Ir pilnīga taisnība Jāņa Kubiļa grimētavas biedram Mārcim Maņjakovam, ka otra tāda cilvēka nav. Nepataisot aktieri par svēto, kas būtu bezgaumīgi pret Jāņa Kubiļa aristokrātiski līdzsvaroto un eleganto personību, droši var rakstīt, ka tāds īpašību komplekts bija palicis pēdējais, viņam vien piemītošs. Dziļā cieņā pateicoties Jānim Kubilim par skaisto esību teātrī un dzīvē, ir arī patiesi skumji, zinot, ka aktiera skaistā balss skanēs vairs tikai ierakstos.
Jānis Kubilis man vienmēr ir atgādinājis kādu dārgu, nevainojami noskaņotu instrumentu. Varētu teikt – Stradivāri vijoli, tikai visām stīgām būtu jābūt Latvijas vietu, īpaši dzimtās Neretas, un cilvēku ievibrētām. Jānī Kubilī, šķiet, bija apvienojušās visas latviešu nacionālā rakstura labākās īpašības – vīrišķība, staltums, silta gudrība, pašdisciplīna, vērīgums, jūtīgums un arī lieliska humora izjūta. Bez ārišķīguma vai pārspīlētības. Tieši tāpēc viņš vienlaicīgi spēja būt gan "tas mūžam elegantais kungs" Jānis Kubilis, gan neatsveramais kaimiņš Jāņonkulis aktieru pārim Katrīnai Pasternakai un Jurim Kalniņam, arī komponistam Raimondam Paulam Baltezerā, gan vienkārši Jancis vai Jancis Kubilis, kā viņu dēvēja skatuves partneri Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs.
Komponistam Raimondam Paulam savukārt ir taisnība, ka Jānis Kubilis "labā nozīmē bija Latvijas lauku cilvēks", un, lai kā Paulam īpaši netīk locīt latviskuma jēdzienu, par Jāni Kubili neko citu tomēr nevar pateikt: "Tādam laikam vajadzētu būt tam latvietim..."
Visticamāk, tieši šis viņa dvēseles mierpilnais daiļums un samērs lika viņu mīlēt tik daudziem visdažādākajiem cilvēkiem. Ne jau tikai pliks skaistums, lai gan kurš strīdēsies, ka smuks kā vells Jānis Kubilis ir bijis vienmēr – kā 20, tā 100 gados, un par viņa matu vējaino kuplumu ir jūsmojušas kā sievietes, tā vīrieši.
16. jūnijā Jānis Kubilis devās lolot savas mīļās rozes jau mūžības dārzos.
Uzticīgs Nacionālajam
Pērn 24. jūlijā aktieris Jānis Kubilis svinēja savu 100. dzimšanas dienu un pacietīgi sniedza intervijas, kuras atteikt liedza viņa pieklājība un cieņa pret katru cilvēku. Aktieris gan piebilda: "Jūtos kā papagailis."
Intervijas ir visai līdzīgas – grodi izstāstīti galvenie dzīves mezglu punkti un neuzbāzīga padalīšanās savās vērtībās. Man personīgi visvairāk pietrūks tieši Jāņa Kubiļa skaidrās balss, kas nākusi no tikpat skaidras domas un dikcijas. Un, protams, viņa labskanīgā latviešu valoda ar nelielu neretnieka izloksni.
Savu dzīves ceļu Jānis Kubilis ar viņam piemītošo apbrīnojamo atmiņu ir pratis pastāstīt secīgi un bez teatrāliem izpušķojumiem.
Mācījies Neretas skolā, vēlāk Smiltenes piensaimniecības skolā. Pēc kara atgriezies Neretā, no kurienes devies uz Rīgu mācīties. Plānojis stāties konservatorijā, tomēr teātra izrādē Pazudušais dēls redzētā spožā Žaņa Katlapa spēle mainījusi viņa domas, un Kubilis kopā ar nākamo dzīvesbiedri Liliju iestājies Drāmas teātra studijā, ko beidzis 1948. gadā, un pieņemts darbā Nacionālajā teātrī.
Savā radošajā mūžā Jānis Kubilis saņēmis ne tikai bezgalīgu skatītāju cieņu un mīlestību, bet arī daudzus oficiālus apbalvojumus: 1956. gadā – Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, 1965. gadā – Latvijas PSR Valsts prēmija par Mocarta lomu A. Puškina Mocarts un Saljeri inscenējumā un Lorkas lomu Žaņa Grīvas lugā Noziegums Granādā, 1966. gadā – Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums, 1987. gadā – Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmija par lomām izrādēs Sarkanmatainais kalps un Nirnberga 1948, 2002. gadā – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 2005. gadā – Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
Latvijas Nacionālā teātra aktieris no 1948. līdz 1994. gadam, kad pieņēmis lēmumu no aktīvās darbības teātrī aiziet. Kopumā nospēlējis ap 140 lomu. Delikāts, smalkjūtīgs, precīzs, iejūtīgs, ar gara eleganci, pietāti un cieņu – šādiem vārdiem aktieri iemūžinājuši daudzi avīžu raksti.
Jaunībā bieži izmantota viņa pievilcīgā, vīrišķīgā āriene, muzikalitāte un temperaments, īpaši dienvidnieciskāku raksturu atveidē: Selio izrādē Suns uz siena kaudzes, Fabricio Viesnīcniecē, Mikele Filumenā Marturano, Joske Skroderdienās, Pablo lugā Trešais vārds, Marats izrādē Mans nabaga Marats.
"Vai dieniņ, ko tik es neesmu spēlējis!" – Jānis Kubilis atmet ar roku, atceroties dažādu censoņu lomas padomju dramaturģijā. Tāds bija laiks. Viņš ilgojās un atplauka dramaturģijā, kur varēja satvert kādu dziļāku cilvēcisku stīgu un panākt filozofiskāku vispārinājumu, kā, piemēram, Alekseja Arbuzova dramaturģijā.
Pats aktieris ir teicis, ka viņu saista "viegls, neuzbāzīgs humors, distancēta un reizē smeldzīga pašironija, spēja pasmaidīt (..) ne tikai par citu, bet arī saviem trūkumiem. Tāpēc man patīk Īva Žamiaka, Somerseta Moema dramaturģija, franču un angļu kultūra. Piemēram, Hamilkara kungs, – tajā tik daudz rūgtuma, vientulības, skumju, ilgu, bet tas viss ietverts elegantā, pat rotaļīgā formā", Jānis Kubilis intervijā formulējis savu mākslas izjūtu (Latvijas Jaunatne, 23.07.1993.).
"Ar viņu vienmēr bija labi, jo nebija tās sajūtas, ka tu esi uz skatuves. Tu tiešām dzīvo. Tas ir ļoti reti, bet, paldies dievam, vēl ir partneri, kas dzīvo pretim," atceras Jāņa Kubiļa skatuves partnere Māra Zemdega.
Vienīgais uz planētas
Jānis Kubilis nešaubīgi ir iekļauts teātra zinātnieces Silvijas Radzobes un kolēģu rakstītajā aktieru portretgrāmatā 100 izcili Latvijas aktieri.
"Par Kubiļa jaunības mīlētāju repertuāra virsotni kļuva galvenā loma Alehandro Kasonas lugas Trešais vārds (1959) izrādē Kārļa Pamšes režijā. Kasonas darbs ir klasiska melodrāma, kurā uz eksotisku kalnu fona dzimst dabas bērna Pablo un jaunas skolotājas Margas mīlestība. Melnīgsnējais, atraisītais Jānis Kubilis un sievišķīgā, trauslā Antra Liedskalniņa to piepildīja ar neatkārtojamu jūtu ķīmiju, patiešām radot iespaidu par divu dvēseļu satikšanos un raisot skatītājos neaizmirstamu līdzpārdzīvojumu. Pamatā jau – skatītājās." Teātra zinātnieces Lilijas Dzenes vārdiem sakot – iemīlējušās Jānī Kubilī bija visas kopā un katra atsevišķi. Savā grāmatā Jāņa Kubiļa atbildes Dzene ir iemūžinājusi to šķīsto, panaivo pēckara paaudzes jauniešiem raksturīgo eiforiju, ko uz savas ādas piedzīvoja gan Kubilis, gan citi 60. gadu meiteņu elki – aktieri.
"Pie dienesta izejas durvīm pulcējas saviļņotas meitenes. Viņas gaida. Gaida viņu. Viņas ir samīlējušās visas kopā un katra atsevišķi. Viņš iznāk pa aktieru durvīm. Par laimi, viens pats. Noprot, ka viņas te ir viņa dēļ, bet neliekas ne zinis. Parasti viņas viņam sekoja, bet šoreiz ir citāds plāns – iet drusku pa priekšu un līdzās. It kā nejauši. Aktierim pie kājām nokrīt violets kaprona lakatiņš. Jā, viņš paceļ. Nu taču teiks kaut ko, prasīs – kurai pieder? Sacīs, lai nemētājam savas lietas. Varbūt paturēs par ķīlu? Bet viņš nesaka ne vārda, tikai pasmaida Ak! Šī pievilcīgā smaida dēļ jau viņas te atrodas. Šīvakara seanss ir beidzies. Tā šo vakaru pēc gadiem pieminēs ievērojamas ārstes, zinātnieces, skolotājas. Tajā brīdī, kad jaunas meitenes pie izejas negaidīs jaunos aktierus, teātris būs miris." Nebija jau dievinātais aktieris ne kurls, ne akls. Visu redzēja, visu saprata. Un nemēģināja izbojāt meitenēm šo spēli: "Viņām tas bija plezīrs. Viņas bariņā izlikās, ka negaida. Nāca tramvajs, viņas iekāpa pa pakaļējām durvīm iekšā," atcerējies aktieris, kurš sapratis šo naivo spēli. Visas pielūdzēju mīlestības vēstules viņš ir sadedzinājis. "Un ļoti labi darīju. Tāpēc, ka cilvēks, kad viņš raksta, viņš atdod savas domas un jūtas, un tad tu pēc laika paņem – sadzeltējis papīrītis, lasi kaut ko. To es esmu pieņēmis, ko viņas raksta, tas ir mans, un papīrs – pats par sevi. Tāda ir mana filozofija."
"Ja pasaulē tā viss ies uz priekšu, tad mans Kubilītis būs uz planētas vienīgais vīrietis, kurš pratīs sievietei noskūpstīt roku un darīs to aiz patiesas cieņas," par savu Mazo teica viņa pedagoģe Vera Baļuna, kurai aktieris bija visu mūžu pateicīgs par teātra mākslas pasaules smalkumu atklāšanu.
"Mēs gājām teātrī meklēt romantiku, jo dzīve nepārtraukti piespēlēja pelēkumu. Teātris bija vieta, kur mēs atbrīvojāmies un gājām sapņot," atceras vēl viena Kubiļa meitene – kādreizējā Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace.
Aktrise Lāsma Kugrēna Jāni Kubili sauc par savu aktiera un partnera etalonu: "Aktieris, kurš nebaidās būt jūtīgs, iejūtīgs, maigs un vājš, – tā ir augstākā vīrieša – aktiera pilotāža". Pats Kubilis ir atzinis, ka ar Lāsmu Kugrēnu veidojusies īpaša saskaņa, bet viņus šķīrusi pārāk liela gadu starpība, lai liktu pārī kā mīlētājus. "Viņai bija cits Romeo," smaidīja Jānis Kubilis. Reiz abiem bijusi jāspēlē aina, kur Kubiļa varonis pavedina jauno Kugrēnas meiteni. Lāsma Kugrēna atzīstas, ka patiesībā bijis grūti pat nospēlēt to nepatiku. Aktrisei ir taisnība, ka Jānī Kubilī viņa jūtīgās vīrišķības dēļ varēja iemīlēties arī simts gadu vecumā.
Savukārt Māra Zemdega atmiņās par saspēli izrādē Sarkanmatainais kalps runā par to, ka Jānis Kubilis savā aktiera talantā un dzīves gudrībā pārzināja visas krāsas un lomās spēja būt ne tikai cēls un cildens. Viņš varēja būt lirisks, temperamenta un fantāzijas pilns un, ja loma pieprasīja, arī ļauns un cietsirdīgs. Aktrisei vēl tagad sajūtās ir viņa asais, aizskarošais tvēriens.
Pietiek un viss!
Jānis Kubilis no Nacionālā teātra aizgāja 1994. gadā. Neviens – ne kolēģi, ne skatītāji – nesaprata, kāpēc. Tas bija viņa stilā. Un tā nebija koķetērija, gaidot, ka visi lūgsies un būs vēl iespēja sarīkot vairākas "pēdējās izrādes". Aktieris savā lēmumā bija principiāls. Jānis Kubilis bija pārliecināts, ka "māksla un teātris ir ļoti nežēlīgi un prasa spēku un pilnu atdevi". Viņš nebija pārliecināts, ka var tādu teātrim sniegt.
Ģirts Jakovļevs: "Viņš aizgāja no teātra, kad varēja vēl nez ko spēlēt. Viņš tā kā Heine Vāgnere – viss, man pietiek. Lai paliek par mani labas atmiņas. Kolosāli! Vai nav skaisti?"
* Rakstā izmantoti citāti no Nacionālā teātra videoportreta Jāņa Kubiļa simtgadē.
Atvadīšanās no Jāņa Kubiļa notiks Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē 21. jūnijā no plkst. 12 līdz plkst. 13.