Jāņu laikā Maskavas mūsdienīgākajā teātra telpā – Gogoļa centrā – notika Latvijas režisora Vladislava Nastavševa iestudējuma Bailes (Strah) pirmizrāde. Izrāde noslēdza trīs dažādu režisoru veidoto izrāžu ciklu Gogoļa centrā, kuru vada režisors Kirils Serebreņņikovs. Visu triju izrāžu pamatā ir populāru filmu dramaturģiskais materiāls.
Pēc revolūcijas
Ar Serebreņņikovu Latvijas teātra publika īpaši nav jāiepazīstina, viņš ir strādājis Rīgā, iestudējis izrādes Nacionālajā teātrī (Mirušās dvēseles, Voiceks) un ir viens no spēcīgākajiem četrdesmitgadnieku paaudzes teātra režisoriem Maskavā, kurš laiku pa laikam veido arī filmas (Serebreņņikova hronoloģiski svaigākajā, pērn tapušajā filmā Neuzticība (Izmena) lielas lomas nospēlējuši Artūrs Skrastiņš un Guna Zariņa). Zinot šos aktuālos kultūrsakarus un dzīvo interesi, kas Serebreņņikovu saista ar Latvijas teātra vidi, Latvijas režisora, Dienas gada balvas kultūrā laureāta Vladislava Nastavševa darbošanās viņa vadītajā Gogoļa centrā neizbrīna. Tomēr, pirms pievēršos izrādei Bailes, ir vērts atkāpties nepilnu gadu senā pagātnē, kad Kirils Serebreņņikovs kļuva par Maskavas Gogoļa vārdā nosauktā teātra vadītāju. Tas bija smags laiks Serebreņņikova dzīvē, vētrains skandāls Maskavas teātra vidē, kura konkrētās un sāpīgās sekas Serebreņņikovs izjuta gan publiska trača, gan nepastarpinātu ķengu un draudu veidā. Īsi runājot, nīkuļojošā un vecišķā Maskavas Gogoļa teātra radošais kolektīvs cīnījās pret jaunā mākslinieciskā vadītāja Serebreņņikova ienākšanu teātrī brutāli un agresīvi.
Serebreņņikovs "nelaida ļekas vaļā" un ķērās pie radikālas teātra restrukturizācijas, kas ietvēra gan kardinālu skatītāju zāles un pašas teātra ēkas pārbūvi – atkailinot telpas ķieģeļu sienas (te kādreiz bijis lokomotīvju depo) un iznesot spēles arēnu telpas vidū –, gan jauna zīmola – multifunkcionālas kultūras telpas Gogol centr – izveidošanu. Patlaban Maskavā Gogoļa centrs ir viena no intriģējošākajām spēles telpām ar mūsdienīgu vides dizainu. Tās vadītāja vīzija ir nenoslēgties vienīgi teātra kapsulā – tāpēc ir gan grāmatu veikals, gan kafejnīca, gan lekcijas. Jaunajā sezonā centrs piedāvās arī "non-stop" kinofestivālu, regulāri rādot filmas, kas nenonāk Krievijas kinoteātru nomā. Tātad saite kino–teātris Serebreņņikovam ir tuva ne tikai savā režisora pieredzē, bet tiks arī pārnesta uz centra darbību.
Filmas par izrādēm
Šā gada februārī atklātais Gogoļa centrs savu pirmo sezonu noslēdza ar konceptuālu triju iestudējumu sēriju – izrādes Idioti (režisors Kirils Serebreņņikovs), Brāļi (režisors Aleksejs Mizirjovs), Bailes (režisors Vladislavs Nastavševs) apvieno saikne ar kino. Šo izrāžu pamatā ir izcilas filmas, kuru dramaturģiskais pamats ticis lokalizēts mūsdienu Maskavā. Serebreņņikova Idiotu pamatā ir Larsa fon Trīra savulaik skandalozā filma Idioti (1998), Aleksejs Mizirjovs savus Brāļus veidojis pēc itāļu režijas ģēnija Lukīno Viskonti šedevra Roko un viņa brāļi (1960), savukārt Vladislava Nastavševa izrādes Bailes pamatā ir vācu režisora un dramaturga – kaislīgi, vētraini, nežēlīgi un talantīgi savu 37 gadus garo mūžu nodzīvojušā Rainera Vernera Fasbindera – filma Bailes saēd dvēseli (1974). Šo rindu autorei izdevās ietrāpīt uz Nastavševa izrādi, tālab visa izrāžu cikla apskata nebūs (kritiķi aizgūtnēm slavē paša Serebreņņikova Idiotus).
Vladislavam Nastavševam šis iestudējums ir jau otrais (!) darbs jaunajā Gogoļa centrā – pirmā pirmizrāde bija Mitjas mīlestība, ko varētu dēvēt par Rīgas Dirty Deal teātrī iestudētās izrādes rimeiku.
