Bet, kad mēģina noskaidrot, ko īsti šo jaundibinājumu uztverē nozīmē labējums, tas, izrādās, nav tik vienkārši, un jādzird dažādas miglainas frāzes. Dans Titavs, uzstādamies Dienas rītā, formulēja, ka labējums viņa izpratnē nozīmējot - mazāk valsts, vairāk cilvēka. Šī Ādama Smita laika tēze, protams, ir apburoša, bet pati par sevi tā šodien nepaskaidro neko. Ko nozīmē - mazāk valsts? Vai tas nozīmē, piemēram, pilnīgu privāti atmaksājamu medicīnu vai maksas izglītību bez valsts finansējuma līdzdalības? Vai, piemēram, ka katrs uzņēmējs varēs ievest tik daudz lēta darbaspēka no ārzemēm, cik uzskatīs savam biznesam par vajadzīgu? Un tādu jautājumu ir daudz. Arī spārnotais teiciens «indivīds pāri valstij» (ko savukārt Dienas rīta raidījumā piesauca olšteiniešu pārstāve Elīna Siliņa) diemžēl vairāk atgādina tādu skaistu retro melodiju nekā jēgpilnu tēzi. Pat liberālisma citadelē ASV tā jau ir sen izspēlēta, sākot jau ar Lielo depresiju un beidzot ar 11. septembra terora aktu, pēc kura vispārēja izsekošana kolektīvās un valsts drošības vārdā kļuvusi par vispārlietojamu.
Tas, protams, nenozīmē, ka nevar būt labējāka vai kreisāka politika. Bet to nosaka nevis labēju vai kreisu leģendu piesaukšana (kas Latvijā vēl turklāt bieži saistās ar vēsturisku kontekstu - sliktie kreisie asociējas ar valsts okupāciju), bet gan politika tās konkrētībā - turklāt piesaistē arī konkrētajai vietai, laikam, konkrētajām problēmām. Un, ja runā par šādu konkrētību, tad ar tās noformulēšanu politiķiem iet daudz grūtāk. Tas arī saprotami, jo atšķirībā no vispārfilozofiskiem formulējumiem un sentimenta skaidri, praktiski priekšlikumi, pirmkārt, prasa profesionālu iedziļināšanos un analīzi, otrkārt, pēc definīcijas nevar būt vienādi populāri dažādu sabiedrības sociālo slāņu pārstāvju vidū. Bet tas nozīmē, ka jāprot formulēt arī kompromisus, vismaz demokrātijas apstākļos.
Tajā skaitā - kompromisi starp labējumu un kreisumu. Bet leģendas jāpatur vakariem pie tējas tases.