Undīne Adamaite
Atklājuši laimi būt mākslā
Rīga nedēļu zumēja. Tas bija tik skaisti! Neviens mums to nevarēs atņemt – ne latviešu valodas skanēšanu Rīgā, ne pūtēju orķestra koncertu 1. tramvajā, ne bērnu pašaizliedzību, gājienā lecot ar kruķi un kaklā iesietu roku. Saulē dedzināti un lietū mērcēti, mūsu bērni un jaunieši atgādināja, kā paust patiesas emocijas. Arī viņi pēc svētkiem ievīstīsies atpakaļ savās kapučjakās un gan jau pielips telefoniem, bet tomēr viņi ir sajutuši šo atbrīvojošo jēgas un stabilitātes sajūtu – būt savā ģimenē, kopienā, tautā, kad pasaule uz brīdi nešķiet kā bezgalīga absurda ludziņa ar nežēlības elementiem.
Gribas pateikt milzīgu paldies visam lielajam svētku dalībnieku un rīkotāju kopkorim – no mazākā pirmklasnieka līdz pēdējam brīvprātīgajam. Prieku sagādāja arī mediju kolēģu darbs – neviens nejutās par lielu, lai noliektos pie bērna. Intervijās skaidri dzirdējām, ka šie svētki nebalstās uz tūkstošiem piespiestu bērnu, kuriem kož vilnas vestes un spiež vainagi. Pašiem tas patīk!
Man personīgi šo svētku saviļņojošākais mirklis saistās ar tautas mūzikas koncertu Dižā skaņu rakstā, kur redzēju, ka tie jau ir īsti, nevis vairs topoši mūziķi, kuri ne vien sniedz mākslas pārdzīvojumu skatītājiem, bet arī paši to sajūt. Līdzīgas izjūtas varēja sastapt arī plašajā programmā, kas atklāja arī mākslas skolu darbu. Iedvesmojošs pārsteigums bija tērpu skate StaroJums, kur 960 mākslas skolu audzēkņu izdoma un atbildība par planētas gaitu sita augstu vilni.
Turpināsies ikdiena, kad līdz nākamajam lepošanās brīdim valstiskā līmenī mūzikas un mākslas skolotāju darbs birokrātiskā cinismā tiks mērīts formālās interešu izglītības stundās, novērtējot ar necienīgi zemu atalgojumu.
Inese Lūsiņa
Ko ēdīs mani bērni?
Gan teritoriālās, gan izglītības reformas rezultātā daudzu skolu, kuras vēl bija pirms desmit gadiem, vairs nav. Ja turpināsies skolotāju nenovērtēšana ar domu, ka viņi jau tāpat strādās, jo ir savas lietas fanātiķi, tad… Es runāju arī par materiālo atalgojumu. Sēdēju blakus ģimenei, kuriem dēls spēlē kādā pūtēju orķestrī. Tēvs teica: "Es no mūzikas neko nesaprotu, bet puikam patīk." Puika spēlē arī grupā, un to visu viņš ir iemācījies pat ne mūzikas skolā, bet savā skolā. Tad jau jāiet uz kādu mūzikas vidusskolu! Tēvs atbildēja – tikko ir iestājies citā skolā, un laikam tā pūšana beigsies, tur pūtēju orķestra nav… Arī vecāki ir ieminējušies, ka varbūt ir jāiet uz mūzikas vidusskolu, bet puika prātīgi teicis – bet ko tad mana ģimene ēdīs? T. i., ja es kļūšu par labu mūziķi, kas spēlēs orķestrī, nevis pasaules mēroga mākslinieku, vai mūzikas pedagogu, – ko ēdīs mani bērni un ģimene? Diskusijā Kultūras Dienā diriģents Edgars Vītols norādīja, ka Rīgā (galvaspilsētā!) vispārizglītojošās skolās ir 26 (!) mūzikas skolotāju vakances. Bet kā ir laukos?
Dziesmu un deju svētki šobrīd ir brīnums tikai tāpēc, ka mums ir talantīgi un čakli bērni un profesionāli, nepagurstoši skolotāji, bet, ja turpināsies, kā ir tagad, man svētku turpinājuma jautājums rada raizes. Es runāju par atbalstu valsts un pašvaldību līmenī, kas ir ļoti atšķirīgs. Ir pašvaldības, kuras korus, deju kolektīvus, amatierteātrus un pūtēju orķestrus atbalsta, cik vien var. Gan pieaugušos, gan bērnus. Un ir tādas, kas neatbalsta. Tas, vai skolā ir koris vai deju kolektīvs, ir atkarīgs arī no skolas vadības attieksmes. Dziedāšanai un dejošanai ir ļoti dziļas saknes un tradīcijas, un kultūra ir latviskās identitātes pamats. Dziesmu svētku kustība vienmēr ir balstījusies uz pedagogiem, bet arī pedagogiem uz kaut ko ir jābalstās. Pašvaldības droši vien domā, ka tā vairāk ir valsts atbildība, un valsts – ka pašvaldību. "Futbols" notiek visās jomās. Tagad modē ir vārdiņš "ilgtspēja". Ar to vārdiņu mutē ir pēdējais brīdis nopietni domāt gan par pieaugušo, gan skolēnu Dziesmu un deju svētku nākotni. Ilgtspēja nevar balstīties uz to, ka mēs sajūsmā noelšamies – brīnums! Sasniegtais tiešām ir brīnums, par spīti dzīves realitātei.