Eiroparlamentārietis uzskata, ka līdzšinējā valdības politika, kuras mērķis ir samērot valsts ieņēmumus ar izdevumiem, Latvijas gadījumā ir bijusi pareiza, un dod rezultātus, jo valstī ir atsākusies ekonomiskā izaugsme. „Ekonomiskās stabilitātes saglabāšanas dēļ mums pašiem ir izdevīgi ievērot tā dēvētos Māstrihtas kritērijus un netērēt vairāk, kā nopelnām. Tieši tāpat jāvērtē arī iespējamā pievienošanās eirozonai – jāsniedz atbilde uz jautājumu, cik lielā mērā tas ir izdevīgi, un plusu, pie kam gan politisku, gan ekonomisku, šajā gadījumā ir vairāk nekā mīnusu,” uzskata K. Kariņš.
Eiroparlamentārietis norāda, ka ekonomiskajā ziņā pievienošanās eirozonai ļautu samazināt eksportētāju izdevumus, piemēram, par valūtas maiņu, tāpat tas atvieglotu darbību finanšu tirgos, kā arī investoru piesaistīšanu. Tomēr daudz svarīgāki pēc viņa domām, ir politiskie aspekti.
„Pirmkārt jau pievienošanās eirozonai nozīmē pilvērtīgu iekļaušanos rietumu orbītā. Tāpat jāatzīst, ka Eiropas Savienībā veidojas divpakāpju sistēma: no eirozonas valstīm, kuras saliedējušās galvenokārt ap Vāciju, sastāvošs kodols un perifērija. Līdz ar pievienošanos eirozonai Latvija iekļūtu šajā kodola valstu sabiedrībā un daudz lielākā mērā spēs ietekmēt visas savienības lēmumus,” uzskata K. Kariņš.
Vienlaikus viņš norāda, ka ir saprotama arī iedzīvotāju vairākumu skeptiskā attieksme pret eiro – to lielā mērā nosaka krīze Grieķijā un citās Dienvideiropas valstīs, kā arī neskaidrība par to, kāds būs turpmākais eiro liktenis. Tomēr K. Kariņš uzskata, ka eiro spēs pārvarēt krīzi un paliks kontinenta galvenā valūta, kamdēļ Latvijai būtu jāpievienojas eirozonai, ja vien radīsies šāda iespēja.
Politiķis arī nepiekrīt viedoklim, ka Latvijas lata kā neatkarīgas valūtas saglabāšana atstātu Latvijai zināmu finanšu brīvību. „Mēs esam ar Eiropas Savienību cieši saistīta ekonomika, un līdz ar to, pat ja lats tiek atsaistīts no eiro, mums nāksies sekot līdzi eiro svārstībām un attiecīgi reaģēt, kā to dara arī, piemēram, Zviedrija, Šveice vai Dānija, jebkura cita ar eirozonas ekonomiku saistīta valsts, ja vien vēlas, lai to eksports ir konkurētspējīgs. Tas ir ekonomiski daudz neizdevīgāk, nekā atrasties eirozonā,” norāda K. Kariņš.
Viņš arī uzsver, ka atsevišķu politiķu rosinātais referendums par Latvijas dalību eirozonā ir izteikti nevēlams no tā viedokļa, ka vienreiz par šo jautājumu jau ir nobalsots, kamdēļ jaunas aktivitātes radītu Eiropā šaubas par Latvijas apņemšanos sekot valsts līdzšinējam kursam un pat jautājumus par to, vai Latvija vispār vēlas palikt Eiropas Savienībā. „Mūsu mērķis ir sasniegt labklājību, nevis mētāties no viena grāvja otrā,” norāda K. Kariņš.