Pirmie saņemtie signāli no Berlīnes nav iepriecinoši: maestro Daniela Barenboima diriģētajā Džakomo Pučīni Toskas pirmizrādē 3. oktobrī skanēja "būū" un rets "bravo", balkonā piecēlās kājās tikai divi cilvēki. Trīs dienas vēlāk laikrakstā Financial Times publicētajā recenzijā kritiķe Šērlija Aptorpa, kura vairākkārt viesojusies Rīgā un vērtējusi Latvijas Nacionālās operas izrādes, ielika Alvja Hermaņa iestudētajai Toskai vienu zvaigzni no piecām iespējamajām, ļaujot noprast, ka arī šī atzīme ir nepamatoti augsta, jo neko sliktāku pieredzējusī apskatniece savā mūžā nav piedzīvojusi.
Tas viss tikai uzjundīja interesi par Alvja Hermaņa jaunāko darbu. Pagājušajā svētdienā, 12. oktobrī, es apmeklēju trešo Toskas izrādi. Jāpiebilst, ka šis iestudējums svinīgi atklāja Berlīnes Valsts operas jauno sezonu un repertuārā būs tikai līdz 25. oktobrim; pēc tam – nākamajā sezonā. Saņemot kasē biļeti, kautrīgi pajautāju: droši vien ir švaki ar vietu piepildījumu pēc tik šaušalīgām recenzijām? "Ko jūs! Gandrīz visas biļetes uz Toskas ciklu ir pārdotas," atbild kasieris. "Skatītāji ir priecīgi un pērk biļetes vēl aktīvāk, zinot, ka dziedātāji netēlo neko ārprātīgu, ka tas ir tradicionāls uzvedums, nevis kārtējais Regietheater gabals." Ar Tosku nav viegli: piemēram, kad Ņujorkas Metropolitēna opera pirms pieciem gadiem nomainīja pompozo Franko Dzefirelli iestudējumu pret atsaldēti industriālo Lika Bondī versiju, tur sacēlās protestu vētra (Bondī Toska, kuru daudzviet sagaidīja ar svilpieniem, ir Ņujorkas, Minhenes un Milānas operas teātra kopražojums).
Jegora Jerohomovičs recenziju par Alvja Hermaņa iestudējumu Toska lasi 16. oktobra KDi!