Tas ir patiess stāsts par vienas ģimenes vairākām paaudzēm, kas piedzīvojušas vienu no baisākajiem totalitārā režīma noziegumiem – 1941. un 1949. gada izsūtīšanu no toreizējās Padomju Latvijas uz Sibīriju, kuras aukstajos plašumos spēja izdzīvot tie, kuri sirdī nesa cilvēkmīlestību un ticību atgriešanās brīnumam.
"Izrāde ir par sarunāšanos. Ja Emīlija nebūtu sarunājusies ar Ligitu, Ligita, iespējams, nenodzīvotu pat vienu izsūtījuma ziemu. Ja es nebūtu spējīga sarunāties ar izrādes aktieriem par šo sarežģīto vēstures posmu (ņemot vērā, ka ikkatram no mums ir stipri atšķirīgs piedzimšanas un nobriešanas stāsts), tad, iespējams, topošā izrāde nepārdzīvotu pat vienu mēģinājumu nedēļu. Es nesalīdzinu burtiski, jo tas nav salīdzināms. Bet nespēja sarunāties ož pēc trūdiem," norāda režisore.
Viņas iestudējumā spēlēs latviešu, krievu, ukraiņu un baltkrievu izcelsmes aktieri. Galvenajā lomā būs redzama viesmāksliniece Inga Misāne-Grasberga. Viņa atveidos Ligitu, kura dienu pirms izsūtījuma no brāļa saņēmusi dāvanā smalkas augstpapēžu kurpes, kas liktenīgi kļūst par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā Sibīrijas gadā.
Teātris ir par sarunāšanos – šo nedaudz pārfrāzēto režisores teikto var attiecināt arī uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno iniciatīvu, ko ievada Lauras Grozas iestudējums. "Mēs dzīvojam tādā laikā, kad mūsu sabiedrība diemžēl šķeļas un šķeļas brīžiem pat agresīvi, runājot par visdažādākajām tēmām, tāpēc mēs iesākam jaunu virzienu savā darbībā – vēlamies piedāvāt sevi kā platformu diskusijām starp cilvēkiem, lai mēģinātu rast kopēju valodu, parunāties un iedziļināties kādā sabiedrībā asā tēmā vai notikumā," akcentē teātra direktore Dana Bjorka un piebilst, ka izsūtīšanas tēma joprojām ir ļoti sāpīgs jautājums mūsu sabiedrībā un ka katra otrā ģimene Latvijā ir saskārusies ar to.