Ļida un Abu
Fasbindera Bailes saēd dvēseli galvenie varoņi ir pusmūža vācu apkopēja un jauns viesstrādnieks no Marokas. Nastavševa Bailēs (izrādes dramaturģisko materiālu veidojusi dramaturģe Ļuba Stračuka) galvenā un, jā, romantiskā varone ir krievu apkopēja Ļida. Jaunekli no Marokas ir aizstājis jauneklis no Tadžikistānas, vārdā Abu. Šo tik atšķirīgo cilvēku – padzīvojušas krievietes un tadžiku jaunekļa bez naudas, "pieraksta" un īpašām tiesībām – attiecības dēvējamas par romantiskām. Atraitni Ļidu, kurai, kā uzzinām no kolēģu apkopēju klačām, vienmēr esot bijusi nosliece uz "citādajiem" (Ļidas pirmais vīrs bijis latvietis!), un tadžiku Abu, kurš dzīvo kopā ar pārdesmit tautiešiem vienā istabelē Maskavā, kur guļ uz maiņām, sākotnēji saista cilvēciska līdzjūtība, pēcāk – kaisle. Tā abus nostāda autsaideru, neieredzēto situācijā – pamatā nacionālā jautājuma, nevis lielās vecuma starpības dēļ.
Izrādes programmiņā dots skaidrojums ne tikai vārdam "gastarbaiters" (viesstrādnieks), bet arī vārdam "tadžiks" – plašs citāts no kādas "etnopsiholoģiskās vārdnīcas" akcentē Tadžikistānas pamatiedzīvotāju būtiskākās iezīmes. Tomēr ārpus Maskavas konteksta ir nepieciešams skaidrojums, kāda ir tadžiku vieta Krievijas metropolē. Dažās dienās Maskavā sadzīviskā rasisma, ksenofobijas izpausmes, kas adresētas pamatā nelegālajiem ieceļotājiem Maskavā, kuru skaits, ja ticēt stāstītajam, mērāms miljonos un kuri tiek nodarbināti maziekārojamos darbos (sētnieki, apkopēji, melnstrādnieki), var novērot bez gala.
Satrauktas frāzes par "Maskavu kā Āzijas galvaspilsētu" un "tadžiku mēri" tikpat labi var dzirdēt sadzīviskās sarunās, gan arī izrādē Bailes, kas apspēlē dažādas ksenofobijas izpausmes – bailes, neizpratni, vēlmi pasargāt, aizsargāt savu "sētu un kaktu", lietojot tipiskāko no ieročiem – agresiju. "Sajukušo tantīti" Ļidu (aktrise Svetlana Bragarņika no Gogoļa teātra zvaigžņu un neseno Serebreņņikova noliedzēju saimes) un viņas tadžiku Abu (Jevgeņijs Sangadžijevs) laikabiedri ir gatavi trenkāt un apmētāt ar puvušiem tomātiem – ko arī izrādes laikā dara ar tādu agresijas patosu, ka šķīstošie tomāti bagātīgi tiek arī pirmajās rindās sēdošajiem skatītājiem. Mīlētājiem atliek vien piesegties ar baltu plastmasas kafejnīcas galdiņa virsmu kā vairogu. Nastavševs, kurš ir gan izrādes režisors, gan mākslinieks, gan arī komponists, kā centrālo scenogrāfijas elementu izmanto vasaras kafejnīcu plastmasas galdus, ko izrādes varoņi teju nemitīgi pārkravā kā tādus lego klučus – krauj nestabilās konstrukcijās, grauj, demontē… Izrādes romantiskākajos mirkļos Abu veido trauslu konstrukciju no galdu kājām – kā iluzoru siju, patvērumu pret agresiju, kur viņiem abiem ar Ļidu tomēr neizdodas paslēpties.
Smags darbs
Ko Bailes nozīmē Maskavas teātru pieredzē? Nacionālisma jautājums nebūt nav populāra tēma, arī "svešo invāzijas" apceres visdrīzāk izdzirdēsiet sadzīviskās sarunās, nevis uz teātra skatuves. Nenoliedzami Fasbindera radītais un viņa filmā izmantotais dramaturģiskais materiāls ir pietiekami drošs balsts, lai Bailes būtu uzskatāmas par veiksmi. Kaut var strīdēties par niansēm, arī melodramatismu, kas izrādē tomēr notušē sociālo aspektu, – un uzdot jautājumu, kas tad īsti saista "tantīti" Ļidu un Abu. Vai tiešām vecuma neprāts no vienas puses un salts aprēķins (Maskavas pieraksts!) no otras vai īsta mīla. Galveno varoņu attiecību būtība tā arī īsti nenolasās. Nastavševa darbībā Bailes nenoliedzami ir bijis smags darbs – kaut vai fakts, ka šajā izrādē pamatā spēlē tie paši konservatīvā Gogoļa teātra aktieri, kas vēl nesen bija gatavi savu jauno vadītāju Serebreņņikovu nomētāt ar tomātiem. Tā ir fiziski smaga izrāde, īpaši Abu lomas tēlotājam, kura ekvilibristika ar plastmasas galdu nemitīgo pārkravāšanu, pārbīdīšanu vien ir fizisks varoņdarbs, kaut režisoriski pārāk monotoni izmantots. Bailes nav ideāla, līdz detaļu filigrānumam izstrādāta izrāde, taču nenoliedzami tā ir enerģētiski uzlādēta un šerpa.
P.S. Oktobrī Nastavševs Gogoļa centrā iestudēs Mēdeju ar Gunu Zariņu titullomā!
Vairāk: www.gogolcenter.com