Briedis: Vissmagākā cīņa sākas jau galvā

Cik liels darbs tas ir - atrast sevī Lāčplēša spēku?Ar boksu nodarbojos jau 16 gadu. Tagad man ir 29, un tas ir vairāk nekā puse no mana mūža. Spēks jau nerodas pats no sevis, to vajag trenēt tieši tāpat kā smadzenes, atmiņu. Šajā laikā esmu ieguldījis ļoti daudz darba un pacietības. Te nav runas par to, kā izaudzēt lielākus muskuļus, vajag trenēt visu - ātrumu, reakciju un izturību. Tāpat vien tikai retajam piemīt dabas dots fizisks spēks. Es neesmu ar to apdāvināts, tāpēc vajag mazliet vairāk iespringt.Kāpēc jums liekas, ka neesat apdāvināts?Esmu sastapis apdāvinātus cilvēkus. Viņi sasniedz tos pašus rezultātus, ko es, ieguldot divreiz mazāk darba. To ļoti labi var redzēt ikdienā - mēs reizē ejam uz treniņzāli, veicam vienus un tos pašus treniņus, bet viņi vēl aiziet paballēties. Fiziskā sagatavotība viņiem ir tāda pati, tikai man ir lielāka izturība.Tātad lielā spēka noslēpums patiesībā varētu slēpties izturībā?Droši vien. To varētu arī saukt par stimulu, kas liek virzīties uz mērķi. Tas nozīmē saņemties un pamosties, lai aizietu uz treniņu, kamēr citi vēl guļ. Režīms nav nemainīgs - ir vieglāki periodi, ir ne tik viegli. Pavisam smagi man bija tad, kad vēl mācījos akadēmijā. Sanāca tā, ka agri no rīta bija treniņš, uzreiz pēc treniņa skrēju uz darbu, tad bija jāiet uz akadēmiju, tad pašā vakarā atkal treniņš. Tas bija brīdis, kad mans līmenis sportā nedaudz nokritās. Pabeidzu skolu, viss nokārtojās.Ko jūs izmācījāties?Treneris boksā un kikboksā, tāpat esmu sporta pedagogs līdz 12.klasei.Kāpēc izvēlējāties tieši boksu?Es pats nemeklēju. Mani klasesbiedrs uzaicināja līdzi, lai viņam nebūtu garlaicīgi. Viņš negribēja iet no skolas viens pats caur mežu uz treniņiem.Kas ir vissarežģītākais, kāpjot ringā?Visgrūtāk ir pārvarēt psiholoģisko slieksni. Daudzi ļoti labi sportisti, kāpjot ringā, nespēj parādīt pat pusi no tā, ko prot. Ir liels satraukums, mandrāža. Jau gatavojoties konkrētai cīņai, bokseris sāk psiholoģiski degt. Ja sagatavotība varbūt ir uz 100%, viņš psiholoģiski var sadegt pat par 40%. Dažiem sākas vemšana, dažiem caureja, es pats arī tam esmu izgājis cauri. Skatīties televizorā ir viena lieta, bet tam visam sagatavoties un iziet ringā - tas ir pavisam kas cits. Tu izej ringā, un kājas no satraukuma paliek nejūtīgas un vatainas, tu vienkārši staigā tā, kā pa purvu.Cik ilgi jums šī fāze bija?Diezgan ilgi, arī tagad ir, bet ne tik saasināti.Kas palīdzēja tikt tam pāri?Palīdz tas, ka pēc sevis pārvarēšanas izstrādājas adrenalīns. Cilvēks it kā baidās, bet viņam gribas vēl. Esmu boksējies ar ļoti augstas klases bokseriem, un tagad, kad kāpju ringā un pretī ir tādi, kas vēl nav sasnieguši to līmeni, tas palīdz. Es sev saku - ar šiem nebūs nekas trakāks, kā bija ar viņiem. Jebkurā gadījumā jāatceras, ka tas ir bokss - tu vari vinnēt 11 raundu, bet 12.raundā zaudēt.Vai ringā vispār ir iespējamas nejaušības?Jā, un tās var būt dažādas. Var paveikties un var nepaveikties. Mēs visi esam cilvēki, kāds var justies slikti, kāds var saslimt. Cīņa var notikt nepareizā mēnessfāzē vai arī kādā citā brīdī, kad saproti - neiet, un viss.Vai mēnessfāžu ietekmi tiešām var just?Kā nu kurš. Es to jūtu, īpaši tad, kad ir pilnmēness. It kā trenējies tāpat kā visu laiku, bet nekas nesanāk, viss stāv uz vietas.Vai ringā pa galvu mēdz klejot domas, kas nav saistītas ar pašu cīņu?Nē. Es koncentrējos tikai uz cīņu, neko vairāk. Visgrūtākais ir aiziet līdz ringam un sākt boksēt pirmajā raundā, pēc tam viss aiziet, jo aprodi ar gaisotni.Sabiedrībā valda uzskats, ka bokss ir dzīvībai bīstams sporta veids. Vai tas ir stereotips?Risks nomirt ir daudzos sporta veidos. Tādi gadījumi bijuši arī bobslejā, motosportā un citur. Bokss arī nav