No 6. līdz 11. novembrim Latvijā satikās teātra profesionāļi no dažādām Eiropas valstīm – teātra kritiķi, zinātnieki un praktiķi –, kuri, ņemot vērā Spēlmaņu nakts žūrijas ieteikumus, izvirzītās nominācijas un vienojoties ar teātriem par iespēju izrādīt nominētās izrādes plānotajos datumos, izvēlējās noskatīties šādus Spēlmaņu nakts balvām izvirzītos iestudējumus: Pūt, vējiņi! un Ceļojums uz ziemeļiem (Latvijas Nacionālais teātris), Vēstures izpētes komisija un Linda Vista (Jaunais Rīgas teātris), Hamlets (Valmieras Drāmas teātris), Mumu (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris), Perturbons (Kvadrifrons), neatkarīgo projektu iestudējumus Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi un Grāmata zīme, Pēc grāmatas motīviem un Piramīda (Dirty Deal Teatro), Dēls un Kalpones (Dailes teātris).
Svētki un estētika
Skates noslēguma diskusija 11. novembrī tika rīkota, lai izvērtētu nedēļas laikā pieredzēto un ar ārpusnieka skatu komentētu aktuālos teātra procesus Latvijā. Šogad ārvalstu ekspertu žūrijā darbojās teātra kritiķe Heili Sibritsa, Postimees, Igaunija, teātra kritiķe, Horvātijas ITI prezidente Žeļka Turčinoviča, dramaturgs, scenārists, aktieris un režisors Dmitrijs Minčonoks, Krievija, teātra kritiķe, pētniece, Viļņas Mūzikas un drāmas akadēmijas Teātra katedras vadītāja Ramune Balevičūte, teātra kritiķis, pētnieks, Vītauta Dižā Universitātes Mākslu fakultātes Teātra studiju departamenta vadītājs Edgars Klivis, igauņu teātra kritiķis Mēliss Oidsalu.
Pasākuma moderatore, Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas Latvijas nodaļas vadītāja Lauma Mellēna-Bartkeviča, kā pirmo izvirzīja jautājumu, kāda pieeja klasikai vērojama ekspertu teātra kultūrā un kā klasika rezonē ar šodienu.
Tuvojoties Spēlmaņu nakts ceremonijai – neliels ieskats Latvijas teātrī no ārpusnieku skatpunkta.
"Mani ļoti iespaidoja Raiņa Pūt, vējiņi! interpretācija. Tas tiešām bija spilgts piemērs, kā tik labi zināma luga ir iestudēta tik oriģinālā veidā. Cik saprotu, izrāde bija pieskaņota Nacionālā teātra jubilejai. Apbrīnoju, cik veiksmīgi režisors Elmārs Seņkovs bija apvienojis šo svinēšanu ar saviem estētiskajiem ideāliem," saka Ramune Balevičūte. Savukārt igauņu teātra kritiķis Mēliss Oidsalu uzsver, ka Igaunijā vairāk vērojama reprezentatīvā, nevis radoši interpretējošā pieeja klasikas materiālam un "ir vērojama vieta izaugsmei". Horvātu teātra kritiķe Žeļka Turčinoviča atsauca atmiņā režisores Gaļinas Poļiščukas iestudējumu Nacionālajā teātrī 2004. gadā, secinot, cik latviešiem šī Raiņa luga ir ļoti svarīga, ja to iestudē atkal un atkal. Dažādās pieejas tekstam un klasikas lugām kritiķei likušas secināt, ka "šodienas Latvijas teātris ir ļoti meklējošs". Ž. Turčinoviča, kura jau Zagrebā bija redzējusi Soņu un Garo dzīvi, uzskata, ka izrādē Vēstures izpētes komisija "Hermanis maina savu pieeju teātrim". Otrs galvenais kopiespaids horvātu kritiķei ir tāds, ka "latviešu teātrī ir ļoti labi aktieri un aktrises".
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 19. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!