Piedāvājam fragmentu no intervijas.
Vai šis tiešām ir tavs pirmais darbs kino?
Nedaudz esmu filmējies "masās", studentu darbos, bet tik lielā projektā pirmoreiz.
Vai darbs kino tev sagādā lielākas grūtības nekā teātrī?
Būtībā nekas jau nav citādāk, mainās vienīgi telpa. Aktierim iekšēji, dvēseliski jāstrādā gan uz skatuves, gan filmā, un manuprāt šis darbs abos gadījumos ir tāds pats, tikai no skatuves emocijas jāaizsūta arī līdz galerijas pēdējai rindai, un tas prasa arī kaut kādu ārējo formu.
Bet kā ar tuvplāniem, vai tur nav citi likumi?
Tas, ka ir tuvplāns, nenozīmē, ka emocijas jāslēpj. Tās tikai nav jāpastiprina ar balsi, ar ķermeni.
Uz Maskavu pirmoreiz aizlidoji jau pērnajā jūlijā, lai gan filmēšana sākās tikai augustā.
Jūlijs pagāja, strādājot pie valodas – lai gan krievu valodu zināju, tomēr ne pietiekami, lai runātu kadrā. Tas ietilpa filmas sagatavošanas darbos.
Vai tava balss būs dzirdama arī filmā?
Nezinu, nekas vēl nav izlemts. Pirms tam jau filma vēl būs jāsamontē.
Par ko tad īsti stāsta filma Saules dūriens?
Filmas scenārijs veidots pēc divu Buņina darbu – stāsta Saules dūriens un emigrācijā rakstītās dienasgrāmatas Nolādētās dienas – motīviem. Šie darbi ir pieejami, tos var izlasīt, un filmas scenārijs neatšķiras. Protams, filma ir dzīvs organisms, kas aug un veidojas, un tikai režisors zina, kāds būs rezultāts, un varbūt pat viņš visu nevar paredzēt.
Visu interviju ar Mārtiņu Kalitu iespējams izlasīt portālā irliepaja.lv: