Izdzirdot, ka Dž. Dž. Džilindžers Willa teātrī pēc vairāku mēnešu klusēšanas ir iestudējis izrādi, pirmā sajūta bija patiess prieks. Labi, ka nav ļāvis aizvainojumam sevi salauzt un nav kā mākslinieks apklusis. Labi, ka režisoram ir pieticis vīrišķības neieslīgt upura lomā un neieslodzīt sevi publiskajā apsolījumā nekad vairs neiestudēt kā pašuzbūvētā cietumā.
Cienījama un iedvesmojoša rīcība. Džilindžera vārds ir lasāms arī jaunās sezonas afišā viņam radoši draudzīgajā Liepājas teātrī, kur viņa uzmanības lokā neraksturīgi ir nonākusi XXL izmēra sieviete, un ir skaidrs, ka klusēšanas zvērests, par laimi, ir lauzts.
Nepārprotami jūtams, ka arī pašiem aktieriem – Mārtiņam Vilsonam, Aigaram Vilimam un Varim Vētram – cilvēciski daudz nozīmē iespēja satikties uz vienas skatuves un sajust skatītāju tuvumu. Šis cilvēciskais siltums pielīp arī skatītājiem. Tālāk tomēr par pašu izrādi.
Vīriešu smeldze
Fon Stricka villas skaistā apsūbējusī godība. Apaļi galdiņi, ap kuriem kompānijās sasēžas skatītāji, uzņemot pie sevis arī pa kādam vientuļniekam. Pilnībā aizsegtie logi apņem nomierinošā tumsā. Uz galdiņiem garo šņabja glāzītes kā rituāla ziede acīm kopīgam redzējumam, kas gluži kā pasakās raganas namiņa čūskas liek ieraudzīt par piparkūkām. Daudzi gan nodevīgi paņem baltvīnu vai pat "tikai" tēju. Mājīga, draudzīga sajūta. Tā varētu sākties kāds romanču vakars, bet ne jau Dž. Dž. Džilindžera izrāde saskaņā ar ierastajiem priekšstatiem. Režisora pieklusinātais tonis un askētiskā valoda ir Petušku lielākais pārsteigums.
Krievu dramaturga Igora Gatina Dž. Dž. Džilindžeram īpaši uzrakstītā "atgriešanās" luga ir kā ceļa drāma, kur vilcienā ceļā uz Petuškiem pulcināti rakstnieks Venedikts Jerofejevs Mārtiņa Vilsona ādā, Čārlzs Bukovskis – Aigars Vilims un kāds vispār padomju ēras skumji rezignēts Cilvēks ar ģitāru – Varis Vētra. Lugā sapresētas daudzas klasiskās krievu literatūras noskaņas un motīvi, liekot arī skatītājam aizfilozofēties par sava dzīves pajūga traukšanās virzienu un mērķtiecību.
Apbružāto salonlauvu pabrutālo esību kā rīta saules stars pirms Maskavas pēc nakts kratīšanās vilcienā pāršķeļ Marinas Vladi ierašanās nevainojami skaistās un sievišķīgās Leldes Dreimanes veidolā gaišā punktotā kleitiņā ar dziļu dekoltē. Viņas funkcija ir negaidīti stingra – bez mazākā flirta pakratīt aizdzērušajiem puišiem ar graciozu, bet bargu pirkstu, lai vienā mirklī saprastu, ka arī pati bez glāzītes gluži nevarēs pārdzīvot visu šo ceļojumu un vispār visu pārdzīvojamo.
Īstā Marina Vladi savos memuāros Vladimirs jeb Pārtrauktais lidojums atceras, kā pirmo reizi ievērojusi Visocki. Maskavā 1967. gadā avangardiskajā teātrī, kur Ļubimovs bija iestudējis izrādi, balstītu uz Jeseņina dramatisko poēmu Pugačovs. Viņai bija solīts, ka ieraudzīs ārkārtīgi neparastu aktieri – Vladimiru Visocki. "Mani, tāpat kā visu zāli, satricina šī aktiera spēks, kaisme, īpatnējā balss. Viņa klātbūtne ir tik izteiksmīga, ka pārējā trupa izgaist ēnā un viņš vienīgais šķiet paliekam starmešu gaismā." Izrādes un aktierspēles galvenā problēma ir tā, ka nekādi neizdodas noticēt, ka vilcienā skumji vizinās un dzīvi apcer trīs neikdienišķi, gigantiski talantīgi veči. Īstā Marina Vladi raksta arī par to reālo elli, ar kuru viņai nācies saskarties, savā mīlestībā dzenot pēdas pa visu Maskavu un mēģinot palīdzēt savam vīram – ne tikai unikālam talantam, bet arī smagam alkoholiķim, kurš dzēris sešas septiņas vodkas pudeles dienā un izzadzis smaržu flakonu no somiņas... Domāju, viņai, kura pieredzējusi sarkanas putas no vīra mutes un plīsušu rīkli, šī vispār liriskā, "bohēmiskā" dzērāju pafilozofēšana un paciešana arī varētu nebūt tīkama.
Protams, labi apzinos, ka Dž. Dž. Džilindžera mērķis nav bijis sarīkot Minesotas programmas pirmo tikšanos, un tomēr… Visa tā gluži burtiskā, fizioloģiskā žagošanās, atraugāšanās – nu nezinu, man tur tiešām neizdodas ieraudzīt Dieva vaigu vai kādu kosmisku virssmeldzi. Saprotu, ka režisora un komandas (vismaz vīrišķās daļas) mērķis ir bijis panākt, lai saskatām, ka aiz šīs sūrās čaulas ir ievainojamas dvēseles, kas, Čārlza Bukovska atdzejotāja Jāņa Elsberga vārdiem runājot, "taustās pēc skaistuma un jūtu tīrības", tomēr no Petušku realitātes šādi impulsi nepienāca.
Tukšās taras specifika
Mulsina dramaturga sacerētā samocītā situācija, kurā Jerofejevs Bukovskim no "kapitālistiskajiem štatiem" gluži kā tādai Ieviņai Āfrikai vieglajā valodā izklāsta padomju dzīves un sadzīves piemērus, kas pamatā fokusējas uz tukšās taras punktu specifiku.
Ja dramaturgam šī sadaļa izdevusies tik pasekla, varbūt paši aktieri varēja smelties savās dokumentālajās atmiņās? Esmu pārliecināta, ka Mārtiņa Vilsona, Aigara Vilima un Vara Vētras personīgās atmiņas būtu krāšņākas un precīzākas.
Visinteresantākais aktierdarbs Petuškos pieder Aigaram Vilimam. Ne velti aktieris tikko par lomu Māras Ķimeles iestudētajā Alvinga kundzē saņēmis Spēlmaņu nakts nomināciju. Viņa Bukovski gribas vērot visu laiku. Viņā risinās kāda intensīva iekšējā dzīve. Viņš uzmanīgi klausās un ir absolūti klātesošs, savās, t. i., Bukovska, domās iegrimis, arī tad, kad it kā nekas nav jādara. Intriģē jautājums, kurā kabatā viņš ir paslēpis savas četras kaislības – rakstīšanu, piedalīšanos hipodromu totalizatoros, sieviešu mīlēšanu un mežonīgu dzeršanu – un kad tās sprāgs vaļā.
Dramaturģiskā materiāla aptuvenība un klišejiskums un viens izskanējušais dzejolis liek rasties idejai, ka varbūt pārliecinošāk būtu bijis iet uz visu banku un iedot katram aktierim rokā Neputnā tikko iznākušo Čārlza Bukovska grāmatiņu Kodiens. Tā būtu tīra manta. Ticamāk un autentiskāk.
Galvenais ir laikam nemēģināt atkārtot Visocki vai Bukovski pašiznīcīgajā alkoholismā, ja neesat drošs par sava talanta mērogu. Ka nepaliek tikai paģiras un tukšā tara.
Petuški
Fon Stricka villā 27., 28.IX, 12., 13., 28.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25