Kad pavasarī intervēju Gogoļa centra māksliniecisko vadītāju, pašlaik mājas arestā esošo Kirilu Serebreņņikovu, runājām gan par gaidāmo Elmāra Seņkova pirmizrādi, gan Vladislava Nastavševa jaunāko iestudējumu Gogoļa centrā. Tad arī radās doma aizbraukt uz Maskavu un pārliecināties klātienē, kā mūsu režisoru darbi tur izskatās. Jāmin arī, ka vairākus gadus Majakovska teātra repertuārā turas Ģirta Ēča iestudētā Treisija Letsa luga Augusts. Osedžas zeme. Septembra beigās un oktobra sākumā vēlme noskatīties šīs izrādes piepildījās.
Mīlu, bet neieredzu
Larsa Nurēna luga Dēmoni ir neslēpti līdzīga patlaban Latvijā atkal aktuālajai Edvarda Olbija drāmai Kam no Vulfa kundzes bail. Divi pāri, kuru savstarpējo attiecību skeleti izkrīt no skapjiem kādā saviesīgā vakarā. Lugas simbolu slānis ir samērā viegli atšifrējams: vienas ģimenes dzīves centrā ir vīramātes pelnu urna, otras – zīdainis, kurš ir slims, tomēr tiek atstāts viens, kamēr vecāki nododas attiecību uzturēšanai ar kaimiņiem. Atšķirībā no Olbija Nurēna lugā darbojas vienaudži, trīsdesmitgadnieku paaudze. Neko nezināju par šo lugu, iekams nebiju redzējis vācu režijas zvaigznes Tomasa Ostermeiera izrādi Berlīnes Schaubühne, kur šim iestudējumam ir ilgs un laimīgs skatuves mūžs.
Elmārs Seņkovs Latvijas TV stāsta, ka Nurēna lugu viņam jau pirms diviem gadiem ieteicis Kirils Serebreņņikovs. Režisoram tur ir, ko darīt, lai izpiņķētu visus attiecību savijumus un kārtīgi izvingrinātos ar aktieriem. Taču forma, kādā dialogus ielikt, var kļūt arī par klupšanas akmeni. Laimīgā kārtā nekļūst. Berlīnē Tomass Ostermeiers ņēma talkā skatuves griežamo ripu, Maskavā Edgara Kļaviņa piedāvātajā telpā ir melni dažāda augstuma podesti, gulta, savukārt nosacītais bārs atrodas skatuves labajā malā padziļinājumā. Scenogrāfs kopā ar kostīmu mākslinieci Poļinu Grečko rada vidi, kurā dominē melnā krāsa un katrs spilgti krāsainais akcents uzreiz pievērš uzmanību. Piemēram, vāze ar ziliem īrisiem.
Izrādes varoņi savstarpējo attiecību limitu ir izsmēluši. Viņi tiecas cits pie cita, bet pieskārieni izraisa teju riebumu. Elmāra Seņkova izrādē aktierspēle ir vienlaikus slāpēta, apvaldīta, tomēr savās izpausmēs izkāpināta un ik pa brīdim izlaužas spilgtos emociju uzplūdos teju līdz histērijai. Izrādes ritmu lauž absurdi iestarpinājumi, kad tiek ieslēgta muzikālā stāvlampa ar līksmu melodiju. Katram no četriem aktieriem atrasts tipāža rāmis, kas izveidots līdz perfekcijai.
Janas Irteņevas Katarīna nesekmīgi cenšas apvaldīt alkas teju pēc brutalitātes, viņas seksuālās enerģijas ventiļi var sprāgt jebkurā brīdī. Odina Bairona Franks ir nīkulīgs intelektuālis, kurš dzīvojis mātes ēnā un, iespējams, ir biseksuāls, par to liecina apjomīga aina ar kaimiņu – Ivana Fominova atveidoto Tomasu – izrādes otrajā cēlienā, kurā Franks mēģina viņu pamudināt uz seksuālu kontaktu. Tiesa, paliek jautājums, vai Franka provokācijas pamatā ir vēlme pārgulēt ar kaimiņu vai tikai izvilināt no Tomasa atzīšanos. Varbūt tikai pakaitināt. Tomass ir ikdienas un bērnu nomākts vīrietis, kurš gaužas, ka netiek uz kino, taču patiesībā ilgojas pēc PlayStation. Viņa sieva Jenna Marijas Seļezņovas atveidojumā ir šķietama pamuļķe, nemitīgi smaidoša īpatne, kura it kā ziedojusies bērniem, taču patiesībā par tiem rūpējas pavirši. Tieši šāda māte zīdītāja, kam piens sūcas no krūtīm, pievelk Franku, kura māte ir mirusi.
Aktieru ansamblis strādā kā uzvilkts pulkstenis, un atspere mazliet atslābst tikai izrādes beigu daļā, kurā režisors gluži neobligāti ievieš videoprojekciju, radot iespaidu, ka ietekmējies no Konstantīna Bogomolova. Iļjas Deļaticka un Mihaila Mjasņikova videopartitūra kopumā ir gaumīga, taču vairāk dekoratīva, savukārt Jēkaba Nīmaņa skaņu celiņš atmosfēru papildina nevainojami.
Sitieni pret ledu
Divi no Dēmonos nodarbinātajiem aktieriem – Odins Bairons un Marija Seļezņova – redzami arī pavasarī izlaistajā Vladislava Nastavševa izrādē Kuzmins. Forele caursit ledu, kurai atbilstoši Maskavas tradīcijām joprojām ir pirmizrādes statuss. Mūsu skatītājiem pēc Peldošo – ceļojošo abām daļām labi pazīstamais autors iekļauts Gogoļa centra ciklā Zvaigzne līdztekus izrādēm ar Osipa Mandelštama, Borisa Pasternaka, Annas Ahmatovas un nākotnē arī Vladimira Majakovska poēzijai veltītiem darbiem. Lai piesaistītu auditoriju, projektā uzaicinātas tādas Krievijas zvaigznes kā Alla Demidova, Venjamins Smehovs un Čulpana Hamatova.
Vladislavs Nastavševs iztiek bez megazvaigznēm, lai arī Odins Bairons, pateicoties dalībai seriālā Interni, ir gana pazīstams, turklāt intriģē arī kā neparasta personība – amerikānis, kurš mācījies Maskavā un teju nevainojami runā krieviski. Latvijas režisors, respektējot izrāžu cikla koncepciju, scenogrāfiju izveido zvaigznes formā, novietojot to ieslīpi, tāpēc aktieriem ir vajadzīga laba fiziskā forma, lai atraisīti darbotos šādā vidē. Režisors arī ir izdarījis to, ko Latvijas kritiķi viņam šad tad ieteikuši, – uzaicinājis lielisku kustību režisoru, šajā gadījumā Jevgeņiju Sangadžijevu.
Kuzmina dzejoļu cikls pārcelts uz skatuves muzikāli poētiskas dzejas izrādes formā, kurā stilizēta mēmā kino estētika. Kuzminu kā tēlu režisors sašķeļ divos: Iļjas Romaško vecais Kuzmins brīžiem lieto veča masku, ko iespējams arī noņemt, un viņš tikai runā, kamēr Odina Bairona jaunais Kuzmins tikai dzied Vladislava Nastavševa dziesmas nevainojamā falsetā.
Izrādes sižetisko rāmi veido Kuzmina attiecības ar Juriju Jurkunu. Viņa vēlākā dzīvesbiedre Olga Hildebrante-Arbeņina izrādē saka: "Kuzmina nelaime bija tā, ka viņš mīlēja vīriešus, kuri mīlēja sievietes." Georgija Kudrenko Jurkuns un Marijas Seļezņovas Hildebrante-Arbeņina ir tēli, kas vienlaikus ir un nav reāli, kļūstot par kaut ko līdzīgu cirka klauniem uz ķekatu garajām kājām. Izrāde kļūst par dramatisku liecību homoseksuālu attiecību neiespējamībai konkrētā padomju režīma apstākļos, kaut arī tiešā tekstā par to runāts netiek. Kā sausumā izmesta zivs konvulsijās raustās Georgijs Kudrenko, savukārt Odinu Baironu režisors iekarina trosē – tas ir Valmieras teātra Jūlijas jaunkundzē aprobēts, taču šajā gadījumā citādi izmantots paņēmiens, kas ļauj aktierim izmisīgi "peldēt" virs milzīgās skatuves zvaigznes. Forele sitas, sitas, bet caursist padomju varas uzaudzēto ledu nespēj. Arī Jurkuns, kā zināms, vēlāk tiek represēts.
Režisors diezgan daudz citē savos iepriekšējos iestudējumos atrastos poētiskos tēlus, piemēram, daļēji demontētas klavieres. Taču, visticamāk, tas darīts apzināti, saglabājot saikni ar Kuzmina iestudējumiem Rīgā, kurus Maskavas skatītājs gan nav redzējis. Poētiski vienotais priekšnesums kopumā pārliecina.
Opozīcijas ass
Maskavā izdevās redzēt arī kādu senāku iestudējumu – Ģirta Ēča versiju par Treisija Letsa drāmu Augusts. Osedžas zeme, kas Latvijas skatītājiem pazīstama gan pēc Holivudas filmas, gan Valtera Sīļa iestudējuma Latvijas Nacionālajā teātrī. Maskavas Majakovska teātra repertuārā izrāde ir kopš 2013. gada, un tā joprojām ir labi pieprasīta, tiesa gan, ne jau Ģirta Ēča, bet galveno lomu tēlotāju Jevgeņijas Simonovas un Annas Ardovas dēļ.
Pirmajās publicētajās recenzijās tika minēts, ka izrādei ir divi režisori – arī teātra mākslinieciskais vadītājs Mindaugs Karbauskis –, taču šobrīd afišā un programmā ir tikai Ģirta Ēča vārds. Tikko man bija izdevība uzdot šo jautājumu pašam Mindaugam Karbauskim, jo viņš uz Rīgā notikušo festivālu Zelta maska Latvijā bija atvedis izrādi Krievu romāns. Radās priekšstats, ka Ģirta Ēča sadarbība ar teātri nav īsti izdevusies un Mindaugs Karbauskis tiešām piedalījies izrādes veidošanā, pārstrādājot galvenās varones līniju.
Izrāde kopumā ir tradicionāla ģimenes sāga, ansamblis pirmajā cēlienā spēlē ļoti nelīdzeni un atstāj haotisku iespaidu. Otrajā cēlienā, kas sākas ar triju māsu savstarpējo attiecību skaidrošanu, izrādes nervu izdodas uzķert jau precīzāk. Uzveduma veiksmes divi vaļi ir jau minēto galveno lomu tēlotāju sniegums un Ginta Gabrāna veidotā telpa – transformējama divstāvu konstrukcija, kurā ar videoprojekcijām vide tiek konkretizēta, norādot, kādas istabas kur atrodas, tomēr plūstošais attēls rada arī halucināciju iespaidu, kas ilustrē galvenās varones Violetas psihotropo vielu ietekmēto pasaules uztveri.
Jevgeņija Simonova izveido nežēlīgu, skarbu, psiholoģiski pamatotu tēlu. Amizanti, ka aktrises vizuālais veidols ar īsajiem, rudajiem matiem izraisīja kāda pirmajā rindā sēdoša pāra spontānus meklējumus internetā – izrādes laikā viņi mēģināja saprast, vai tā tiešām ir Jevgeņija Simonova. Aktrises atveidotā Violeta ir skaļa, kaitinoša, taču aiz skarbuma slēpjas aizlauzta personība. Savukārt Annas Ardovas Barbara salūst tieši tajā brīdī, kad šķietami svin uzvaru. Viss plašais aktieru ansamblis pakārtojas šai opozīcijas asij. Taču rodas iespaids, ka arī šajā gadījumā, līdzīgi kā citos savos iestudējumos, Ģirts Ēcis ir paļāvies uz pašas lugas sižeta spēju "pavilkt" darbību. Arī tā var izskaidrot otrā cēliena spraigumu pret pirmā – būtībā tā ir gara ekspozīcija – šļauganumu.
Latvijas režisori Maskavā neizraisa revolūciju, taču ir spējīgi ieinteresēt ar repertuāra izvēli un piedāvātajiem inscenējuma risinājumiem. Kaunēties nenākas.