no traumatiskākajiem sporta veidiem, tādā ziņā bīstamāks ir futbols vai hokejs.Vai sievietes arī boksējas?Jā. Bet visbiežāk nevar īsti saprast - tā ir sieviete vai vīrietis. Vienmēr esmu bijis pret sievietēm boksā. Sievietēm ir cita misija - viņām ir jābūt sievišķīgām, koptām un jālaiž pasaulē bērni. Bija gadījums, kad vīrietis mainīja dzimumu, lai kā sieviete varētu boksēt un uzvarēt olimpiskajās spēlēs. Man liekas, ka viņš arī uzvarēja.Vai boksā ir kaut kādi aizliegtie paņēmieni?Tie ir vairāki. Boksā nedrīkst sist zem jostasvietas, pa pakausi, no aizmugures, kā arī ir aizliegti sitieni ar kājām, galvu. Boksā ir nokauts, kad bokseris nokrīt, viņš ir zaudējis un viņu vairs nesit.Tomēr bokss ir traumatisks. Vai jums nav bijis tā, ka gribas mest mieru karjerai?Ir bijuši kaut kādi brīži, kad apnīk, bet tā, lai ietu prom, - nekad vēl nav bijis. Kad notiek cīņa aiz cīņas, parādās liels nogurums no gatavošanās un gaidīšanas. Tomēr šie apstākļi nekādā gadījumā nav noveduši mani līdz stāvoklim, ka gribas to pamest.Vai bokseriem ir kaut kādi īpašie principi arī dzīvē, piemēram, nekad neizmantot spēku, lai ar kādu nokārtotu rēķinus?Viss atkarīgs no cilvēka, vai viņš savu spēku izmanto ļaunprātīgi. Bokseru vidū ir huligāni, kas zina, kā pareizi iesist, kas apzinās, ka ir fiziski spēcīgāki par citiem. Tas ir tāpat kā nopirkt gāzes baloniņu pašaizsardzībai, bet to izmantot laupīšanai.Vai jums ir brīvais laiks?Tagad ir brīvāk, jo esmu spiests neko nedarīt. Man izoperēja elkoni, pagāja divas nedēļas, un nupat izoperēja arī mandeles. Tādas sāpes kā tagad, pēc mandeļu operācijas, nebiju vēl nekad izjutis.Vai jums liekas pārsteidzoši, ka ieguvāt gada Eiropas cilvēka titulu?Šo titulu piešķir par Latvijas popularizēšanu Eiropā. Eurosport kanālu skatās 120 miljonu cilvēku Eiropā, un tajā tika translētas vairākas manas cīņas. Skatītāji redzēja, kā izskatās Latvijas karogs. Mēs parādījām to, ka Latvija ir maza, bet arī šajā sporta veidā varam kaut ko parādīt.Balsotāji jūs raksturoja kā sportistu, "kurš nesaka, ka tas ir viņš, kurš cīnās, bet gan - tā ir Latvija, kas cīnās". Cik daudz jums nozīmē jūsu valsts un saknes?Esmu bijis daudzās valstīs, bet Latvijā ir pavisam citādi, te ir pavisam cita enerģētika. Šeit es jūtos komfortabli, brīvi un patīkami.Varbūt arī tāpēc, ka liela nozīme ir iespējai būt saprastam savā dzimtajā valodā?Protams, lai gan es ļoti labi runāju arī krieviski, taču Maskavā man nepatīk, tur ir pārāk daudz cilvēku. Esmu tur arī boksējies, man pat piedāvāja Krievijas pilsonību, bet atteicos. Sapratu, ka tajā cilvēku burzmā nejutīšos labi.Vai ringā var just kaut kādas specifiskas iezīmes, kas raksturīgas tikai konkrētai tautai?Jā, principā var. Piemēram, Latvijas bokseri bieži vien ir bailīgi. Nez kāpēc viņi negrib būt cīnītāji. Tomēr jūtu, ka palēnām tas sāk mainīties. Šis sporta veids norūda. Ja tu esi bailīgs, bailes ar laiku kļūst mazākas. Tas, ko iegūsti no šī sporta, dod tev iespēju noslēpt savas bailes, tomēr tās nekad nepazūd. Protams, nevajag par visu cenu censties būt varonim. Arī dzīvē. Ir gadījumi, kad cilvēks saskatās filmas un grib kā Džekijs Čans nogāzt uzreiz piecus cilvēkus. Tā dzīvē nenotiek. Tādos brīžos, ja tu labi skrien, labāk sāc skriet.Kuras ir tās valstis, kur var just lielāko atbalstu boksa attīstībai?Vācija un ASV.Kā ir ar Latviju?**Valsts atbalsta nav. Arī kopumā boksa trenēšanas metodēm Latvijā vajadzētu būt nedaudz citādām. Tagad cilvēks atnāk, samaksā naudu, bet treneris neko daudz nerunā, nenotiek nekāda psiholoģiskā sagatavošana. Kad treniņš beidzas, tu īsti nesaproti, vai treniņš vispār notika vai ne. Trenerim sākumā būtu ar sarunām jāieprogrammē uz to pozitīvo, uz mērķi.sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā