Akadēmiskajā vidē un presē plašu uzmanību guvušo romānu Agate Nesaule uzrakstīja angļu valodā. Angliski viņa arī domāja un redzēja sapņus, jo kara beigu cēlienā, kad mācītāja Nesaules ģimene 1944. gada rudenī atstāja mājas Nītaurē un devās bēgļu gaitās uz Vāciju, viņai bija tikai seši gadi, bet kopš 12 gadu vecuma Agate Nesaule dzīvoja Amerikā. Tur izaudzināja dēlu, aizstāvēja filoloģijas doktores disertāciju un jau gandrīz sešdesmit gadu vecumā sarakstīja šo grāmatu, kas profesorei atnesa rakstnieces godu un slavu.
1950. gadā izceļojusi uz ASV, kur turpinājusi mācības Mineapolē, studējusi Minesotas Universitātē Blūmingtonā. Nesaule bijusi Viskonsīnas Universitātes Angļu un amerikāņu modernās literatūras un sieviešu zinātņu fakultātes profesore.
Romāns Sieviete dzintarā 1996. gadā ir guvis American Book Award un 1995. gadā – Wisconsin Librarians Outstanding Achievement balvu un atzinību recenzijās dažādos izdevumos.
1997. gadā romāns apgādā Jumava iznāca latviešu valodā Ingūnas Beķeres tulkojumā.
Grāmatai iznākot Latvijā, 1997. gadā Agate Nesaule tikās ar potenciālajiem lasītājiem. Rakstniece uzsvēra, ka tā ir grāmata par karu, nevis karavīriem. "Tai vajadzētu kliedēt uzskatu, ka karš beidzas ar miera līguma parakstīšanu. Ka cilvēks var tā vienkārši atgriezties mājās un dzīvot it kā kara nebūtu bijis. Grāmata ir par sievietēm un bērniem karā, par to, kā karš iespaido viņu dzīvi uz ilgiem gadiem. Un kā pēc kara jāmācās dzīvot pēc tam, kad pieredzēts tik daudz pazemojumu. Tā ir grāmata par trimdu. Par piedzīvojumiem svešā zemē, kur tu neproti valodu un pret tevi izturas kā pret svešinieku. Tas ir mātes un meitas stāsts. Kā māte un meita ilgojušās būt tuvākas viena otrai, bet vēsture, karš to nav ļāvis," rakstnieces ievadvārdus savam romānam iemūžinājis Latvijas Vēstnesis (17.09.1997.)
Apjausma, ka viņai jākļūst par visa pieredzētā liecinieci, Agati piemeklējusi jau bērnībā, it kā kāds teiktu – tu nedrīksti aizmirst, tev būs jāliecina. Padomju okupācijas zonā Vācijā piedzīvotās šausmas viņai aptumšojušas dzīvi gadiem ilgi. Vārdos neizteiktais pārdzīvojumu smagums žņaudzis. Tad viņa redzējusi mokošu sapni par septiņus gadus vecu zēnu, ko viņa ieslēgusi istabā un aizmirsusi. "Arī man bija septiņi gadi, kad mēs Vācijā gandrīz nomirām badā. Un bija dzeļoša pazemojuma sajūta, ka neviens tevi neuzskata par pietiekami vērtīgu, lai pabarotu un palīdzētu palikt dzīvam," sarīkojumā dalījās Agate Nesaule. Rakstniecei ceļu uz romānu Sieviete dzintarā palīdzējusi atrast psihoanalīze un kāda laba psihoterapeite – īsta cilvēka dvēseles pazinēja.
Neraugoties uz smagajiem pārdzīvojumiem, visi, kas Agati Nesauli sastapuši dzīvē, ir raksturojuši kā gaišu cilvēku ar atvērtu smaidu, dzīvespriecīgu, enerģisku dāmu, kurā nav ne vēsts no sēras, sāpes neatlaiduša cilvēka.