gadu un ir aptuveni četras reizes mazākas nekā Igaunijā. Tur VKKF finansējums aizvien vēl piesaistīts akcīzes nodokļu ieņēmumiem (3% no alkohola, 3% no tabakas un 50% no azartspēļu nodokļa), kas 2010. gadā igauņiem ļāva kultūrā investēt 12 miljonus latu. Latvijā, kur kultūra atkarīga no politiķu fiskālās labvēlības, togad VKKF sadalīja 2,3 miljonus latu, un izmisīgais fiansējuma kritums lielā mērā skaidrojams ar lēmumu no 2004. gada atdalīt VKKF finanses no minēto nodokļu ieņēmumiem. Ja tas nebūtu noticis, arī Latvijā VKKF saņemtu ap 12 miljoniem latu. Nu nākas samierināties ar budžeta piešķirto 2,1 miljonu un vēl 800 tūkstošiem, ko «iezīmētā» veidā VKKF šogad saņems no Latvijas valsts mežiem (LVM).
Atkarīgās nozares
VKKF nauda starp deviņām nozarēm «sadalās», ņemot vērā agrāko periodu pieprasījumu un iespējas to apmierināt. «Ir nozares, kur pieprasījums apmierināts par 27%, ir tādas, kur finansēti tikai 16%. Politisku lēmumu par lielāku atbalstu kādai no nozarēm pieņem VKKF padome,» skaidro VKKF direktors Edgars Vērpe. Pirms nedēļas VKKF padome tikās, lai lemtu par šāgada naudas sadali un vienojās par lielāka atbalsta piešķiršanu kultūras mantojuma finansēšanai un literatūrai. Te gan jāsaka, ka «lielāks atbalsts» literatūrai nozīmē saglabāt 2011. gada līmeni (183 tūkstoši latu), bet ne santīma literatūra nesaņems no VKKF mērķprogrammu budžeta - 800 tūkstošiem latu, ko šogad piešķīra LVM. Par to jau izskanējis ass protests no rakstniekiem.
E. Vērpe uzsver - ir nozares, kuras gandrīz pilnībā atkarīgas no VKKF finansējuma, jo tajās nodarbinātie citu atbalstu faktiski nesaņem. Piemēram, literatūra, kur rakstniekam, lai tiktu pie jaunas grāmatas, jāsamierinās ar niecīgu honorāru vai pat no tā jāatsakās, lai izdevējs piekristu grāmatu izdot. Vienlaikus viņš uzsver - mīts, ka kultūras darbinieki nestrādā un gaida atbalstu no valsts, ir aplams. «Viņi visi strādā citos darbos, maksā nodokļus un papildus tam nepamet kultūras lauku.»
Pirmais VKKF projektu konkurss noslēdzās 27. janvārī (finansējums gada laikā tiek sadalīts trīs konkursos), - turpmāk tikšot ņemta vērā LVM naudas ietekme uz tām nozarēm, kam minētie 800 tūkstoši tiks sadalīti, un «apdalītie», tajā skaitā literatūras nozare, turpmākajos konkursos varēs pretendēt uz papildu finansējumu. To apstiprina VKKF padomes priekšsēdētājas vietniece Zanda Redberga, sakot: «Martā esam paredzējuši pie jautājuma par finansējuma sadalījumu starp apakšnozarēm atgriezties.»
Komentējot vētrainu sašutumu raisījušo LVM naudas sadali, ne santīma neparedzot, piemēram, grāmatu iepirkumiem lauku bibliotēkām (akūta problēma), E. Vērpe uzsver: «Tas bija atkarīgs no LVM ziedojumu politikas.» Proti, saņemot šo finansējumu, tā izlietojums jau bija «iezīmēts» un tiks novirzīts valstiski nozīmīgiem kultūras pasākumiem, valsts teātru un koncertorganizāciju atbalstam, profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalstam u. c. (sīkāk LVM naudas sadalījums atšifrēts grafikā). Literatūras un grāmatniecības nozares pārstāvji atklātā vēstulē lūguši politiķus tomēr atrast naudu grāmatu iepirkumiem un lasīšanas veicināšanai.
Kopumā E. Vērpe pozitīvi vērtē LVM līdzekļu ieguldīšanu kultūras nozarē. Viņaprāt, ja LVM līdzekļi nonāktu budžeta kopējā katlā, līdz kultūras nozarei tā varētu arī nenonākt. «Kad valstij iet labi, finanses kultūrai pieaug lēnāk, kad valstij iet slikti, kritums ir straujš.» Latvijas VKKF ilgtermiņā ir būtiski zaudējis politiķu savulaik pieņemtā lēmuma neturpināt VKKF finansēt no akcīzes nodokļiem dēļ. Izskatās, ka šo principu atjaunot būs grūti, jo Finanšu ministrija t. s. speciālos budžetus veidot nevēlas.
Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende domā, ka turpmāk jāatrod veids, kā VKKF darbības rezultātus ciešāk sasaistīt ar prioritātēm kultūras un sabiedrības integrācijas jomās. «Tas visdrīzāk darāms, izstrādājot sabiedrībai saprotamu VKKF vidēja termiņa stratēģiju, kā to paredz fonda nolikums.» Lai vienotos par darbībām, nākamā gada finansējuma pamatošanai tikšot veidota īpaša darba grupa.
Ķebļu konkurētspēja
«Ļoti negribētu vairs taisīt izrādi, kur naudas trūkuma dēļ scenogrāfija ir divi ķebļi,» saka režisors Mārtiņš Eihe. 3. februārī notika viņa un Kristas Burānes vadītajai radošajai apvienībai Nomadi starpnozaru mākslas projekta Atmiņu istabas pirmizrāde. Nomadi ir viens no nevalstiskajiem Latvijas teātriem, kuru izrāžu pamatbudžetu veido VKKF naudas. Uz aktuālo LVM mērķprogrammas finansējumu viņi kā nevalstisks teātris pretendēt nevar, mērķprogramma no valsts/pašvaldībām neatkarīgu teātru atbalstam likvidēta, tiešs atbalsts no KM šogad arī neesot gaidāms. VKKF pamatbudžeta samazinājums par 300 tūkstošiem latu nozīmē to, ka radošajiem projektiem naudas būs vēl mazāk nekā līdz šim, kad vienas izrādes iestudēšanai nevalstisks teātris vidēji saņēma ap 500 latiem. «Tā ir vardarbīga izturēšanās,» saka K. Burāne. «Cilpa kaklā uzmesta, bet tā līdz galam to vēl nesavelk.»
Nevalstiska teātra pastāvēšana ir būtiska - tas var atļauties eksperimentēt, startēt ar svaigām idejām un riskēt, kas ir ļoti vajadzīgs šī mākslas virziena attīstībai, saka M. Eihe un K. Burāne. Pērn rēķinājuši, ka normālam radošajam procesam, nodrošinot četras pirmizrādes gadā, būtu vajadzīgi ap 100 tūkstošiem latu. Pērn no tiem teātra budžets bija 16 tūkstoši (trīs pirmizrādes, dalība starptautiskos festivālos u. c.). Kā labo piemēru kultūras finansēšanā M. Eihe min Nacionālo kino centru, kur projekti atšķirībā no VKKF tiekot vērtēti pēc skaidri saprotamiem kritērijiem.
KULTŪRAS BUDŽETS
Kultūras ministrijas budžets kopumā šogad ir aptuveni 103 miljoni latu. Piemēram, Nacionālās bibliotēkas projektam paredzēti 40,9 miljoni, muzejiem - 6, Nacionālajai operai - 3,8, teātriem - 3,7, koncertorganizācijām - 3,4, bibliotēkām - 2,4, Latvijas nacionālajam arhīvam - 3,4, fil mu nozarei viens miljons utt. (no KM budžeta tiek finansēti kultūrizglītības, investīciju projekti, politikas plānošana, kultūrpārvaldība, kultūras mantojuma saglabāšana u. c.).
VKKF ar 2,1 miljonu ir tikai viena no «ailītēm» KM budžetā, bet ļoti nozīmīga, jo fonda pienākums ir rūpēties par jaunrades procesu, kā arī saglabāt kultūras mantojumu.
VKKF finansējuma samazinājums pēdējos gados par aptuveni 75% nozīmē, ka VKKF pilnvērtīgi nevar veikt nevienu no abām minētajām f unkcijām, un dažām kultūras nozarēm tas arī nozīmē pastāvēšanas beigas.
VKKF organizē kultūras projektu konkursus literatūras, mūzikas un dejas, teātra mākslas, filmu mākslas, vizuālās mākslas, kultūras mantojuma, tradicionālās kultūras, dizaina un arhitektūras nozarēs, iespējams iesniegt arī starpdisciplinārus projektus.
