No vienas puses, referendums līdz šim cilvēkos ir radījis pārliecību, ka tauta var kaut ko izdarīt pēc savas gribas, ko, nenoliedzami, veicināja slavenais Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojums Nr.2. Cilvēkos radās iespēja un ticība referendumam. Tajā pašā laikā cits referendums – par valsts valodu – radīja ne tikai ticību, bet arī negācijas.
Partiju mērķis - aktivizēt savu politisko ietekmi
Manuprāt, lai referendums notiktu, ir jābūt kādam spēkam, kas to organizē. Referendums nerodas pats no sevis, kā tautas iniciatīva. Neviens cilvēku kopums vai pūlis to nevar noorganizēt. Ja runājam par iniciatīvu rīkot referendumu saistībā ar gaidāmo eiro ieviešanu, šāda jautājuma nostādne norāda uz to, ka Latvijas politiskās partijas referenduma piesaukšanu izmanto nevis tālab, lai noskaidrotu cilvēku viedokli un aktivizētu masas, bet gan lai aktivizētu savu politisko ietekmi valdošajā aparātā.
Ja paanalizējam līdzšinējās aktivitātes šajā jomā, visspilgtāk to parādīja balsojums Saeimā. Pat tās partijas, kuras skaidri un gaiši ierakstījušas savās programmās atlikt eiro ieviešanas laiku, piemēram, Saskaņas centrs, šobrīd balso PAR. Bet pēcāk nodarbojas ar sava veida cilvēku kūdīšanu - citādāk ZZS pārstāves Ivetas Grigales izgājienu nevar nosaukt. Pārfrāzējot zināmo teicienu, var sacīt: neskatieties uz mūsu darbiem jeb pozitīvo balsojumu Saeimā, klausieties mūsu darbos – mēs jūs aicināsim uz referendumu. Šāda attieksme šodien visvairāk grauj cilvēku ticību tam, ka valstī kaut kas varētu tikt paveikts. Faktiski referendums eiro jautājumā ir tāds kā nodzīts zirgs, kurš nevienu nekur nevar aizvest. Bet politiskajās aizkulisēs, lai cilvēkiem sajauktu prātus, eiro tiek izmantots kā viens no mehānismiem, kas var sekmēt partijas ienākšanu valdošajā koalīcijā vai izslēgšanu no tās.
Referendums - spēles elements politiskajā cīņā
Politiķu aicinājumi uz referendumu it kā parāda, ka politiskās partijas eiro jautājumā kaut ko dara. Tajā pašā laikā visi vērā ņemamie politiski spēki saprot, ka tie, kas šobrīd aicina uz referendumu, to nenoorganizēs. Visi saprot, ka jebkādas aktivitātes ap šo jautājumu ir tikai putas, kas virmo „zupai” pa virsu. Un tā jau ir partiju politiskā atbildība - kūdīt cilvēkus, labi apzinoties, ka rezultāta nebūs. Protams, ir izdevīgi, ka partiju vai indivīda popularitāte un uzvārds nonāk mediju rīcībā, ir patīkami paskatīties uz sevi TV. Taču šī jautājuma aktualizēšana ir tikai populistisks gājiens, kurš turpmāk negūs praktisku risinājumu. Laiks skrien ātri, un arī tīri praktiski referendumu sarīkot vairs nav iespējams. Tāpēc referendums ir tikai spēles elements politiskajā cīņā.
Nenoliegšu, ka lats nes līdzi arī nostalģiskas atmiņas. Viens no Latvijas vēsturiskās atmiņas uzturēšanas momentiem bija vecmāmiņas pieclatnieks, kas tika atstāts nākamajām paaudzēm kā liels dārgums, kā dzimtas pēctecības apliecinājums. Pārejot uz eiro, jāatceras, ka Mildas tēls paliks arī uz eiro, taču tagad šo tēlu iepazīs visa Eiropa.
Eiro jāmāk izmantot Latvijas ekonomiskajās interesēs
Un vēl nedaudz par ģeopolitiku. Latvijai ir jādomā par to, kā ar eiro alīdzību kā vienotas eiro telpas valsts varam veidot attiecības ar Krieviju – nevis kā individuāls eiro lietotājs, bet gan kā vesela ekonomiskā kopuma sastāvdaļa, kas ir ļoti svarīgi. Tas nozīmē skatīties uz Krieviju kā kaimiņu, kuru mākam izmantot savās ekonomiskajās interesēs. Ja Latvija kļūst par eiro zonas līdzdalībnieci, ir jāsaprot, ko varam ekonomiski iegūt, un Krievijas tuvumu nevajag novērtēt par zemu.
Uzskatu, ka patlaban Latviju daudzi vēl neredz kā daļu no Eiropas Savienības, bet kā lielas ģimenes locekļiem mums tas ir jjāsaprot! Vienlaikus ir jāapzinās, ka lielā ģimenē ir dažādas intereses, un ir jāprot tās sabalansēt tā, lai nebūtu zaudētāju. Lai nav tā, ka jaunāko brāli pakļauj vecākais, lai esam līdzvērtīgs spēlētājs Eiropas Savienībā un tās ietvaros spējam aizstāvēt Latvijas valsts prioritātes.