Īpaši Valmieras festivālam ir radīti četri jauniestudējumi – horeogrāfu dueta IevaKrish kustības un skaņas izrāde Satikt, režisora Elmāra Seņkova uzvedums par evolūciju α Sapiensi, aktrises un režisores Ingas Tropas izrāde instalācija Vijolīšu apsēstība un režisora Valtera Sīļa iestudējums par futbolu Uzvara ir mirklis. Pirmizrādi festivālā piedzīvos Valmieras Drāmas teātra repertuāra uzvedums – īru izcelsmes angļu dramaturga Mārtina Makdonas melnā komēdija Inišmoras leitnants Mārtiņa Eihes režijā. Kas var būt stiprāks par īsta īru rīkļurāvēja mīlestību pret dzimteni, tēvu, māti un ģimeni? Stiprāks par pienākuma un taisnīguma apziņu? Tā ir mīlestība pret savu kaķi.
Bērnu auditorijai tiks piedāvāti divi pagājušā gada festivālam tapuši darbi – garāžas izmēra iestudējums Pagalms atdzīvojas (režisors Toms Treinis) un kustību izrāde visai ģimenei PusOtrs (horeogrāfe Liene Grava). Vēl Valmieras festivālā norisināsies scenogrāfes Monikas Pormales performance Viss būs labi, vizuāla skaņas ekspozīcija Tālavas taurētājs, laiska klausāmizrāde ar ekskursijas elementiem un citi notikumi. Ar programmu var iepazīties mājaslapā valmierasfestivals.lv.
Pirmizrāde nav galapunkts
Kā satikt ar tiem, kas domā citādi? Kā pieņemt, ka viss nav vienbalsība, – horeogrāfi Krišjānis Sants un Ieva Gaurilčikaite-Sants jeb duets IevaKrish Valmieras festivālā piedāvās kustības un skaņas izrādi Satikt. Tās dramaturģiskā materiāla pamatā ir lietuviešu sutartiņu dziedāšanas prakse, kurai ir raksturīga sekundām bagāta skaņas vertikāle. "Tas ir daudzbalsīgs dziedājums, kuru izpilda divas, trīs vai četras sievietes ar savu tekstu un melodiju, it kā katra no viņām dziedātu atšķirīgu kompozīciju, bet tajā pašā laikā spējot cita citu sadzirdēt, pieņemt un pat komplimentēt," stāsta Ieva.
Viņa kopā ar Krišjāni šo sutartiņu kompozicionālo struktūru ir nolēmusi apskatīt kā komunikācijas formu un runāt par līdzvērtīgu pastāvēšanu mūsdienu pasaulē, kurā nereti ir grūti pieņemt citam cita domas. "Mēs runājam par komunikācijas formu, kurā tu nevis izvairies no viedokļu atšķirības un mēģini pārmākt otru, lai viņš skanētu unisonā ar tevi, bet jūs abi turpināt dziedāt katrs ar savu viedokli, un šī atšķirība jūs abus bagātina, nevis aizvaino," paskaidro Krišjānis.
Šīs kustības un skaņas izrādes veidošanā horeogrāfi ir sadarbojušies ar pazīstamo teātra komponistu Jēkabu Nīmani, lai klausītājus un skatītājus ievestu griezīgajā sekundu pasaulē. Par satikšanās vietu ir izvēlēts angārs Purva ielā 12a. "Mēs smejamies, ka esam rūpnīcu teātris," atklāj Ieva. "Parasti mēs esam pamestu rūpnīcu teātris," piebilst Krišjānis. Horeogrāfi ir uzstājušies gan VEF, gan Boļševičkā, gan citās vietās. Šajā gadījumā tā ir jaunuzcelta telpa ar gludu betona grīdu kā ledus un rada sterilas laboratorijas sajūtu, bet aiz loga var redzēt laukus ar siena kaudzēm. Savā ziņā tas sasaucas ar izrādes būtību, kad pašas sutartines paliek aiz stikla, bet mākslinieki nodarbojas ar to interpretēšanu un nododas eksperimentiem. Pirms ārkārtējās situācijas sākšanās viņiem ir bijusi doma braukt uz Lietuvu un iedziļināties šajā dziedāšanas tradīcijā tās sakņu vietā, bet Covid-19 pandēmijas noteikumi ir likuši palikt mājās un iegrimt šajā tēmā, lasot grāmatas un apgūstot citus materiālus, tādējādi šis darbs ir izvērties citādi, nekā plānots (iespējams, brīvāks no nosacījumiem, kā būtu jābūt), un turpinās attīstīties no izrādes uz izrādi. "Pirmizrāde nav galapunkts," norāda Ieva. "Tas ir pieturas punkts," piemetina Krišjānis. To paredz ne tikai mākslinieku nerimstošā interese par šo tēmu, bet arī ceļošana no vienas vietas uz nākamo, un katra pieprasa īpašu pielāgošanos, piemēram, savu iepriekšējo kopdarbu Labrys viņi ir izrādījuši divdesmit reižu deviņās dažādās telpās. "Mēs cenšamies katrā jaundarbā iestrādāt noteikumus, kas kultivē iespēju katru reizi to izspēlēt nedaudz citādi. Tas ir aizraujošs process mums kā izpildītājiem un arī skatītājiem, kas atnāk atkārtoti," akcentē Krišjānis un vērš uzmanību uz to, ka viņi savos darbos nenodala skatītāju telpu no izrādes norises vietas, saglabājot apmeklētājos drošības sajūtu un vienlaicīgi radot viņos šķitumu, ka darbība notiek visapkārt. Šajā gadījumā intervālā starp diviem blakus esošiem toņiem vai pustoņiem.
Ielūkošanās sevī
Vijolītes uz galdauta atbrīvojas un rāpjas pa manu ķermeni, pa vienam pie manis pielīp vijolīšu ziedi, – par aktrises un režisores Ingas Tropas izrādes instalācijas Vijolīšu apsēstība iedvesmas avotu ir kļuvusi pazīstamās japāņu avangarda mākslinieces Jajoi Kusamas daiļrade un dzīves ceļš, no kura pēdējos četrdesmit gadus viņa ir pavadījusi psihiatriskajā klīnikā Tokijā. Šīs izrādes instalācijas apmeklētāji Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas telpās soli pa solim varēs atklāt mākslinieces pasauli, kuras vizuālās un skaniskās izteiksmes radīšanā ir piedalījušies Miķelis Fišers, Ieva Stalšene, Anna Ķirse, Beatrise Zaķe, Aleksandrs Okonovs un Kārlis Zemītis.
Vijolīšu apsēstība ir veidota kā Ingas Tropas saruna ar Jajoi Kusamu par tēmām, kuras mākslinieci ir nodarbinājušas visas dzīves garumā un kuras atbalsojas arī pašā režisorē. "Šī stāsta esence ir par citādo, kas mani ir interesējis jau kopš bērnības,» atminas Inga Tropa. Viņas mamma ir skolotāja, kura savulaik ir mācījusi bērnus ar Dauna sindromu un cerebrālo trieku, kas ir likuši režisorei aptvert, ka tieši katra atšķirībā ir meklējams mūsu pasaules skaistums. Jau kopš mazotnes Jajoi Kusama ir redzējusi dažādus tēlus jeb halucinācijas, kuras ir pastāvīgi atkārtojušās un kuras (gan skaistas, gan arī biedējošas) viņa ir pārveidojusi mākslas darbos. "Šī trauslā sieviete ar milzīgo enerģiju nav baidījusies ielūkoties savas iekšējās akas pašā dibenā, lai noskaidrotu, kas tajā slēpjas," piebilst Inga Tropa.
Japāņu māksliniece ir pārvarējusi dažādus savas dzīves periodus, izlīdusi caur adatas aci, līdz brīvprātīgi pieteikusies klīnikā, kurā ir ieguvusi harmoniju. Tās teritorijā izveidotajā darbnīcā Jajoi Kusama glezno, veido un dara citas radošas lietas un pēc tam dodas uz savu istabu, lai lasītu un rakstītu. Kopš māksliniece ir izvēlējusies šādu dzīvesveidu, viņas darbi kļūst arvien gaišāki un burtiski sprāgst no krāsu bagātības, košuma un dzīvīguma. "Viņa ir spējusi pacelties pāri visiem prāta parazītiem un sabiedrības stereotipiem, veido savus darbus un sauc sevi par mūsdienu Alisi Brīnumzemē," atklāj režisore.
Inga Tropa novērtē Jajoi Kusamas spēku ne tikai pārvarēt visas grūtības un nesalūzt, bet arī neuzaudzēt aizsargbruņas un dalīties savā pieredzē ar citiem, jo šis stāsts atver mums acis arī pašiem uz sevi – dažreiz mazliet apmulsušiem un kūtriem – un mudina nepieļaut skrūvītes melnbalto eksistenci.
"Jajoi Kusamas dzīve mani kā mākslinieci iedvesmo nevis mēģināt pielāgoties kaut kādam abstraktam pareizajam uzskatam, bet tieši otrādi – apzināties savas unikālās vērtības un nest šo brīnumpasauli tālāk pasaulē," piebilst Inga Tropa, kura Covid-19 pandēmijas izraisītās ārkārtējās situācijas laiku ir pavadījusi Jajoi Kusamas zīmē visplašākajā nozīmē – veidojot par viņu izrādi instalāciju, ielūkojoties sevī un apkārtējos procesos mazliet nesteidzīgākā ritmā un dziļāk nekā pirms tam.
Attīstība vai posts
Kāds zinātnieks, kurš gatavojas sava darba augstākajam triumfam, ir gatavs prezentēt savu ideju. To pašu ir gatavs darīt arī režisors Elmārs Seņkovs, kurš Valmieras festivālam ir radījis šo tēlu kopā ar saviem domubiedriem aktieriem, lai izstāstītu stāstu par evolūciju, morāli, ētiku un sirdsapziņai neērtiem jautājumiem izrādē α Sapiensi. "Covid-19 pandēmijas ietekmē mainās izpratne par pasauli un sevi – cik mēs tajā droši jūtamies vai nejūtamies.
Man gribējās aplūkot attiecības starp mūsu attīstību vienās lietās un bezspēcību citās un pievērst uzmanību tiem civilizācijas evolūcijas stūrakmeņiem, kuru dēļ mēs esam tādi, kādi esam," stāsta režisors, kurš savā ziņā turpina savā iepriekšējā izrādē Irānas konference pēc krievu dramaturga Ivana Viripajeva lugas motīviem skarto tēmu loku un piebilst, ka šim laikam raksturīgais eksistenciālisms liek domāt par globāliem jautājumiem, nevis sīkumiem.
Režisors un aktieri ir lasījuši populārzinātnisko literatūru par dažādām tēmām: ko mēs darām ar šo pasauli? Uz kurieni mēs ejam? Mēs sašķeļam atomu, pieaudzējam pelei cilvēka ausi un deaktivizējam baiļu gēnu. Savukārt iestudējuma veidotāji ir gājuši vēl tālāk un radījuši zinātnieku, kurš iemieso sevī noteiktas ambīcijas un mērķus un kuru uz skatuves materializēs vairāki cilvēki. Homo sapiens ir saprātīgs radījums. Bet vai viss, ko tas dara, ir jāpieņem kā saprātīgs? "Tas ir stāsts par idejas neprātu, kas nes absolūti jaunu attīstības posmu vai postu. Kā var atšķirt, vai tava ideja spēs padarīt pasauli labāku vai bīstamāku? domā Elmārs Seņkovs un piemetina, ka teātra apvienības Esarte radītā izrāde piedāvās atsvešinātu skatījumu uz civilizācijas sasniegumiem.
Izrādes α Sapiensi darbība norisināsies Valmieras pilsētas estrādē. Tā ir ļoti piemērota vieta šī iestudējuma izrādīšanai plašās teritorijas dēļ, kas būs droša un... pustukša. Tas radīs nepieciešamo mazliet apokaliptisko noskaņu, kuru papildinās blakus esošā kapsēta, – norāda režisors, kura izrādes radošajā komandā darbojas scenogrāfe un kostīmu māksliniece Paulīne Kalniņa, komponists Edgars Mākens un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Izrāde ir tapusi ciešā sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas kursu un horeogrāfi Elīnu Gediņu. "Šis iestudējums integrē kustību un tekstu. Aktieri un horeogrāfi dara vienu darbu. Viss ir viens," uzsver Elmārs Seņkovs.
Viņi visi ir strādājuši zem teātra apvienības Esarte lietussarga, kas sevi ar vārdiem "es ar te" teātra pasaulē pieteica šī gada sākumā. "Mēs nepaspējām atsperties. Es domāju, ka mēs neesam ne ieguvēji, ne zaudētāji, jo mēs joprojām esam tajā pašā sākumposmā," uzskata režisors. Šajos ārkārtējās situācijas mēnešos daži projekti ir atlikti vai transformējušies citās formās. Viņaprāt, neatkarīgie teātri ir spējuši reaģēt uz notiekošo daudz elastīgāk nekā lielās valsts institūcijas. Viens no veiksmīgajiem piemēriem ir jau iepriekš pieminētā Irānas konference ar tādu aktieru sastāvu, ar kuru varētu lepoties kāda filma, nevis teātra iestudējums, un citā laikā nekas tāds nebūtu iespējams.
Uzvaras mirklis
Vienpadsmit cilvēku pret vienpadsmit cilvēkiem spēlē spēli, kurā visu var izšķirt viena kļūda, – savā izrādē Uzvara ir mirklis režisors Valters Sīlis ir pievērsies pirms septiņpadsmit gadiem notikušajam futbola mačam, kad Latvija Stambulā nospēlēja neizšķirti pret Turciju un iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, kurā toreiz piedalījās tikai sešpadsmit komandu. "Pēc tam kad Reinis Suhanovs mani uzaicināja piedalīties šajā festivālā, es braucu garām Valmieras 2. vidusskolas sporta laukumam un atcerējos kāda itāļu horeogrāfa izrādi, kurā viņš izdejoja kāda slavena itāļu futbolista kādas spēles pārvietošanās trajektoriju, un sāku domāt par futbolu," atceras režisors, kurš par savas izrādes centru ir izvēlējies, iespējams, lielāko uzvaru Latvijas futbola vēsturē.
Tas ir stāsts par šo konkrēto notikumu, tā laika fanošanu un citām parādībām. "Divtūkstošo gadu sākumā visiecienītākais vārdu salikums bija "nest Latvijas vārdu pasaulē" – vienalga, vai attiecībā uz sportu, piedalīšanos Eirovīzijā vai toreizējās Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzstāšanos BBC raidījumā Hard Talk," atzīmē Valters Sīlis. Šī spēle bija viens no tiem notikumiem, ar ko tas patiešām arī izdevās – kad talantīgi spēlētāji un treneris spēja radīt vienotu kolektīvu, kurā visi domāja par kopējām, nevis individuālajām interesēm.
Šajā izrādē piedalīsies futbola komandas Valmiera FC U15 spēlētāji, pieci dejotāji un aktieri Arturs Krūzkops, Jānis Kronis un Kristians Kareļins, kurš pats ir futbola fans un toreizējā atlases ciklā ir apmeklējis visas mājas spēles. Kā tas bija? Atbildēt uz šo jautājumu izrādes veidotājiem ir palīdzējis arī pieredzējušais sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns un bijušais futbolists Jurijs Žigajevs, kurš ir intervējis tā laika varoņus Aleksandru Starkovu, Imantu Bleideli, Māri Verpakovski un Aleksandru Koļinko.
Uzvara ir mirklis ilgs deviņdesmit minūšu plus kompensācijas laiks, kas šobrīd vēl esot nedaudz par garu un mēģinājumu procesā tiek īsināts, – atklāj izrādes tiesn... režisors. Viņš pats labprāt apmeklē futbola spēles klātienē Arkādijas stadionā un izbauda tos brīžus, kad var sajust, ka pretinieku komanda salūzīs, pirms tas ir noticis, vai tamlīdzīgus psiholoģiskus momentus. Valters Sīlis uzskata, ka sportam un teātrim ir daudz kopīga, it īpaši performēšanas ziņā. Tāpat kā sportistam, arī aktierim ir jāsavācas uz katru izrādi un jāpārredz laukums, un jāatrodas pareizajā pozīcijā tās norises gaitā. Arī aktieru, tāpat kā sportistu, kļūdas var atstāt iespaidu uz visu iznākumu – sportistu gadījumā neuzmanība vai saminstināšanās ir pamanāma kā uz paplātes, savukārt aktieru gadījumā tās ir mazāk ievērojamas, bet galarezultātā skatītājs tik un tā sajūt, ka kaut kas nav izdevies "Sports un teātris ir rituāls, kurā var daudz ko uzzināt par cilvēku, – tie apliecina cilvēku spēku un uzrāda arī viņu vājumu," akcentē režisors, kurš ārkārtējās situācijas laiku nav sēdējis uz rezervistu soliņa, bet iestudējis divus darbus e-teātra tiešsaistes projektā Baltais kubs.