Vairāk nekā piecarpus gadu ilgusī rekonstrukcija, kuras laikā izmaksas pieauga no sākotnēji plānotajiem 24 miljoniem līdz pat 49,4 miljoniem eiro, ir noslēgusies. Klaipēdas Valsts muzikālais teātris, kas ir viens no trim muzikālajiem teātriem Lietuvā, ieguvis divas zāles – Jūra un Marios – un modernu aprīkojumu, savukārt interjerā dominē pludmales smilšu tonis. Aprīļa beigās notikušais atklāšanas koncerts pulcēja Lietuvas sabiedrības krējumu, tomēr valsts prezidents bija aprobežojies ar apsveikuma atsūtīšanu.
Ilgais ceļš kāpās
Klaipēdas muzikālā teātra vēsture ir kā Kuršu kāpas – ar augstienēm un kritumiem. Par operas trupu ir ziņas jau kopš 1820. gada, savas pēdas pilsētas mūzikas dzīvē atstājis Rihards Vāgners, 1923. gadā nodibināta Klaipēdas konservatorija, kas darbojās līdz 1930. gadam, īslaicīgi mēģinājumi atjaunot operas darbību bijuši 1934. gadā, bet jau pēc kara nodibināts Klaipēdas Muzikālās komēdijas teātris. Tas gan ilgi nav noturējies, jo ar pāris nodevām padomju okupācijas varai nav pieticis. 1950. gadā, neatļaujot parādīt pilnībā sagatavotu Čaikovska Jevgeņija Oņegina iestudējumu, teātri slēdz.
Un tad šī teātra vēsturē sākas unikāls periods, kuram nav analoga Latvijā, – ar tā paša Jevgeņija Oņegina izrādi 1956. gadā muzikālais teātris Klaipēdā atdzimst amatieru līmenī un kā Tautas opera pastāv līdz 1987. gadam, kad toreizējais kultūras ministrs paraksta rīkojumu par Klaipēdas Tautas operas reorganizāciju. Jaunā Valsts muzikālā teātra pirmā izrāde – Audrones Žigaites opera Mažvīds – notiek 1988. gadā. Taču XX gadsimta 50. gadu beigās būvētā bijusī kultūras nama ēka, kurā teātris ilgu laiku darbojās, īsti neatbilda tā prasībām. Pašreizējā direktore muzikoloģe Laima Vilimiene stājās amatā 2018. gadā, un rekonstrukcijas projekts tika sākts tajā pašā gadā.
Laikā, kad teātris dzīvoja bez savas ēkas, tas pārcieta Covid-19 pandēmiju, kas gan, kā teikts mājaslapā, pārsteidzošā kārtā sekmēja atpazīstamību ārvalstīs, izrāžu ierakstiem nonākot TV kanālos un interneta platformās. Šī raksta autoram bija izdevība klātienē redzēt Klaipēdas muzikālā teātra lielo veiksmi – Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis iestudējumu ostas teritorijā, kurā tika izmantots īsts kuģis. Izrādi rādīja divus gadus, un tajā dziedāja arī latviešu operas solisti Andris Ludvigs un Rihards Mačanovskis. Tikmēr teātra skatītāju zāles vietā slējās būvlaukums.
Būvniecība kavējās arī Ukrainā notiekošā kara dēļ, jo iestrēga materiālu piegādes. No 49,4 miljoniem eiro, cik beigās izmaksāja jaunā ēka, apmēram 9,3 miljoni nākuši no Eiropas Savienības fondiem. Preses materiālos tiek uzsvērts, ka nav meklēti lētākie risinājumi, bet gan gādāta nauda dārgākiem un kvalitatīvākiem.
Skaitļi ņirb: būvniecībā izmantots aptuveni 300 tonnu metāla konstrukciju, visu veidu kabeļu kopgarums ir 150 kilometru, skatuves nestspēja ir 120 tonnu, uzbūvēts ap 1,2 kilometriem kāpņu margu. Teātra platība ir dubultojusies un tagad ir apmēram deviņi tūkstoši kvadrātmetru. Iepriekš zāle uzņēma ap 500 skatītāju, tagad lielajā zālē, kad tajā spēlē orķestris, ir aptuveni 670 vietu, mazajā zālē – ap 160. Tiek apgalvots, ka zāles akustika ir visaugstākajā līmenī.
Garderobe alā
Eleganti tērptā publika 20. aprīļa vakarā ieradās teātra ēkā, kas, kā atklājās preses publikācijās, vēl nemaz nebija nodota ekspluatācijā. Kādā rakstā ironiski teikts: Atnācējus sagaidīja intensīvi strādājoši celtnieki, gaiši bēši paklāji un sienas ar ģipša aromātu." Atbilstoši arhitekta Marjus Mateikas iecerei visas ēkas publiskās daļas telpas ir kāpu smilšu tonī, garderobe atgādina smilšakmens alas, tiesa gan, pirmajā vakarā garderobisti tajās vēl mazliet maldījās. Garderobes numuriņi nav uzverami uz āķīšiem, bet pielipināti ar magnētiem. Teātra kafejnīca izvietota trijos stāvos, bet tualetēs, par spīti tam, ka ēka projektēta pilnīgi no jauna, tik un tā veidojās rindas.
Teātra rekonstrukcija ir ilgusi piecus ar pusi gadus un izmaksājusi 49,4 miljonus eiro. Foto – Martins Aleksa
Kopumā jaunais teātra nams ir elegants un mājīgs. Zāle, kuras sienas apdarinātas, izmantojot Lietuvas mālu, ir plaša, krēsli ērti. Var prognozēt, ka pirmajā laikā, kā jebkurai jaunai celtnei, skatītāju netrūks, jo gribēsies redzēt, kā viss izskatās, tāpēc teātris pagaidām uztur samērā augstas biļešu cenas neatkarīgi no tā, vai rāda operu, mūziklu vai baleta izrādi.
Atklāšanas koncertā, kura režisors Daļus Abaris iestudējis arī jau pieminēto Klīstošo holandieti, ar videotiešraides un ierakstu palīdzību skatītājiem tika radīts priekšstats par ēku kopumā, arī telpām, kurās publika neiekļūst. Baleta trupa, kurai uz skatuves vienkārši nebija vietas, jo tur atradās orķestris, savu priekšnesumu sniedza mēģinājumu zālē, un skatītāji dejotājus redzēja uz ekrāna, bet paklanīties viņi iznāca uz skatuves. Programma bija veidota tā, lai atgādinātu nozīmīgākos pēdējo gadu iestudējumus, kā arī uzaicinātu uzstāties vērā ņemamus māksliniekus un diriģentus. Piemēram, jau vairākkārt pieminētā Klīstošā holandieša titulvaronis uz skatuves uznāca basa Alma Švilpas izskatā – mākslinieks gandrīz trīsdesmit gadu dzied Esenes Ālto teātrī. Bass Vladimirs Prudņikovs Mažvīda ārijā uz skatuves sastapa ne tikai diriģentu Ģintaru Rinkeviču, kurš 1988. gadā Klaipēdā diriģēja pirmo atjaunotā teātra izrādi, bet arī baritonu Vītautu Jozapaiti.
Četru diriģentu vidū bija arī 85 gadus vecais Staņislavs Domarks, kura jubilejas koncerts izsludināts 30. maijā, solot galvenokārt operešu melodijas. Lauvas tiesu skaņdarbu atklāšanas vakarā interpretēja pašreizējais teātra muzikālais vadītājs Toms Ambrozaitis. Savukārt diriģenta Roberta Šervenika vadībā izskanēja O Fortuna no Karla Orfa kantātes Carmina Burana, kas koncertuzvedumā brīvā dabā izskanēja pagājušā gada Klaipēdas festivālā un tiek solīts arī šogad augustā, piedaloties mūsu kamerkorim Ave Sol.
Skatītāja izvēles
Klaipēdas Valsts muzikālais teātris var kļūt par Latvijas skatītāju ceļojumu galapunktu vēl šajā sezonā. Par neparastu mākslas piedzīvojumu var izvērsties četru horeogrāfu kopdarbs – balets Donna Kihota, kas ir parafrāze par Servantesa varoni, tikai sieviešu versijā. Maija beigās divas reizes Klaipēdā parādīs Gaetāno Doniceti komisko operu Pulka meita, kas jūlijā skanēs arī Pērnavas Operas dienās. Solisti dziedās franču, bet runās – lietuviešu valodā. Uz Pērnavu, ja gribas dzirdēt lietuviešu māksliniekus, bet galvenais mērķis nav operas ēka, ir vērts aizbraukt arī tāpēc, ka viesizrāžu programmā iekļauta Broņus Kutaviča opera Lācis. Tā tapusi 2000. gadā pēc Prospēra Merimē darba motīviem un tiek pieteikta kā mistisks trilleris. Galvenajā sieviešu lomā Pērnavas viesizrādē solīta latviešu soliste Gunta Gelgote. Tie, kuri nevēlas nekur braukt, līdz 19. maijam var paspēt izrādes ierakstu noskatīties interneta vietnē Operavision.eu.
Augustā vairākas interesantas programmas piedāvās Klaipēdas festivāls, taču rudenī teātris būs sarūpējis īpašu iemeslu uz turieni aizbraukt pat tiem, kas pamatoti kurn par dārgajiem autobusu reisiem no Rīgas uz Klaipēdu. Oktobrī trīs reizes tiks parādīta itāļu radošās komandas iestudētā Filipa Glāsa opera Ceļojums, kas pirmiestudējumu piedzīvojusi 1992. gadā Ņujorkas Metropoles operā un veltīta Amerikas atklāšanas 500. gadadienai. Galu galā, ja gribat oriģināli pavadīt Veco gadu, 31. decembrī Klaipēdas Valsts muzikālais teātris rādīs Žaka Ofenbaha Orfeju pazemē. Iespējas ir!
Informācija: klaipedosmuzikinis.lt