Sīrijas gadījums tam ir spilgts pierādījums - nespēja kaut ko panākt, apelējot pie Bašāra el Asada «goda jūtām», izrādījusies velta laika kavēšana, kas muļķa lomā nostādījusi tik nopietnu iestādījumu kā ANO Drošības padome (DP), nemaz nerunājot par tādu organizāciju kā Arābu valstu līga. Par līgas niecīgo ietekmi pārsteiguma nav, ar DP tomēr ir savādāk. Ar tās darbību cilvēki daudzviet pasaulē līdz šim saistījuši (drīzāk nepamatoti) zināmas cerības. Tagad to apliecina arī daudzu sīriešu atkārtotais jautājums: kur ir starptautiskā sabiedrība, kādēļ tā neaptur slepkavošanu? Godīgi sakot, nav apmierinošas atbildes, jo pasaule vienkārši noskatās, kā sadeg Sīrija. Jautājumu par starptautisko ignoranci nācies dzirdēt arī daudzās citās valstīs, piemēram, no čečeniem, gruzīniem, Kosovas albāņiem. Un nekur nav bijis iespējams pateikt, ka starptautiskā reakcija būtu vajadzīgajā līmenī.
Tas ir svarīgs iemesls, kas ļāvis Asadam turēties pie savas stingrās līnijas. Sīrijas valsts galva nav sajutis nopietna ekonomiska un politiska žņauga uzlikšanu, tādēļ joprojām ir nepiekāpīgs un noraida jebkādu kompromisu ar oponentiem. To viņš apstiprinājis savos beidzamajos paziņojumos par cīņas turpināšanu ar Dieva ienaidniekiem un Rietumu pakalpiņiem. Tā ir skaidra norāde, ka izrēķināšanās ar Sīrijas iedzīvotājiem turpināsies.
Šī iemesla dēļ kā krietni vien nokavēta, taču adekvāta atbilde izskatās Francijas un Lielbritānijas līderu gatavība beidzot pārkāpt līdz šim spēkā esošajam embargo, kas liedza piegādāt ieročus sīriešu kaujiniekiem. Visticamāk, šādu pozīciju diktējusi izpratne, ka Asada režīma pielabināšanas politika neko labu nav devusi un nedos, turklāt konflikta turpināšanās situāciju padarīs vēl sliktāku. Neiejaukšanās gadījumā destabilizācija var pārsviesties arī uz kaimiņzemēm Libānu un Irāku, un tas nav nedz ES, nedz ASV interesēs. Arī Vašingtonai tagad nākas pārvērtēt, cik veiksmīga bijusi tās attieksme pret Sīrijas notikumiem. Ir pagājis pusotrs gads, kopš Baraks Obama paziņoja, ka Asada valdīšanas laiks ir beidzies. ASV prezidenta nevēlēšanās militāri iesaistīties Sīrijas konfliktā, it īpaši Irākas un Afganistānas karu kontekstā, ir saprotama. Taču jaunā situācija Sīrijā, Asada pretinieku radikalizēšanās - Al Qaedas nostiprināšanās, iespējama valsts sašķelšanās var likt Vašingtonai mainīt līdzšinējo nostāju. Jebkurā gadījumā - pēc divu gadu ilgas slepkavošanas Sīrijā ir vieglāk pamatot, kādēļ nepieciešamas smago ieroču piegādes opozīcijai un aviouzbrukumi, lai novērstu netraucēto Asada režīma izrēķināšanos ar oponentiem.