Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Sapņu kuģi un līķi krastmalā

Forma mūsdienu teātrī aizvien mazāk izgaismo saturu. Piezīmes par vācvalodīgā teātra gada notikumā Theatertreffen Berlin piedzīvoto.

Karstuma vilnim ejot pāri Vācijai, otrajā valsts televīzijas kanālā ZDF iecienītā bērnu rīta raidījuma vietā gandrīz stundas garumā tika pārraidīta šausmu filma. Kāds par kaut ko vairs nebija spējīgs atbildēt un bija uzlicis, kā saka, ne to plati. Tracis bija pa visu valsti, un tā visi, kas to vēl nezināja, tika informēti, ka bērni Vācijā gadiem tiek sēdināti pie televizora jau no sešiem rītā.

Tad tā kā kļuva skaidrāks, kāpēc teātra zinātnieki Vācijas, Austrijas un Šveices lielākajā gada notikumā Berlīnes Theatertreffen, kurā trīs nedēļas tiek izrādītas desmit ievērības vērtākās izrādes vācvalodīgajās zemēs, pilnā mutē runāja par televīzijas un datorpasaules tēliem un valodu, ar kuru esot apsēsts mūsdienu teātris. Tas tā gan izskanēja teorētiskajos lasījumos, bet mazāk krita acīs Theatertreffen izvēlētajās izrādēs.

Turklāt palasot, ko par aizvadīto gadu raksta septiņi žūrijas locekļi – teātra kritiķi, kuri bija apceļojuši 59 pilsētas un noskatījušies 741 izrādi, un tikuši konfrontēti ar visu to, kas notiek uz ielām, dzelzceļa stacijās, uz Eiropas valstu robežām, akcenti pārbīdījās vēl vairāk, ļaujot saprast, ka realitāte, kas mūsdienu Eiropas teātrim patiešām ir kļuvusi par izaicinājumu, ir pavisam cita. Ne virtuālā, bet tā – vēl popvalodas neapstrādātā jaunā Eiropas realitāte.

Krāmēšanās savā nodabā

Teātris ir lēns medijs. Un arī tā formas meklējumi, ar ko vācvalodīgais teātris pēdējos divdesmit gadus ir aizrāvies kā neviens cits pasaulē, aizejot visām teātra zemēm pa priekšu, nenes katru gadu pārsteigumus un atklājumus.

Turklāt forma ar paliekošu iedarbību uz skatītāju jau tomēr strādā tajos gadījumos, kad tā saasina uzmanību uz sarunas saturu. Citādi nereti notiek tieši tāpat kā Latvijas teātros, kad reizēm prieku par formas vitalitāti nomaina vilšanās par satura plānumu. It kā jau vajadzētu būt lietām līdzsvarā, un forma tiktu meklēta, lai izteiktu saturu. Taču tā tas notiek tad, ja režisoru tiešām nodarbina tas, par ko viņš sarunājas ar skatītājiem, nevis tikai un vienīgi veids, kā viņš to dara. Praksē vērojams, ka forma mūsdienu teātrī aizvien mazāk izgaismo saturu, aizvien retāk atver domāšanas citādas perspektīvas. Vairāk notiek režisoru krāmēšanās savā nodabā.

Teātra formas virpināšanas paraugdemonstrējumos gadu no gada nolūkojoties, kur viens no otra aizņemas, kaut ko pa druskai attīsta tālāk – ne dziļāk, bet citādāk, aizvien sajūtamāka kļūst satura krīze, kas ļauj ieraudzīt, kādā rutīnā tieši šajā līmenī ir iegrimis mūsdienu teātris. Cik šaurs ir tēmu loks, cik maz tas interesējas iekļaut sarunā vēl nerunātas tēmas. Par to trūkumu ne Vācijai, ne Eiropai, arī Latvijai, sūdzēties nenākas. Kādi ir jautājumi, par kuriem teātris grib runāt, atvērt laikabiedriem acis un prātus vaļā?

Theatertreffen žūrija plāta rokas, tik liela šogad ir neatbilstība starp to, kas uztrauc un nodarbina cilvēkus dzīvē, un to, kas tiek rādīts uz skatuves.

Teātris nav ne avīze, ne internets, bet tā gēnos jau no Senās Grieķijas laikiem nāk līdzi griba un prasme sarunāties ar saviem laikabiedriem par svarīgiem kopīgās dzīves jautājumiem. Katrā ziņā – uzdot tos. Iekustināt domāšanu citādi, nekā to dara ziņu lentes.

A klase pret Z klasi

Ar vienu no mēģinājumiem teātrī runāt par izmainījušos Eiropas realitāti – izrādi Sapņu kuģis – šogad tika atklāta ievērības vērto izrāžu skate. Tieši šo Hamburgas teātra Deutsches Schauspielhaus uzvedumu pēc tā noskatīšanās teātra praktiķi un teorētiķi visniknāk izdiskutēja pie šampanieša zem kastaņkokiem. Ar dusmīgu un skaidru – nē.

Nē, šodien teātrī nepietiek vairs vienkārši uzlikt uz skatuves bēgļus un likt skatītājam just viņiem līdzi. Sirds un prāts vairs šādiem paņēmieniem vaļā neveras. Pat ja tas tiek darīts humoristiskā veidā, rādot uz skatuves novecojušos, depresijā slīgstošo Rietumu sabiedrību, uz kuras fona kā vitāli impulsi darbojas spēkpilnu enerģiju izstrāvojošie ienācēji no Āfrikas. Izrādē viņus atveido nevis autentiski bēgļi, kā tas šobrīd notiek ne vienā vien Vācijas teātru izrādē, bet profesionāli dejotāji un aktieri no melnā kontinenta. Viņi to dara lieliski, simpātijas ir viņu pusē.

Izrādes režisore Karina Beiere bija iedvesmojusies no Federiko Fellīni 1983. gada filmas Un kuģis peld, kuras darbība risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kad dekadenta operas sabiedrība ved izkaisīt jūrā dīvas pelnus. Otrs režisores iedvesmas avots, kas tika dāsni citēts, pirmo daļu izveidojot teju vai kā kopiju, ir šveiciešu teātra ģēnija Kristofa Martālera jau vairākas desmitgades attīstītā Rietumu civilizācijas somnambuliskā pasaule, kas vairs nespēj atmosties dzīvei. Opernieku noīrētais luksusa laineris saduras ar bēgļu laiviņu. Saduras divas pasaules, divas civilizācijas, divas šķiras. A klase ar Z klasi.

Izrādes otrajā daļā "zemākā klase" sniedz privileģētākajai, tai klasei, kurai, kā dzirdam izrādē, "vakarā vajag tableti, lai aizmigtu, un no rīta vajag citu tableti, lai pamostos", tādu kā jautru dzīves mācībstundu ar diapozitīviem, apelējot pie dzīvības spēku āderēm.

Rietumu daļas kritiķi bija sašutuši par šādu teātra uzstādījumu, jo – kas ar ko te tiekot konfrontēts? Vai tad zālē sēdošie ir tik vien kā tā augstprātīgā elitārās mākslas no dzīves izolējusies kopiņa? Kur paliek izglītotie, domājošie cilvēki? Kāpēc teātris nerisina sarunu ar viņiem? Galu galā tieši tie ir cilvēki, kuri teātri atbalsta, pērkot biļetes!

Par to visvairāk tika runāts profesionāļu publiskajās diskusijās – par teātra iespēju sarunāties par drastiski mainījušos Eiropas realitāti dziļāk, sarežģītāk, neērtāk, nekā tas tiek darīts masu medijos. Ko būtu jēga likt tās teātra prakses vietā, kas aprobežojas ar fakta konstatāciju un līdzi jušanas aicinājumu vienkāršotā līmenī.

Režisors Mihaels Tālheimers, kurš Theatertreffen ir bijis ielūgts septiņas reizes, taču šoreiz ar savu iestudējumu Aizbilstamie Vīnes Burgteātrī palika vien nominācijas līmenī, diskusijā runāja skaidru valodu: "Esmu pilnīgi pārliecināts, ka bēgļiem teātris šobrīd nav vajadzīgs. Viņiem ir vajadzīgs daudz kas cits. Un, ja Minhenes teātra Kammerspiele vadītājs, kurš ar IKEA atbalstu luksusa veikalu ielā ir ierīkojis bēgļu kafejnīcu, kas man šķiet cinisma kalngals, uzsver, ka viņa acīs labs sociālais darbs ir vērtīgāks par sliktu teātri, man liekas, ka tas cilvēks nav savā vietā. Viņa uzdevums ir rūpēties, lai viņa namā notiktu labas teātra izrādes. Teātris kā sociālā prakse šobrīd Vācijā ir kļuvis par konjunktūru. Tas vien, ka teātris izmanto bēgļus, nenozīmē per se, ka tas ir labs teātris. Lai gan, protams, ir arī labas izrādes – ja tās top tādā līmenī kā šveiciešu dokumentālista Milo Raua darbi. Viņš ar aktieriem ir braucis uz tām vietām, precīzi pētījis, un viņš skaidri zina, par ko runā. Taču nedrošība, kas pašreiz valda Eiropā, teātrim kalpo par impulsu, lai tas paliktu sarunā ar sabiedrību un neiekapsulētos ziloņkaula tronī."

Par cilvēkiem bez dvēseles

"Vai empātijai vispār vairs ir nozīme mūsdienu teātrī?" – tas bija otrs visskaļāk izskanējušais jautājums Theatertreffen diskusijās. Citiem vārdiem sakot – vai iejušanās otrā cilvēkā vairs maz ir teātra cienīgs uzdevums? Par šādu jautājuma uzstādījumu, skatoties mūsdienu vācu teātri, nav ko daudz brīnīties. Jo tas ir tā aizrāvies ar aizvien citādiem un citādiem formas meklējumiem, ka cilvēks ar savu iekšējo pasauli un dvēseles dzīvi jo īpaši, sen gandrīz nevienu vairs neinteresē.

Uzskatāmākais piemērs šādai teātra attieksmei ir norvēģu dramaturģijas ģēnija Henrika Ibsena 1896. gadā sarakstītā luga Jons Gabriels Borkmanis, kas īpaši bieži ir tikusi iekļauta Theatertreffen. Darba centrā ir kāda baņķiera ģimene, kuras galva naudas mahināciju dēļ ir zaudējis augsto amatu, pabijis piecus gadus cietumā un gadus astoņus ne tik vien neiziet vairs no mājas, bet arī nenokāpj no augšstāva lejā pie sievas un dēla. Ielūkoties vai, pasarg, dievs, iejusties – kas cilvēkos notiek šādā situācijā, protams, teātrī nevienu neinteresē. Gan pērn, gan vēl pirms tam 12 stundu garā performatīvā priekšnesumā tika laista darbā vai visa iespējamā teātra valoda, kas sastrādāta pēdējos 40 gados, lai tik vien kā uzvirpinātu bildīti "monstru ģimene" par cilvēkiem bez dvēseles, par cilvēkiem, kuru iekšējā pasaulē nekas nenotiek. Jo kas gan tur tādos tukšos cilvēkos vispār var notikt?

Līdzīgi darbojas arī slavenais Vīnes Burgteātris, par kura izrādes biļetēm šogad cilvēki burtiski plēsās. Burgteātra Jonā Gabrielā Borkmanī spēlē vismaz divi pasaules klases aktieri – Martīns Vutke un Birgita Minihmaira –, kuru aktiermākslas ārpustehniskās iespējas režisoram vispār nav bijušas vajadzīgas. Abi demonstrēja virtuozitāti ātrrunāšanā, kliegšanā un histērisku izpausmju attīstīšanā, tādā divu stundu nonstopa rallijā, kas ārpus mūsdienu teātra valodas klišejām nekur neizlaužas. Šie lieliskie aktieri var tik tiešām visu, arī reducēt savu darbu līdz tam, ko šobrīd modīgajam austrāliešu režisoram Saimonam Stounam vajag.

Taču ievērības vērts ir režisora piegājiens lugas tekstam. Saglabājot lugas konfliktus un tēmas, viņš ir attīstījis jaunus tekstus saskaņā ar mūsdienu cilvēku komunikācijas musturiem, kur dzīvā saskarsme miksējas ar Facebook un Google pasauli, kuras iespējās ir veidot viena cilvēka priekšstatu par otru, nereti atklāt tādu informāciju, ko cilvēks pats nekad nebūtu otram darījis zināmu, celt viņa reputāciju un gremdēt, cilvēkiem pietuvināties un attālināties vienam no otra. Saimona Stouna piedāvājums, kā šodien iestudēt klasiskus darbus, uzliekot uz skatuves ne tikai mūsdienīgu interjeru un cilvēkus ietērpjot šodienīga paskata drēbēs, bet mēģinot iezūmēties arī dziļākā līmenī – šodienas komunikācijas mainītajā tīklojumā un tās iedarbībā uz «lietotājiem», atver ceļu būtiskākai sarunai par cilvēku šodienas pasaulē. Ja vien režisors pats sevi nebūtu apturējis, iestrēgstot histēriski groteskā cilvēka izpausmes veidu virpināšanā, kas sen jau ir kļuvis par vācvalodīgā teātra meinstrīmu, garlaicību un, cerams, drīz jau varēs teikt – vecmodību.

Dzīves esības svētki

Radikāli jauns – tā sauc jauno vācvalodīgo režisoru festivālu Minhenē, kura nosaukumā ir apspēlēts gan režisoru vecums, gan viņu piedāvājums teātrim. Tieši tur pirmo reizi tika pamanīta režisore Daniela Lefnere, kura šogad Theatertreffen piedalījās ar Ivana Turgeņeva romāna Tēvi un dēli iestudējumu Berlīnes Deutsches Theater. Pirmizrāde notika pērn decembrī, un pēc pirmajām sajūsminātajām recenzijām uz šo intensīvo teātra vakaru par dažādu paaudžu cilvēku skatījumu uz dzīves vērtībām un dzīves vērtīgumu nav iespējams dabūt biļetes visas sezonas garumā.

Režisores piedāvājums gan Theatertreffen izrāžu desmitniekā, gan vispār savas paaudzes kontekstā ir pārsteidzošs un pilnībā atšķiras no aktuālā vācvalodīgā teātra piedāvājuma. Šo mākslinieci neinteresē ne lugas saskaldīšana fragmentos, ne asociatīvu norišu virpināšana par lugas tēmām un motīviem, viņu neinteresē bezjēgas klaigāšana un formāla ņemšanās, viņas darbos nav ne mikrofonu, ne video, lai caur tehnisku pastiprinājumu sadzirdētu un saskatītu cilvēku vissmalkākajās niansēs. Lai gan tieši cilvēks nodarbina šo režisori. Nesaskaldīts desmit teātra figūrās, bet vienots. Ambivalents un pretrunīgs. Tam Daniela Lefnere atvēl vietu un laiku – lai vienkārši ielūkotos cilvēkos.

Režisores pārliecība – teātris skatītājam spēj piedāvāt iespēju satikties ar sevi pašu. Danielai Lefnerei ir interesants novērojums: aktieri, saņemot uzdevumu atveidot cilvēku, vispirms velk laukā visu to pašu sliktāko, tur ir ko spēlēt! Šoreiz viņi ir daudz strādājuši, lai atrastu arī to, kas cilvēkā ir labs un vērtīgs. Theatertreffen visgarākajā izrādē – tā ilgst četras stundas – ir panākts neparasts koncentrētības un viegluma savienojums, kas līdzinās Renuāra filmas Brokastis zaļumos dzīves esības svētkiem. Viens no izrādes dalībniekiem Marcels Kolers saņēma Theatertreffen balvu kā gada labākais jaunais aktieris. Tieši par esības kvalitāti uz skatuves dēļiem.

Domāšana plašākā mērogā

Theatertreffen neformāli tiek dēvēta par teātra formu sasniegumu parādi. Tas aizvien ir bijis kritērijs žūrijas darbā. Taču šogad programmā pirmo reizi bija iekļauti vairāki formā pieticīgi, taču sarunas uzstādījumā būtiski darbi, lai ievērības vērto darbu izlasē tomēr būtu izturēts arī saturiskais balanss.

Theatertreffen pirmo reizi bija ielūgusi režisoru Hansu Verneru Krēzingeru ar izrādi Stolpersteine Staatstheater. Par godu Karlsrūes 300. dzimšanas dienas svinībām režisors bija izveidojis izrādi par norisēm šīs pilsētas teātrī nacionālsociālistiskās rasu tīrīšanas laikos, ļaujot ieklausīties tā laika valodā un komunikācijā, lai izrādes beigās ļautu sadzirdēt tās atbalsošanos šodienas leksikā un intonācijās partijas Alternatīva Vācijai locekļu publiskajās uzstāšanās reizēs.

Šī režisora dokumentālais teātris jau 20 gadu piedāvā pārsteidzošus realitātes pētījumus par vēstures un šodienas fenomeniem. Taču, no žūrijas perspektīvas raugoties, līdz šim Hanss Verners Krēzingers it kā nebija radījis nevienu "ievērības vērtu izrādi", jo viņa darbi ar formas pārsteigumiem nekad nav izcēlušies. Tie lieto kopīgi attīstīto teātra valodu, kas nav ne inovatīva, bet arī ne tik vecmodīga, lai skatītājs sarunu vairs nespētu sadzirdēt. Ar dažām izrādēm ir gadījies pat tā, ka no tām izej atpakaļ pasaulē un lūkojies uz to pavisam citām acīm. Arī tas teātrim ir pa spēkam.

Vācijas attīstīto teātra formu praksi vērojot, rodas pārdomas arī par Latvijas teātri. Šajā sakarā – tāds kā ierosinājums Latvijas Jaunā teātra institūtam (LJTI), kurš gadiem ir bagātinājis mūsu skatīšanās pieredzi ar formas daudzveidīgajām iespējām. LJTI darbs aizvien ir bijis svētīgs gan skatītājiem, gan praktiķiem. Varbūt būtu vērts izveidot arī kādu festivālu, kura uzmanība ir vērsta uz teātra sarunas satura daudzveidīgajām iespējām? Lai Alvis Hermanis ar Mišela Velbeka romāna Pakļaušanās iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī nākamajā sezonā nepaliek vienīgais, kas kustina domāšanu plašākā mērogā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja