Taču, ja paskatāmies mazliet plašāk, daudzām citām partijām ir vēl bēdīgāka situācija – tām pat vairs nav izteiktu līderu. Tie personāži, kuri šobrīd izvirzīti kā partiju vēlēšanu "lokomotīves" Rīgā, no profesionālā skatpunkta arī ir tādas visai nosacītas viduvējības – ne Vienotības Vilnim Ķirsim, ne Reģionu alianses Mārtiņam Bondaram, ne jauno konservatīvo Jutai Strīķei, ne VL-TB/LNNK Baibai Brokai, ne ZZS Armandam Krauzem, ne arī jau piesauktajam Ušakovam nepiemīt harismātiska līdera un profesionāla pašvaldības vadītāja dotības (vismaz viņu publiskās aktivitātes par to neliecina). Taču te parādās cita nopietna problēma – partijas ir izsmēlušas kadru rezerves, proti, tā saucamā vecā gvarde pamazām gatavojas nokāpt no skatuves, taču šo gadu laikā partijām nav izdevies piesaistīt jaunus, gudrus un harismātiskus aktīvistus. Ir cilvēki, kuru uzvārdi aizpildīs partiju vēlēšanu biļetenus, taču neviens no viņiem līdz šim nav sevi spilgti pieteicis kā personību un līdz ar to nav radījis pārliecību par savu spēju dot vērtīgu pienesumu pilsētas attīstībā.
Atzīšos, pagaidām vēl neesmu izlasījis nevienas partijas tā saucamo 4000 zīmju programmu, vairāk vados no viņu publiskās retorikas. Bet, godīgi sakot, nav pat lielas vēlmes tās programmas lasīt, nojaušot, kāds kārtējais ūdens tajos papīros būs lasāms. Turklāt būsim reāli – arī vidusmēra vēlētājs pat neiedomājas lasīt šos lozungu apkopojumus. Viņš paskatās televīziju, paklausās radio, palasa ziņas avīzēs un portālos – un viņam no šīs publiskās informācijas ir izveidojies aptuvenais priekšstats par savu politisko simpātiju. Vienlaikus traģiski, ka šobrīd politiķi šīs simpātijas cenšas radīt, cits citu apsaukājot un biedējot vēlētājus ar sliktajiem konkurentiem, nevis sacenšas ar idejām, ideoloģiju un konstruktīviem nākotnes plāniem.
Bet tas nozīmē, ka pašreiz partijās sausais atlikums visādos griezumos ir tuvu nullei. Un tas ir daudz bīstamāk par iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.
Jēga no partijām – nulle
Vienu rītu pamodos, un galvā šaudījās doma – ja partijai Saskaņa nebūtu Nila Ušakova, nebūtu arī pašas partijas. Varbūt partija arī būtu, taču tās ietekme Rīgā un Latvijas politiskajā teātrī kopumā būtu tuvu nullei. Nu... varbūt drusku lielāka – tikpat nopietna, cik tā šobrīd ir kādreizējam aktīvajam politiskajam spēkam PCTVL. Faktiski tikai Ušakovs ir tas, kurš nodrošina visas Saskaņas popularitāti, to īstenojot ar saturiski diezgan lētām, bet vienlaikus efektīvām metodēm, taču balansējot uz ļoti bīstama naža asmens. Uzdevu sev jautājumu – kuru saskaņieti vēl zinu Rīgā... Nevienu.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Kāds
Vārds
Edmunds