv. Pētera baznīcā ar Elīnu Šimku galvenajā lomā.
Šīs Pērsela operas pirmais iestudējums Latvijā – vispirms neatkarīga projekta veidolā Anglikāņu baznīcā, pēc tam Senās mūzikas festivālā Rundāles pils bruģētajā pagalmā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados radīja īstu revolūciju un iespiedies atmiņā kā ļoti spilgts, emocionāli spēcīgi uzrunājošs notikums. Iestudējums Sv. Pētera baznīcā sasniegt šādu iedarbības spēku nespēja gan baznīcas viltīgās akustikas, gan nepārredzamības dēļ. Vienīgi Elīnas Šimkus balss Pēterbaznīcas akustikā adaptējās lieliski. Kartāgas valdnieces pēdējais skumjais dziedājums saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Diemžēl Džūlio Alvīzes Kazelli baritons (Enejs) un arī citu solistu balsis it kā pazuda baznīcas plašumos. It īpaši posmos, kur mūzikai ir ātrāks temps. Pavisam cita lieta – Latvijas Radio kora mierpilnie meditatīvie gregoriskie dziedājumi nakts koncertā viesdiriģentes Simones van den Dūlas vadībā. Šī programma gan bija Pēterbaznīcai tieši kā radīta, uzburot arhaiski noslēpumainu gaisotni, dziedātājiem brīžiem izvietojoties pa visu baznīcas telpu un improvizējot – atbilstoši senajiem stila kanoniem un vienlaikus teju mūsdienīgā aleatoriskā plūdumā. Turklāt izrādījās, ka lieliska dziedātāja, soliste ir arī pati diriģente, kuras dzidrā, neforsētā balss brīvi plūda plašajā telpā.