FINANŠU MINISTRIJAS ARGUMENTI PRET SOCIĀLO BUDŽETU PRAKSI
Finanšu ministrijas argumenti pret sociālo budžetu praksi (atbildot uz Dienas jautājumu, vai varētu atjaunot agrāko VKKF budžeta piesaisti konkrētu nodokļu ieņēmumiem):
Pārāk liels valsts speciālā budžeta īpatsvars, kas iezīmē valsts budžeta ieņēmumus, samazina valdības iespējas elastīgi pārgrupēt finanšu resursus uz prioritāriem pasākumiem. Jāatzīmē, ka vienota lemšana par budžeta līdzekļu sadalījumu par prioritārajam nozarēm tiek uzskatīta par labu budžeta praksi. Iekļaujot speciālo budžetu pamatbudžeta programmās, kā speciālo budžetu atstājot tikai sociālo apdrošināšanu, tiek panākta lielāka valsts budžeta līdzekļu elastība, jo samazinās konkrētām vajadzībām iezīmēto līdzekļu daļa un rodas iespēja līdzekļu pārdalīšanai.
Lai gan ieņēmumu iezīmēšana konkrētam mērķim nozīmētu garantēto finansējuma apjomu (atbilstoši iekasētajam nodoklim), tomēr jāņem vērā arī svārstības nodokļu ieņēmumos. Neparedzēta nodokļu ieņēmumu plāna neizpilde radītu līdzekļu trūkumu iezīmētajā budžetā, kā rezultātā nebūtu iespējams nodrošināt plānotas funkcijas, vai arī būtu jālemj par papildus līdzekļu piešķiršanu no pamatbudžeta. Tādēļ tik un tā zustu līdzekļu iezīmēšanas būtība, kā arī samazinātos finanšu plūsmu caurspīdīgums.
Līdzekļu iezīmēšana rada risku, ka speciālajam mērķim tiktu izlietots vairāk līdzekļu, nekā tam pēc būtības ir nepieciešams, tādā veidā neveicinot resursu izlietojuma efektivizēšanu. Samērā bieži ir grūti sabalansēt iezīmējamo ieņēmumu apjomu (noteikt nodevas lielumu) ar reāli nepieciešamām izmaksām, tādā veidā radot nesabalansēto iezīmēto (speciālo) budžetu un tādā veidā nelabvēlīgi ietekmējot arī pārējo kopējā budžeta daļu . Resursu efektīva izmantošana ir īpaši aktuāla finanšu krīzes periodā.
Kā arguments ieņēmumu iezīmēšanai konkrētam mērķim tiek minēta zināma neatkarība, stabilitāte un prognozējamība. Tomēr tas rada virkni problēmu un cerētais mērķis var netikt sasniegts:
1. Konkrētā nodokļa ieņēmumi var būt mazāki par plānotajiem, pārējie ieņēmumi, iespējams, pat pārpildās;
2. Nodokļa ieņēmumos ir noteikts cikliskums un tāds ir arī izdevumos. Var veidoties situācija, piemēram, ka gada sākumā nepieciešami līdzekļi sniega tīrīšanai, bet degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumi šajā laikā nepieciešamos līdzekļus nenodrošina;
3. Nodokļa likmes var mainīties ne tikai atkarībā no nepieciešamajiem līdzekļiem speciālajā budžetā, bet arī citu iemeslu dēļ, piemēram, ņemot vērā Eiropas Savienības prasības saistībā par likmju izlīdzināšanu ar kaimiņvalstīm, kā konsolidācijas pasākumus;
4. Ja speciālā budžeta ieņēmumus veido likumā noteikta daļa no nodokļa ieņēmumiem, tad šo daļu pieņemot budžetu, vai izdarot tajā grozījumus pietiekami viegli var izmainīt, līdz ar to ieņēmumu garantija un prognozējamība ir tikai šķietama;
5. Plānojot budžetu, būtu jānodrošina, ka palielinoties attiecīgā nodokļa ieņēmumiem, speciālais budžets netiek palielināts „automātiski”. Redzot nodokļa pieaugumu un pieprasot papildus līdzekļus, būtu pienākums pamatot un pierādīt šādu papildus izdevumu nepieciešamību Ministru kabinetā un Saeimā. Līdz ar to minētajā gadījumā līdzekļu izlietošanas efektivitāte varētu būt augstāka.
Nodokļu ieņēmumu tieša novirzīšana speciālajiem budžetiem padara apgrūtinošu valsts budžeta līdzekļu plānošanu. Nodokļu ieņēmumu izlietojums atsevišķām nozarēm nav nosakāms nodokļu vai citu jomu (sfēras) likumdošanas, bet gan valsts budžeta ietvaros. Nodokļu likumi regulē nodokļa piemērošanu kādam objektam un nereglamentē, kā nodokļu ieņēmumi tiek sadalīti. To regulē gadskārtējais valsts budžeta likums. Nav arī pamata nodokļu ieņēmumu izlietojumu noteikt citu jomu (sfēru) likumdošanas ietvaros.