91 gada vecumā 10. oktobrī, trešdienas rītā, Valmieras Drāmas teātrī savā istabā mūžībā aiziet režisors Oļģerts Kroders. Teātris viņa pēdējo iestudēto Hamletu noņem no repertuāra. Daudziem šķiet, ka kaut kas neatgriezeniski ir beidzies. Kroders kā salokāmo nazīti kabatā paņem sev līdzi daļu no sapņa/atmiņām par īsto Latviju. Sarūk mērogs. Bēru dienā, iebraucot Valmierā, pirmie nolaistie karogi (un tā visā pilsētā) skatienu tomēr aizmiglo, knieb rokā vai ne. Citādi – raudāt par Kroderu šķiet nepiedienīgi. Guļot zārkā uz skatuves Hamleta dekorācijās, mums pēdējo reizi novēl: "Esiet tādi, kādi jūs esat, un neizliecieties citādi." Tālāk tikai klusums? Nekā nebija! Bērēs (jauši? Nejauši? Vienalga!) pie Krodera kapa uzslieta Ežu nojume "aktīvai atpūtai" (Kroders bez traģikomiskās intonācijas režijā nespēra ne soli), un gan jau viņa gars šobrīd tiešām kaut kur aktīvs slēpo.
Dzīvība Liepājas teātrī
Liepājas teātrim ir izdevies! T. s. Klaipēdas kurss ir palicis teātrī. Klaipēdas Universitātē fiziskā un garīgā izolētībā skolotie sešpadsmit jaunieši tālu prom no publicitātes un Rīgas "haltūriņām" ir nosargāti tieši Liepājas teātrim. Kurss pa vienam vai visi kopā nav aizskrējuši, kā tas parasti noticis, uz Rīgu vai citiem "prestižākiem" teātriem, velta visu savu meistarību, enerģiju un patriotismu tieši Liepājas teātrim. Atrisināts arī 2011. gadā saasinājies finansiālais konflikts (aktieri nesaņēma solīto naudu studiju kredītu nomaksāšanai). Šajā gadā jau varēja runāt par būtisku jauno aktieru radošo pienesumu Liepājas teātra trupā. Pirmais gadījums jaunāko laiku Latvijas vēsturē, kad šāds eksperiments izdevies tik auglīgi. "Liepājas kurss" dzied, dejo (sk. Pūt, vējiņi!), "pārkož" dramatiskākās lomas (Agneses Jēkabsones Zane) un jūtas kā zivs ūdenī vissarežģītākajos estētiskajos eksperimentos (sk. Stavangera. Pulp People).
Aristoteļa katarse darbībā
Sanāk krāpties, bet šajā punktā minēšu divas izrādes kopā – režisora Alvja Hermaņa, mākslinieces Kristīnes Jurjānes un aktieru ansambļa iestudējumu Oblomovs un režisora Ģirta Ēča, mākslinieces Ievas Jurjānes, aktieru Ģirta Krūmiņa un Lidijas Pupures kopdarbu Vigīlija. Sapnis par nomodu. Jo man tās ir par vienu un to pašu – par skatītāja pieredzi, kad ieraksts studiju gadu pierakstu kladē "Aristoteļa katarse" kļūst dzīvs un personisks. Izrādes, kurām grūti piemeklēt vārdus, kā jau par visu personisko. Šīs divas izrādes vecajā gadā ļāva justies vairāk cilvēkam. Vai tiešām kaut kur vēl drīkst tik lēnām?! Tas apstulbina un aizkustina. Gandrīz ekstrēms tradicionālisms –vienkārši dzīvs cilvēks uz skatuves un zālē. Bez 3D efekta. Paldies par to.
Vēsture divdesmitgadnieku rokās
Tā kā Leģionārus Ģertrūdes ielas teātrī – vienu no pēdējo gadu spēcīgākajiem pārsteigumiem Latvijas teātrī – noskatījos tikai šogad (pirmizrāde 2011. gada 14. septembrī), atļaušos to pieskaitīt aizejošā gada iespaidiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka teātrī pārliecinoši ienākusī divdesmitgadnieku paaudze viena gada laikā nav kļuvusi neaktuāla, tieši otrādi. Gan Leģionāru komanda – Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš (plus viesaktieris no Somijas Karls Alms) –, gan dramaturgs Jānis Balodis, režisori Jurijs Djakonovs, Elmārs Seņkovs, Vladimirs Nastavševs ir vārdi, kas jāiegaumē. Leģionāros puiši kā bārmeņi sakrata mūsu inerci interpretēt vienā gultnē Otrā pasaules kara notikumus un dara to asprātīgi, gudri, Latvijas kultūrtelpā atskurbinoši – izaicinoši, bet reizē patriotiski. Skatpunkts, kuram vērts iet līdzi. Vēl viena sezona, kurai pamatus jau licis Baloža un Sīļa Nacionālais attīstības plāns Dirty Deal teatro, un vairs neteiksim, ka Latvijā nav politiskā teātra.
Zirgu pasta Karamazovu zāle
Tieši 1. septembrī atklāja Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) teātra mājas Zirgu pasts (Dzirnavu ielā 46) atjaunotās telpas. Latvijas Kultūras akadēmijas studenti un pasniedzēji tikuši pie laikmetīgām telpām, kas pirmo reizi Latvijas vēsturē patiesi atbilst topošo teātra aktieru, režisoru, kā arī laikmetīgās dejas horeogrāfu prasībām. Īpaši patīkami pārsteidz fakts, ka labā lieta notika lietišķi un mērķtiecīgi, pat nemanāmi. Šis precedents vieš cerību, ka kultūras celtnes Latvijā vispār iespējams uzcelt vai rekonstruēt, nepadarot publiskos strīdos sākotnējās cēlās idejas par farsu. Īpašs prieks par Zirgu pasta Karamazovu zāli, kas tā nosaukta par godu Pētera Krilova kādreizējo studentu – Baibas Brokas, Regnāra Vaivara, Kaspara Znotiņa, Andra Keiša, Ģirta Ēča – teātra vēsturē ierakstītajam diplomdarbam Brāļi Karamazovi (1997). Zāle atrodas ideālā vietā centrā, ir ērti transformējama un apdzīvojama.