Armanda Reinfelda aktiera ceļš Latvijas teātrī spoži iesākās 90. gadu sākumā, bet pāragri aprāvās. Kā mēdz teikt – postošu kaislību dēļ. Bet 90. gadu sākumā, kad līdz ar Alvja Hermaņa pirmo izrādi Jaunajā Rīgas teātrī Kā lēna un mierīga upe Armands Reinfelds uzreiz lika sevi iegaumēt, viņš bija ne vien pirmajā simtniekā, bet ilgu laiku vispār viens tāds. Neatkārtojams.
Spilgti Armanda Reinfelda talanta vienreizīgumu, recenzējot kādu neveiksmīgu izrādi, raksturojusi teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe. Viņa salīdzināja, ka pienācīgi neizmantot aktiera talantu ir tas pats kā "ar zīda audumu mazgāt grīdu".
1990. gadā aktieris absolvējis Nacionālā teātra kursu Latvijas Valsts konservatorijā. Atveidojis Matjē izrādē Acālija (1992), Frenku Dziedoņos ērkšķu krūmā (1993).
Lai gan Reinfelds spēlējis arī citu režisoru izrādēs, īpašs posms Reinfelda aktiera mūžā saistās ar režisoru un aktieri Alvi Hermani. 1993. gadā aktieris saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktieris par Grema lomu JRT izrādē Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Ienākot mazajā zālē, saskaņā ar telpas mākslinieku – paša režisora, Ivara Hermaņa un Jāņa Deinata – ieceri uz virves dūdoja baložu pāris, baltās telpas vidū iekarināts pilēja ledus gabals. Teātra kritiķe Guna Zeltiņa Literatūrā un Mākslā (1994) atstājusi liecību: "(..) jūtīgas, neordināras personības, ar tēmas intīmo, šokējošo atklātību un savdabīgo, brutālo poētiku piesaistīja teātrim galvenokārt gados jaunu skatītāju. Mūsu teātru vispārējās remdenības un bezpersoniskuma nogurdināti, A. Hermaņa izrādē viņi saklausīja atbalsi savām mokošajām problēmām, tam, par ko dažkārt izvairās runāt pat ar vistuvākajiem draugiem vai atzīties pats sev." Pēc trim gadiem Hermanis radīja iestudējuma 2. sēriju – Kā lēna un mierīga balss (1996) – divu cilvēku nakts telefona sarunu Armands Reinfelds izdzīvoja kopā ar Maiju Apini.
Vēl tagad uzmetas zosāda, atsaucot atmiņā abu neredzīgo internātskolas pretņu spriedzes pilno mentālo tuvcīņu Hermaņa izrādē Liesmojošā tumsa, kad šķita – Hermanis un Reinfelds viens otram varētu kaut ko nodarīt turpat uz skatuves, bīstamāku kā vien sviešanu ar citronu. Hermanis Reinfeldam uzdāvināja arī monoizrādi – Slepenās bildes (1994), par kuru teātra vēsturē ierakstīts, ka "aktiera personība lauzās ārā no formas sprosta" (G. Zeltiņa).
Viņa seju mīlēja ekrāns un kamera. Armands Reinfelds ir samērā daudz filmējies – Bēgt, lai dzīvotu, Parāds mīlestībā (1984), Cilpa (1991), Varmācības meditācija (1993), Drosme nogalināt (1993), Vogelfrei (2007) u. c. Daudzi aktieri atcerēsies kā Juri Nārbuli seriālā Likteņa līdumnieki (2003–2008).
Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra vārdā raksta: "Tam laikmetam Latvijas teātrī, kurš beidzās 2020. gada martā, sākums bija – pagājušā gadsimta 90. gados. Jeb precīzāk – 1993. gada janvārī ar izrādi Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, kurā galveno lomu tēloja – Armands Reinfelds. Ar to izrādi mūsu teātrī viss sākas no jauna, un viena no šīm pārmaiņu sejām bija Armanda seja.
Tā jaunā teātra valoda, tas jaunais aktieru spēles veids, tas jaunais teātra nervs tika pamodināts un sākās tur, tieši tajā punktā. Un Armands bija pirmais. Pārējie bija pēc tam. Viņi gāja jau pa pēdām.
Armanda aktiera karjera izvērtās traģiska. Jo viņš īsti nemācēja atšķirt teātri no dzīves. Tas nebija viegli ne viņam pašam, ne apkārtējiem. Bet savu lomu latviešu teātra vēsturē viņš izpildīja. Jo bija pie paša sākuma.
Balti baloži gurkst,
Citronu smarža,
Ledus pil aizvien ātrāk."