Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā 0 °C
Sniega pārslas
Svētdiena, 29. marts
Agija, Aldonis

Alkdama radīt – nogalina. Izrādes Tukšais zieds (Jerma) recenzija

Ināra Slucka pirmoreiz Latvijas teātra vēsturē iestudējusi Lorkas lugu Jerma kā šodienīgu un pārlaicīgu traģēdiju reizē par to, cik svarīgi ir spēt piedot liktenim un meklēt mierinājumu savā tuvākajā.

Režisore Ināra Slucka Nacionālā teātra sezonu šogad iesāka ar Aivara Freimaņa Katla dramatizējumu un iestudējumu. Tā bija cienījama, vajadzīga izrāde, bet kaut kas tomēr līdz galam nepārliecināja. Šķiet, arī režisori pašu. Iespējams, arī tāpēc, ka ideju nācās pārņemt un godprātīgā pašaizliedzībā sarežģīto uzdevumu (režisore pati atzinusi, ka romānā pietrūkst vielas pilnmiesīgam dramatizējumam) novest līdz rezultātam.

Nevēlos apšaubīt pasūtījuma darbu potenciālu, mākslas vēsturē atradīsim ne vienu vien paliekošu piemēru, tomēr Ināra Slucka šķiet režisore, kurai ir absolūti svarīgi izauklēt savu iestudējumu, sākot no iracionālās satikšanās, ilgi vēl pirms nosaukums parādījies uz teātra ziņojuma dēļa, kad saproti, ka tas ir tavs – tavs stāsts, šobrīd, šajā laikā.

Kā režisore stāstīja raidījumā Kultūras rondo – tieši tā ar viņu noticis, lasot Edvīna Raupa tulkoto Latvijā mazāk pazīstamo Lorkas lugu no viņa tā dēvētās lauku triloģijas – Jerma (teātra versijā – Tukšais zieds (Jerma)), vēl arī Asins kāzas un Bernardas Albas māja, kuras visas pēdējās sezonās ir iestudētas Latvijas teātrī. Ināra Slucka sajutusi, ka tā nav kāda sena traģēdija iz senlaikiem ar mītiskiem, fascinējošiem varoņiem, ar kuru tomēr grūti identificēties, bet gan stāsts, kas risinās tepat mūsu draugu, kolēģu vai varbūt pat mūsu pašu mājās. Režisores personīgais impulss un estētiski saliedētais radošās grupas darbs radījis cilvēciski gudru un vizuāli sāpīgi skaistu izrādi. Tai ir potenciāls uzrunāt jebkuru nobriedušu cilvēku, nevis tikai specifisko mērķauditoriju – sievietes, kurām nav bērnu, tā teikt, par mātišķības jautājumiem un "barošanas miglu" (tēls aizņemts no mākslinieces Rasas Jansones izstādes), jo režisore tēmu izvērsusi daudz vispārcilvēciskāk. Jerma noteikti nav nekāds "sieviešu gabals".

Protams, izvēloties doties skatīties šo izrādi, ir svarīgi izvērtēt, kādā dvēseles noskaņojumā esat, lai nesanāktu kā tam pārim, kad vīrietis savai līdznācējai pēc izrādes īgni pārmeta, ka varēja izvēlēties ko priecīgāku. Nu jā, priecīga Jerma nav. Ja vien par prieku neuzskatām apskaidrojošas atklāsmes, ko var piedzīvot vienīgi caur traģēdijas katarsi.

"Mēs esam skaidru un precīzu līniju zeme. Te nav izplūdušu jēdzienu, kas dotu iespēju meklēt glābiņu citās pasaulēs. Te viss ir uzzīmēts, visam ir skaidras un gaišas robežas," savās lekcijās teicis pats Lorka. Iestudējumam izdevies radīt līdzīgu atmosfēru, kur no kveldējošās patiesības saules nav kur paglābties.

 

Sieviete no ielas un mīta 

Spāņu kultūras dziļais zinātājs tulkotājs Edvīns Raups Lorkas lugu izdevuma priekšvārdā (Jāņa Rozes apgāds, 2019) atgādina, ka "Jermas personiskā drāma ir noslēgts aplis, no kura izejas nav un kas tēlaini sasaucas ar sievietes vienīgo sociālo lomu – kalpošanu pavardam un bērnu dzemdēšanu – Spānijas laukos divdesmitā gadsimta sākumā".

