Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Farsa gaviles. Izrādes Revidents recenzija

Izrādē Revidents nav pat darba autora Nikolaja Gogoļa ieteiktās komēdijas, ir elementārs farss – ākstīgu izlēcienu virkne.

Nacionālā teātra jaunā izrāde Revidents, ko iestudējis režisors no Maskavas Ņikita Kobeļevs, ir iespaidīgs darbs ar minimālu māksliniecisko rezultātu. Saprotu, ka nav korekti sākt recenziju ar šādu paziņojumu, tomēr šī sajūta piezogas jau no paša sākuma un gandrīz trīsarpus stundu garumā sabiezē līdz gurdenumam. Jā, ir jaušama lieliska iecere, bet vienlaikus ir redzams, ka tā nav īstenojusies. Likās, gaidāms īsts traģifarss, bet nekā – nav pat autora Nikolaja Gogoļa ieteiktās komēdijas, ir elementārs farss, proti, ākstīgu izlēcienu virkne. Taču, ja jau darbība notiek mūsdienās – par to liecina izrādes noformējums, kostīmi un lugas teksta korekcijas –, manuprāt, arī varoņu uzvedības stilam būtu bijis jābūt mūsdienīgākam, un diezin vai te pietiek tikai ar mīdīšanos, trīcēšanu un ģībšanu.

 

Trūdu smārds

Traģismu solīja izrādes noformējums (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Suhanovs). Mēs redzam istabu, kurā mīt pilsētas mērs, – gandrīz pustukšu telpu, kuras kailās sienas atbilstīgi mūsdienu modei vienlaikus ir daudzu durvju savirknējums. Apkārt šai telpai, virs jumta un sānos – maisu un saiņu kaudžu kaudzes, dažādu atkritumos izmestu lietu un pārtikas kalni, citiem vārdiem sakot, pārticības pārpalikumi. Šis mūsu sadzīviskais "skaistums" acu priekšā rēgojas visas izrādes gaitā. Dažbrīd, kad varoņi, teiksim, Hļestakovs vai pilsētas mērs, aizsapņojas par skaistu dzīvi, skatuves aizmugurē uzplaiksnī izsmalcinātu ziedu, eksotisku augu videoainas, taču visumā – trūdu smārds.

Īstu traģēdijas sāpi šis sava veida videofarss uzjundī tad, kad aizslīd videoainas ar daudzkārt ikdienā redzētiem pamestu lauku un tukšu māju skatiem (videomākslinieks no Lietuvas Rims Sakalausks). Precīzā scenogrāfijas un video jēgas un formas sasaiste ir reāls mākslas apliecinājums tam, ka Revidenta tēma nenoveco. Par to, starp citu, mūs jau pārliecinājuši daudzi šīs lugas iestudējumi, arī Alvja Hermaņa brīnišķīgā izrāde, kas tapusi 2002. gadā.

Diemžēl Nacionālā teātra aktieru kolektīvam nav dota iespēja iedziļināties šajā unikālajā tēmā. Kā jau teicu, ir tikai farss, turklāt tādā līmenī, ka uz manieru štampiem ir grūti skatīties, jo nav smieklīgi, ir vienīgi līdz apnikumam pazīstami. Piemēram, sākas darbība, un viss pārdomu aizmetnis par negaidīti interesanto izrādes noformējumu izplēn. Tāpēc ka pilsētas mēram, kamēr vēl nav ieradušies izsauktie apakšnieki, ir jāpagūst pabaiļoties, pavaibstīties baisā sapņa dēļ, tas ir, no ziņas, ka šurp brauc revidents. Paviļājies pilsētas mērs beigu beigās atgūst spēciņus, nostājas, un sākas viņa monologs par gaidāmo notikumu.

Visiem aktieriem ir adekvāti uzdevumi. Vislabāk šai ķermeniskajai ākstībai un lomas māžīgumam, saturiskajam tukšumam pretojas Uldis Dumpis (Dobčinskis) un Ģirts Jakovļevs (Bobčinskis). Varbūt abiem vienkārši ir ļauts mazāk turpu šurpu raustīties, bet, iespējams, paši tēlotāji tiecas ākstīšanās azartā nenogremdēt lomas jēgu. Bet kādēļ citi lugas varoņi ir tik ļoti ievīstīti tukšumā? Viņu ir daudz, bet aiz cieņas pret aktieriem nesākšu viņus uzskatīt. Arī à la Lemberga dāvana no Ventspils situāciju neglābj, kaut jāatzīst – lieliski darināta govs!

