“Mēs to redzam arī no iespējamās misijas skolotājiem un kandidātiem, kuri piedalās mūsu atlasē – vērtējot prasmes, kuras cilvēki augstskolā ir ieguvuši gan spējā mācīties uz priekšu, gan arī pieejā, kā viņi gatavi strādāt pie jebkura darba devēja,” novērojusi Z.Oliņa.
Jautājums par augstskolu skaita samazināšanu faktiski ir par stratēģiju, kādā veidā varam nonākt pie rezultāta, proti, ka palikušās augstskolas nodrošina konkurētspējīgāko izglītību, uzskata Z.Oliņa. Augstskolu skaita samazināšana, viņasprāt, nozīmētu arī resursu konsolidāciju.
“Kas ir tas mehānisms kā mēs visefektīvāk un vissakarīgāk varam panākt, lai rezultātā tas students būtu ieguvējs? Manuprāt, par to ir vajadzīga diskusija. Kas ir tie burkāni un citi mehānismi, kā likt gan no iekšpuses tām augstskolām pašām saprast, ka viņām ir jādara kaut kas savādāks, gan arī ārējie spiedieni, lai tas reāli notiktu?” pauž izglītības eksperte.
Viņa arī kritizē esošo praksi, kad augstskolas turpina saņemt garantētās budžeta vietas noteiktās specialitātēs tikai tāpēc, ka kādā jomā Latvijā trūkst speciālistu un tāpēc tiek uzņemts jebkurš, savukārt programmai nav vajadzības mainīties.
“Šobrīd tā lielākā diskusija ir par grūdieniem sistēmai. Mehānisms pateikt – tevi slēgs, tevi neslēgs, es domāju, ka tur nesanāks un tāds arī nav mērķis. Jautājums ir par to, kas ir tā efektīvāko grūdienu kopa, lai sistēma gan no iekšpuses, gan ārpuses mainītos,” vērtē Z.Oliņa.
R.Ķīlis iepriekš paudis viedokli, ka divas trešdaļas no Latvijas augstākās izglītības iestādēm būtu slēdzamas vai reorganizējamas, tās apvienojot. Tāpat ministrs izteicies, ka lielākā nepieciešamība pēc optimizācijas Latvijā ir saskatāma koledžu un specializēto augstskolu sistēmā, vēstījusi LETA.