Maijas Doveikas Jerma nav nekāda lauku sieva. Režisore kopā ar scenogrāfi Mariju Ulmani un kostīmu mākslinieci Keitu piestrādājušas pie tā, lai mūsu acu priekšā pavērtos XXI gadsimta sākums. Taču vizuālās zīmes un faktūras nav «piesietas» tik raksturojošā dokumentalitātē un faktūrās, lai to nevarētu izjust arī kā Jermas dvēseles telpu. Vietā šķiet atcerēties, ka arī Anna Brigadere savus lekni zaļos Tērvetes Sprīdīšus, ilgojoties pēc saviem bērniem, mēgusi saukt par "zaļu kapu".

Istaba ar augstām un aukstām pelēkām sienām, kas atgādina krematorijas sienas vai Jermas personīgo sāpju cietumu. Plaša telpa, kurā atrodas tikai garš galds ar bezjēdzīgi daudziem krēsliem diviem cilvēkiem. Tā varētu būt arī mūsdienīga interjera dzīvojamā istaba kādā dārgā namā klusajā rajonā, vai. Krēsli ir asi un kantaini, un tā vien šķiet – katrreiz sāpīgi apdauzītu potīti, ja kāds tajos mēģinātu sēdēt. Sienas "ekrāna" (Slucka bez kino nevar iztikt) izgriezumā redzam sterili glīti saklātu gultu, kas atgādina operācijas zāles atmosfēru vai zārku uz postamenta, tikai ne mīlošu cilvēku gultu, kur aizmesties jaunai dzīvībai. Sterilitāti un retināta gaisa sajūtu uztur arī gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa un videomākslinieka Toma Zeļģa darbs.

Maijas Doveikas Jerma savā pastelīgajā brīvi krītošajā trikotāžas jakā un zīda kleitiņā mierīgi varētu būt kāda veiksmīga profesionāle, kas jaunākajā Ievas numurā dalās ar lietām, kas viņu iedvesmo, vai atklāj savu veiksmes stāstu biznesā. Šī jēgas asociācija turklāt nav pretrunā ar lugas tekstiem un vīra dusmīgo kaunu, ka viņa visu laiku skraida apkārt. Tas der arī XXI gadsimtam. Visas ainas ar draudzenēm un kaimiņienēm varētu notikt tikpat labi Kalnciema ielas Vīna studijā, kur Jerma malko vīnu, kamēr turpat uz Plastmasas huligāniem sarodas draudzenes ar bērneļiem. Keita kostīmos šo kontrastu slēdz acīmredzami, bet šis vizuālo zīmju burtiskums ne mirkli nav didaktisks, bet tēlaini dziļš un iedarbīgs. Jermas "leknajam ciešanu laukam" sakuplojot, viņa ietērpjas melnā mežģīņu kleitiņā. Gluži kā Čehova Maša, kura "vienmēr staigā melnā". Savukārt Ingas Misānes-Grasbergas spēlētā draudzene Marija garām aizplīvo zaļā kleitiņā ar "spārniņiem" jūlija lapu sulīgumā.

Maija Doveika savu traģēdijas aktrises talantu ir apliecinājusi jau ar augsti novērtēto Antigones lomu. Jerma, ne mirkli nebūdama atkārtojums vai atdarinājums, uztin šo pieredzes spoli vēl biezāku. Aktrisei izdodas savienot modernās sievietes psiholoģiju, tās no Kalnciema kvartāla, ar spēju pārcelties gluži citā atskaites sistēmā, kas vairs nav psiholoģizēta vai sentimentāla, bet poētiska, pārlaicīga traģēdijas telpa. Un šķiet, ka viņas matos redzam vijamies čūskas. Neforsējot, tīši neārdoties un neiežēlinot. Maijā Doveikā Jermas – mūsdienu Mēdejas – dvēsele brāžas neapstrīdami un strauji kā kalnu upe. Un mēģini nu to pavērst pretējā virzienā…

 

Veļas mazgātāju koris

Pēc fotogrāfijām spriežot, pirmizrādē acīmredzot notika kāds tehnisks misēklis un ainā ar jaunajām māmiņām – veļas mazgātājām – "neizbrauca" jaundzimušo gultiņu rinda. Bet doma skaidra. Horeogrāfe Elīna Lutce kopā ar aktrisēm radījusi iespaidīgu un precīzu māmiņu "kori", kuru dzīves laiks tikšķ pēc veļas mašīnas apgriezienu cikla. Draudzenes (Madara Botmane, Ance Kukule, Ilze Blauberga, Evija Krūze), drīzāk likteņa sabiedrotās, ir it kā iesprūdušas savās tipizētās laimes, bet arī pārguruma kustībās. Taču tajā nav ne mazākā kariķējuma. Kamdēļ lai būtu? Tamdēļ, ka bieži vien sabiedrībā mammu statuss tiek trivializēts un novērtēts daudz par zemu. Tam veselu pētījumu veltījusi mākslas kritiķe Jana Kukaine grāmatā Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte. Izrādes kontekstā bija interesanti to pārlasīt un pārdomāt, cik lielā mērā mātišķums un vēlēšanās šūt krekliņus ar zīda lentēm ir sabiedrības konstrukts, cik pašas sievietes asiņu balss un sirsnīgākā vēlēšanās.

Šī aina ļoti precīzi ataino visu Jermu afektēto skatienu, kur vairs nepastāv izslavētā sievietes perifērā redze, – cilpa savelkas, un skatiens līdz baltkvēlei ir koncentrēts tikai uz grūtnieču vēderiem un mazuļu gultiņām gluži grafiskās rindās.

 

Vīra balss. Par vēlu 

Ināra Slucka ir izvēlējusies būt skaistā veidā "vecmodīga". Laikā, kad cilvēki cits citu maina kā netīras zeķes, viņa runā un iestājas par kaut ko tik "mulsinošu" kā gods. Katra zālē sēdošā sieviete saprot, ka nu varētu, nu drīkstētu, varbūt tiešām vajadzētu Jermai ļaut Viktoram sevi pārnest tam strautam vēlreiz… Vecāko sievu – Lāsmas Kugrēnas Večas un Daigas Gaismiņas Doloresas – mājieni nebūt nav neķītri, drīzāk sieviešu cilts līdzjūtības un zināšanas pilni. Kaspara Zvīguļa Viktors ir skaists kā dievs savā zilajā "bītlenē", laka kurpēs un masīvajā pulkstenī ap smalko locītavu, un Jermai nākas mokoši atliekties, lai neļautos gravitācijai un nepiespiestos pie viņa krūtīm. Ne jau pulksteņa vai kurpju dēļ, protams. Stacijas aina ar ielidojušo lidmašīnu sarakstu un svešinieku garāmgājēju pūli gan man šķita pārāk dekoratīva un ilustratīva. Tā iztraucē divējādo reālo un poētiskās telpas mijiedarbību ar pārāk lielu "pļāpīgumu".

Vīri, arī Jermas nemīlētais vīrs Huans Normunda Laizāna veidolā, izaug uz skatuves gluži spāniski kā koki. Stalti, stiegraini, mazvārdīgi un aizejoši.

Ināras Sluckas Jermas interpretācija īpaši vērtīga man šķiet ar to, ka tā vēlas ieraudzīt pasauli nevienkāršotu. Lai arī Maijas Doveikas darbs Jermu padara teju par monoizrādi, režisorei ir bijis svarīgs paplašinājums, kurā līdzvērtīgi pastāv arī vīrieša loģika un ciešanas. Lai arī sabiedriskajā telpā un bieži vien arī mākslas darbos saskaramies ar visai primitīvu dzimumu sarīdīšanu un pretstatīšanu, Inārai Sluckai tas nav šķitis ejams ceļš. Paldies viņai par to.

Principā Huans Jermai beigu beigās piedāvā kaut ko tik cilvēcīgu un godīgu, ko varbūt bērnu māšu koris nav dzirdējis visas savas dzīves laikā, – vīra risinājums ir dzīvot saticībā un maigumā vienam pret otru, bet – tā saruna nāk daudz, daudz par vēlu. Un Jermas spēkos vairs nav to saklausīt. Tā nu tiešām ir traģēdija – ka divi cilvēki, kas varētu būt tik tuvu, ir tik drausmīgi tālu.

P.S. Mūsdienu Jermām grūtākais emocionālais pārbaudījums, šķiet, būs smalkjūtīgā teātra komponista Edgara Mākena Andalūzijas seno šūpuļdziesmu parafrāzes – spāņu kantehondo smeldzei sajaucoties ar Valsts akadēmiskā kora Latvija dzidro maigumu. Bet pašnožēlā izrāde neļauj iegrimt. Drīzāk – norauj stopkrānu. Gribēdama radīt, Jerma kļūst par melnu, rūgtu darvas upi, kura visu savā ceļā saindē. Ūdens, ko viņa dzer no lielas burkas neatdzerdamās, nedod ne mazāko veldzi. Kura, tikpat labi – kurš, jo katrs Ināras Sluckas izrādē var ielasīt savas neīstenotās sirds cerības, grib sekot? Izrāde ir līdzjūtīga, cilvēcības pilna, bet arī atskurbinoša.

 

Tukšais zieds (Jerma)

Nacionālajā teātrī 16.IV plkst. 19, 26.IV plkst. 18, 12., 20.V, 1.VI plkst. 19 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja