Uzreiz nomierināšu tos, kas jelkuru "iekšpusnieka" tekstu par starptautiski atzītā latviešu režisora Alvja Hermaņa teatrālajiem piedzīvojumiem ārpasaulē uztver ar aizdomām neobjektīvā "savējo slavēšanā", kā kontrargumentu internetā sameklējot katru kritisku vārdu un dāsni, pat ar zināmu mazohistisku baudu to citējot: redz, nemaz tik labi tam Alvim Hermanim neiet, kā "mums" te mēģina iestāstīt (nenovīdība, sevišķi pret panākumus gūstošajiem, kā zināms, pieder pie latviešu tradicionālajām vērtībām).
"Nomierināšu" tajā ziņā, ka Hermaņa otro iznācienu Salzburger Festspiele ar mūsdienu britu dzīvā operklasiķa Harisona Bērtvisla 1991. gadā sacerētās operas Gaveins (Zalcburgā beidzot pie operlibretista Deivida Hārsenta noskaidroju, kā vispareizāk būtu transkribējams karaļa Artūra Apaļā galda laiku personāža Gawain vārds) interpretāciju gan starptautisko žurnālistu/kritiķu pulks, gan premjeras publika uztvēra, teiksim tā, pretrunīgi. Un šādai "berzei" starp operas klausītājiem/skatītājiem un tās radikālo uzvedumu ir pamats. Taču "vainīgs" šoreiz – un tas jāpasaka bez aplinkiem – nav režisors. Bet te nepieciešamas pāris kulturoloģiskas un kontekstuālas atkāpes.
Normunda Naumaņa rakstu par operas Gaveins iestudējumu Zalcburgā lasi 1. augusta KDi!