Šis farsa tukšums jo sevišķi piezemina Ivara Kļavinska darbu pilsētas mēra lomā. Aktieris spēlē gluži vai izmisīgi, cenzdamies radīt, cik noprotu, pārliecinošu tēlu – ar naudu un varu lutinātu mūsdienu priekšnieku. Varbūt pat no tiesas atpazīstamu tēlu, proti, tipu. Diemžēl režisors šo iespēju nav devis. Jo pilsētas mēram nav ļauts ne mirklis būt aci pret aci pašam ar sevi, nav atvēlēta kaut minimāla pauze, lai aktieris ieskatītos savā varonī. Viss ir pakārtots nemitīgām kustībām, vārdu birumam, runas tempam. Tikai vienā no izrādes pēdējām ainām, kas ir sapņojums par dzīvi Pēterburgā, tiek piebremzēts spēles ritms, un tad var pieļaut, ka tas varētu būt interesants mūsdienu vīrieša tēls – būtībā ļoti vientuļš cilvēks, jo bez posteņa nav spējīgs sevi dzīvē piepildīt.

 

Gan sapņot, gan melot

Šo domu par vientulību šķetina arī režisors. Kaut vai tādējādi, ka varoņa sievas Annas (Marija Bērziņa) un meitas Marjas (Alise Danovska) ieinteresētība Hļestakovā ir izstrādāta ar tādu krampi, kas uzreiz liecina par izvirtību un laulības pārkāpumu. Arī mūsdienīga interpretācija. Žēl tikai, ka visas šīs seksuālā uzbrukuma ainas ir pasniegtas pārlieku vienkāršoti – ar tādu ieleņu presingu, kas ne mirkli neatvēl saspēles smalkumiem. Tikai primitīvs farss.

Šajā primitīvismā riņķo arī Hļestakovs. Turklāt kā visi tēlotāji, arī Arturs Krūzkops spēlē ar pilnu jaudu. Viņa varonis ir pamuļķa tips, māk gan sapņot, gan melot, alkst pēc dzīves baudījuma – sievietēm un naudas. Šis Hļestakova neldzīgums palīdz aktierim iejusties šajā farsā. Kā zināms, uzreiz pēc Revidenta tapšanas ir sākušies strīdi par to, kurš ir galvenais Gogoļa darba varonis – Hļestakovs vai pilsētas mērs. Šis jautājums, protams, allaž ir saistīts ar lugas traktējumu. Vienīgi pilsētas mēra bailes pārvērš Hļestakovu par revidentu. Ņikitas Kobeļeva izrādē es šo akcentu, kurš no abiem ir galvenais varonis, neuztvēru. Tikai viens bija skaidrs: kad Hļestakovs saprot, ka viņš ir noturēts par revidentu, galvenais virzītājspēks ir tas pats – nauda.

Baisi. Nebūt nav nejaušs viens no gandrīz vai pretīgiem izrādes videosimboliem: ne īsti virvju, ne īsti čūsku mudžeklis. Noslēpumaini biedējošs kaut kādas neuzveicamas zīmes vieplis. Patiešām žēl, ka šī iestudējuma dziļākais tvērums ir scenogrāfijā un videoattēlos. Atceros citu Gogoļa darba uzvedumu Nacionālajā teātrī – Kirila Serebreņņikova Mirušās dvēseles. Tā biju cerējusi, ka par Revidentu varēšu rakstīt ar līdzīgu sajūsmu.

 

Revidents

Nacionālajā teātrī 12.XII plkst. 19; 22.XII plkst. 12 un 18; 12.I plkst. 18; 16., 28.I plkst. 19

Top komentāri

[email protected]
l
Nu , jā , kritiķiem izrāde kā zelta odziņa ! Solis atpakaļ no REVIDENTA JAUNAJĀ ! Tomēr , jāatzīst , ka IVARS , MARIJA un pārējie aktieri super !
latviete
l
Ta paaudze,kas ir redzejusi visu musu esoso teatru izrades.tagad nespej vairs skatities to arpratu,kas tiek radits teatros.Pretigi,tiesam riebigi skatities.Bez dekoracijam pliki ,rupibas runajosi aktieri.Doma,ka cilveks izgerbjas,tad tas ir tejateris.Ka vispar var tadas pienemt.un laist aprite skatitajiem.Riebigi.Visa cela,maksla ar saturu,dikciju ir paslaucita zem plintusa.Vai tiesam aktieri,bijusie,nerunasim par jaunajiem akstiem,ir tik nabagi,ka vini nem sis lomas,un piedalas visada veida teatralas kroplibas.Kauns.MUsu slavenais Eidis,jau tad,aizgaja no skatuves.Bet sie parvertusies par akstiem turpina graut visu sveto uz skatuves.Necienigi.
Ilze
I
Par biezu iestudē tik zināmas lugas ,nu nav nemaz tik daudz skatitāju ,kas lugu gribētu skatit,daudzi ir redzējuši spidošus iestudejumus
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja