Izrādes radošajā komandā darbojas režisors Rims Tumins, scenogrāfiju un kostīmus veidojis Adoms Jacovskis, komponists: Fausts Latens, lomās: Sergejs Makoveckis, Vladimirs Vdovičenkovs, Vladimirs Simonovs, Ludmila Maksakova, Anna Dubrovska, Marija Berdinska, Jurijs Kraskovs.
M. Ļipčenko, raksturojot iestudējumu, acina skatītājus nebrīnieties, ja, ierodoties uz šo iestudējumu, neatpazīsiet pazīstamos lugas personāžus, bet labi zināmie vārdi skanēs pārsteidzoši.
Tukša telpa, no kuras aizgājusi dzīvība, teātra telpa ar pelēkām kulisēm. Te ir Pēterburgas simbols – ģipša lauva, un, iespējams, tieši no turienes cēlies šeit mītošo ļaužu ciltstēvs. Vēl te ir ēvelsols ar neēvelētiem dēļiem, vecs dīvāns, daži atšķirīgi krēsli… Režisors ir atbrīvojies no sadzīviskā, atstājot vien kaujas lauku, kurā kūsā kaislības, sagrautas ilūzijas un nepiepildītas cerības.
A. Čehova varoņi, kādus tos ieraudzījis R. Tumins un iemiesojuši aktieri, dzīvo ambīciju, filozofēšanas, strādīguma un slinkuma, kalpošanas un izmantošanas sadursmē. Tik dažādi, tomēr vienādi – visiem ir neizdevusies dzīve. Kāpēc? Noskaidrosim to nesteidzīgi, ainu pēc ainas – sarunās, strīdos, atklāsmēs un bezrūpīgumā.
A. Čehova darbos mēdz saskatīt absurda teātra aizmetņus. Tiek runāts viens, darīts otrs, domāts trešais. R. Tumina Tēvocis Vaņa ir par to, ko A. Čehova varoņi domā un ko atklāj tikai dvēseles satricinājuma brīžos. Dažkārt viņu valoda ir neskaidra, gluži kā tēvocim Vaņam, dažkārt viņi ir pārlieku brutāli, gluži kā Astrovs, bet atzīšanās no viņiem izlaužas kā cilvēks, kas no smacīgas istabas tiek svaigā gaisā.
Tiešām