Gan biznesā, gan arī politikā var sadalīt divus periodus – laiks līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā un laiks pēc. Kas mainījās Zemessardzē (ZS) pēc šī Krievijas iebrukuma?
Es gan par atskaites punktu saukšu Krievijas iebrukumu jau 2014. gadā [Krimas pussalas okupācija], un tas ir mirklis, kuru personīgi dēvēju par atmodas laiku Zemessardzē. Objektīvu iemeslu dēļ deviņdesmito gadu sākumā, tad jau uz divtūkstošo gadu sākumu līdz ar kopējo Latvijas aizsardzības politiku, kas bija mērķēta uz kolektīvo aizsardzību, dalību NATO, protams, Zemessardzes loma bija daudz mazāka, tai nebija skaidri definētas vietas šajā kolektīvās aizsardzības modelī. Tā vairāk bija kā lokāla klātbūtne, atbalsts pašvaldībām un tamlīdzīgi. Bet kopš 2014. gada ZS tiek uzskatīta un attīstīta [konkrētāk] un mēs esam ne tikai strukturāla bruņoto spēku daļa, bet arī daļa no militāra aizsardzības plāna. Mums ir savi konkrēti uzdevumi un mērķi, kas jāsasniedz. Protams, saprotam, ka atšķirībā no pilna laika profesionālā dienesta vienībām mums jārēķinās ar mūsu ierobežojumiem, ko spējam dot, – mēs varbūt neesam tik jaudīgi tādās militārās spējās, bet tajā pašā laikā mums ir savas priekšrocības ar to, ka mūsu rindās ir pārstāvēti daudzi un dažādi cilvēki ar savu individuālo pieredzi, zināšanām, hobijiem. Un, manuprāt, lielākais faktors ir tieši patriotisms, kas veido mūsu kaujas spējas. Skaitļos jau 2014.–2015. gads rādīja pirmo [iestāšanās ZS] pieauguma vilni, daudzi zemessargi sevi dēvē par Krimas vai Donbasa zemessargiem, bet, protams, 2022. gadā pieaugums bija vēl lielāks.
Kāda ir šī dinamika no 2014. līdz 2024. gadam?
Varbūt tādos absolūtos skaitļos pieaugums – cik ir šobrīd ierindā – nav tik krass, tie ir 7–10 tūkstoši zemessargu visās bruņoto spēku vienībās, pēdējos sešos līdz desmit gados pieaugums ir ap 2000 cilvēku, kas nākuši klāt. Bet tas nenozīmē, ka mēs esam uzņēmuši ZS rindās tikai 2–3 tūkstošus, esam uzņēmuši vairāk – līdz pat pieciem tūkstošiem. Arī šogad esam saņēmuši ap 1300 pieteikumu par iestāšanos ZS.
Tas, kāpēc varbūt mūsu nav 15 tūkstoši vai tamlīdzīgi, – tas ir apzināti, jo mēs tomēr nevēlamies sevi veidot tikai kā skaitliski apjomīgus, bet tiešām uz sevi pirmkārt skatāmies kā uz kaujas spējīgu, efektīvu vienību. Līdz ar to ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri pievienojušies un kurus tagad apmācām, mēs drīzāk esam aizstājuši tos, kuri varbūt ir izbeiguši savu darbību ZS vecuma dēļ, lai gan pēc 2022. gada mēs paaugstinājām maksimālo vecumu, līdz kuram cilvēks var darboties aktīvi ZS, – pirms tam uzņemšanas vecums bija ne vairāk par 55 gadiem, tad tagad ir 60 gadi, bet dienēt ZS var līdz 65 gadiem. Bet nav jau tā, ka tie, ar kuriem līgumus neesam pagarinājuši, ir pazuduši no aizsardzības sistēmas, viņi kļūst par rezerves karavīriem – zvērests ir dots, un tas ir uz mūžu.
Kāds ir vidējais zemessarga profils – latvietis, ģimenes cilvēks un tamlīdzīgi?
Patiesībā tas ir ļoti plašs, bet tā noteikti arī ir mūsu vērtība, ka tiešām mūsu rindās esošie cilvēki pārstāv dažādas dzīves jomas – gan vecuma, gan nodarbošanās veida, gan izglītības ziņā. Tas, ko var profilēt, ir vecums un dzimums. Starp citu – katra piektā Zemessardzē ir sieviete.
Kāda ir viņu motivācija? Patriotisms?
Domāju, ka jā. Tur noteikti galvenā motivācija nav pierādīt vīriešiem, ka viņas arī spēj [paveikt visus uzdevumus], bet tieši tas pats, kas vīriešiem, – būt gataviem savas valsts aizsardzībai. Tā ka mūsdienās tas vairs nav tikai vīriešu moto – es gribu aizsargāt savu ģimeni. Iesniegumos par iestāšanos ir jautājums – kas ir motivējis uz šādu soli, un tur cilvēki atbild – būt gataviem aizsargāt savu ģimeni, savas mājas, arī Krievijas agresīvā rīcība.
Cik nozīmīga loma ZS ir kopējā Latvijas aizsardzības sistēmā?
Skaitliski ZS ir lielākā struktūra [Latvijas aizsardzības sistēma] – tas ir atšķirīgi no daudzām citām valstīm, kurās arī ir līdzīgi formējumi. Mums ZS ir lielākais bruņoto spēku elements, kas vienlaicīgi ir vienīgā struktūra, kas pārstāvēta visā Latvijas teritorijā – jebkurā novadā ir ZS pārstāvniecība – ja ne bataljons, tad vismaz rotas atbalsta punkts.
Visus 33 gadus galvenais ZS uzdevums un loma jau arī ir piesaistīt pilsoņus valsts aizsardzības spēju veidošanā. Bet kā jau teicu, tieši pēdējos desmit gados aizvien lielāka ZS loma ir būt daļai no valsts aizsardzības plāna ar savu atbildību par konkrētu uzdevumu veikšanu, mēs neesam tie, kuri kara situācijā vai nu rūpēsies tikai par [frontes] aizmuguri, vai tikai atbalstīs civilo aizsardzību. Nē – mēs gatavojam savas vienības tā, lai tās būtu tik līdzvērtīgas [profesionālajām vienībām], cik vien iespējams, taču nodrošinām ar ekipējumu un apmācību tādā līmenī, lai mūsu vienības būtu spējīgas stāties pretī [ienaidniekam] kopā ar mūsu pašu regulārās armijas vai starptautiskajām vienībām. Piemēram, tā pati daudznacionālā divīzija Ziemeļi, kas ir atbildīga par Latvijas aizsardzību NATO struktūrā, – paralēli tam, ka viņi var strādāt ar starptautiskām brigādēm, arī ZS brigādes ir gatavas sadarboties ar viņiem, saprast to valodu. Un te es nedomāju tikai angļu valodu kā tādu, bet tieši militāro valodu, terminus, kas tiek izmantoti. Protams, mēs nevarētu veikt tādus pašus uzdevumus kā jebkurš tanku bataljons...
...jo jūsu rīcībā nav tanku...
Tieši tā, bet mums ir citas priekšrocības kā teritoriāli pārstāvētam spēkam – mēs zinām savu apvidu, daudzi mūsu zemessargi ļoti labi pārzina, kā izmantot priekšrocības konkrētā apvidū, mēs zinām vietējos iedzīvotājus un veidojam savstarpējo uzticēšanos, kas ir ļoti būtisks atbalsts kara gadījumā, un to mēs varam redzēt Ukrainā – cik tas ir būtiski un kur var gūt panākumus, ja vietējie iedzīvotāji atbalsta bruņotos spēkus. Un te nonāku pie tā pakārtotā uzdevuma – ar savu kā Zemessardzes lomu, kas mums uzticēta, mēs esam tie, kas veicina visas kopējās sabiedrības noturību un gatavību dažādiem krīzes gadījumiem – ne tikai pārdzīvot tos, bet nepieciešamības gadījumā veidojot arī viņu spēju pretoties – ja ne militāri, tad tādā veidā, ka atbalstot mūs. Protams, šeit vēl ir gana daudz darba pilnveidošanai, taču, manuprāt, tie pirmie līmeņi, kas ir tieši sadarbība ar citām struktūrvienībām, šobrīd ir gana skaidri definēti un vairs nefigurē jautājumi, vai, piemēram, pašvaldībai ir kāda konkrēta loma karadarbības gadījumā – patiesībā ir ļoti liela loma. Tas, ka visi iedzīvotājiem nepieciešamie kritiskie pakalpojumi tiek nodrošināti nepārtraukti, ir ļoti svarīgi, mēs kā bruņotie spēki esam paredzēti, lai cīnītos, būtu uz robežas un aizsargātu valsti tur. Un arī mums līdz ar to ir ļoti svarīgi, lai aizmugurē, kur atrodas arī mūsu ģimenes, ir nodrošināta civilā aizsardzība un nepieciešamie kritiskie pakalpojumi. Protams, vēl ir gana daudz darāmā tieši sadarbībā ar katru iedzīvotāju individuāli, jo, ja salīdzināsim ar situāciju citās, īpaši Skandināvijas valstīs, pie mums iedzīvotāju uzticēšanās valsts varai un kopumā valsts sistēmai [ir mazāka]. Tādēļ katram, kurš stājas ZS, mēs akcentējam – jūs to nedarāt manā vai manu komandieru vai priekšnieku labā, jums tas ir jādara savas valsts, savas dzimtenes labā.
Jūs ieņemat ļoti nozīmīgu lomu lojalitātes pret valsti ziņā, arī potenciāla kara gadījumā – kādi ir kritēriji, lai varētu iestāties un dienēt ZS? Droši vien cilvēkam ir jāatbilst konkrētiem kritērijiem – viņš nedrīkst būt sodīts...
Likumā ir konkrēti noteikts, bet jūs jau pareizi iezīmējāt virzienu...
Bet kas notiek gadījumā, ja cilvēks ir ZS, bet viņam ir kriminālprocess vai apsūdzība uzrādīta? Kāds ir kontroles mehānisms? Ir kāds konkrēts piemērs – investīciju baņķieris Kārlis Krastiņš, kuram šobrīd ir aktīvs kriminālprocess, tajā pašā laikā sociālajos tīklos viņam profilā ir foto zemessarga formā. Es kā pilsonis uz šo situāciju skatos diezgan neviennozīmīgi...
Vispirms par uzņemšanu ZS, kas ir vienkāršāk – katrs kandidāts aizpilda pieteikumu, mēs pārbaudām attiecīgajās datubāzēs informāciju, un, ja ir informācija par kaut kādām krimināllietām vai sodāmību, tad uzreiz tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Ir lietas, kur mēs uzreiz [kandidāta uzņemšanas ZS izskatīšanu] tālāk nemaz nevirzām...
Daudz tādu ir?
Daudz nav, bet šobrīd nevarēšu pateikt precīzus datus, bet procentuāli tas nav daudz – tie ir gadījumi, kad mēs noraidām uzņemšanu ZS tāpēc, ka cilvēkam ir sodāmība. Tas ir viens – ir izņēmuma gadījumi, kad, piemēram, sodāmība ir dzēsta, jo pagājis likumā noteiktais termiņš, un tad [kandidāta atbilstību ZS] atkarībā no nozieguma rakstura izlemjam, jo kādam sīkam huligānismam jaunībā [un attiecīgi sodāmībai par to] nevajadzētu būt par iemeslu liegt pilsonim iespēju pildīt savu pienākumu, aizsargāt savu valsti. Ir speciālas komisijas, kas to izvērtē un dod atzinumu. Tas ir attiecībā uz uzņemšanu ZS.
Tad, kad jau ir ierindā, protams, tur ir zināmi izaicinājumi – ja pats zemessargs mūs par to neinformē, ir iespējamība, ka kādu iemeslu dēļ netiek nofiksēts, ka cilvēkam ir iestājusies sodāmība. Tāpēc regulāri mūsu personāla daļu speciālisti pārskata informāciju datubāzēs, vai arī attiecīgās iestādes sniedz informāciju. Es negribētu iedziļināties niansēs, bet – ja notiesājošs spriedums [par konkrētu personu] vēl nav stājies spēkā, tad mums nav pamata vēl procesa laikā [lemt par personas izslēgšanu no ZS].
Bet ir vēl viens rakurss – katrs pieteikums, ko saņemam, vai situācijās, kad pārslēdzam līgumus ar zemessargiem, katrs kandidāts tiek izvērtēts arī valsts drošības iestādēs, šajā gadījumā tas ir Militārās izlūkošanas un drošības dienests, tikai balstoties uz šī dienesta atzinumu, vai konkrētā persona atbilst valsts drošības interesēm, uzņemam ZS. Ja ir rekomendācija vai atzinums, ka persona neatbilst, mēs atsakām. Turklāt mēs pat paši tālāk nevirzīsim kandidāta izskatīšanu, ja būsim pamanījuši, piemēram, viņa Facebook profilā kaut ko slavinošu par Putinu, vai apšaubīs Krimas piederību [Ukrainai], vai to, kurš ir agresors un kurš kuram ir uzbrucis.
Cilvēki dažreiz nesaprot un pārmet mums [šādu pieeju], bet būtiski – lai arī ZS ir brīvprātīga organizācija un katram, kurš atbilst kritērijiem, ir tiesības pieteikties, tomēr arī man kā komandierim ir tiesības izlemt un saprast, vai konkrētajam cilvēkam es varu vai nevaru uzticēties. Mēs gribam savās rindās redzēt patiešām lojālus cilvēkus, kuri pilnībā atbilst mūsu vērtībām, jo ikviens zemessargs pārstāv un reprezentē visu Zemessardzi.
Kā ZS ir ar tehnisko nodrošinājumu kopš, piemēram, 2014. gada?
Individuālais ekipējums aug, piemēram, strēlnieku ieroču līmenī tas ir pielīdzināms jau profesionālā dienesta rādītājiem. Jā, varbūt vēl ne līdz katram zemessargam ir nonākušas modernās triecienšautenes, kādas ir regulārajos spēkos, bet es teiktu – jau 80–90% aktīvo zemessargu (vismaz tie, kuri nāk uz mācībām) noteikti jau var izmantot jaunākās tirecienšautenes, ložmetējus un citus ieročus. Arī tehniku saņemam – mūsu pašu industrijas ražotās bruņumašīnas Patria, par kurām noteikti esat dzirdējuši, jau vairāki ZS bataljoni ir nokomplektēti ar vienas rotas apmēra floti, un plāns ir, lai katrā bataljonā būtu viena šāda rota, kas paaugstina mūsu mobilitāti, reaģēšanas spējas hibrīdapdraudējumos, kā arī nodrošinātu mobilitāti kara situācijā. Tāpat arī pamazām iegādājamies cita veida tehnikas vienības, kas nepieciešamas ZS funkciju nodrošināšanai, tostarp atsevišķās vienībās mums ir artilērijas elementi, mīnmetēji, inženiertehnika, kas nepieciešama pretmobilitātes pasākumu īstenošanai. Mums ir arī sava medicīnas rota, kas izmanto to Latvijas mediķu zināšanas, kas iestājušies ZS, – sākot no pirmās palīdzības līdz pat militārajai ķirurģijai. Tāpat dažādās vienībās jau ir vairāki simti apmācītu zemessargu darbībai ar droniem, kas patiesībā ir viens no diezgan specifiskiem izaicinājumiem – būt par drona vienības karavīru. Jāsaprot – jebkurš, kurš ir dronu vienībā, lai arī cik iespaidīgi izskatās, kā tiek iznīcināts pretinieks, šis cilvēks arī kļūst par ļoti vērtīgu mērķi, un viņu arī medīs. Tas ir tāpat kā ar snaiperiem – tāpēc tev jāmāk nomaskēties un pasargāt sevi no pretinieka artilērijas, elektroniskās karadarbības.
Cik jaudīgi mēs esam spējīgi aizstāvēt savu valsti – Latvijas, arī Baltijas mērogā? Cik ilgi esam spējīgi paši noturēties pret iebrukumu? Nupat arī bija daudz pārspriestais divu ģenerāļu tāds visai negatīvais vērtējums par mūsu spēju noturēties, piemēram, pirmās desmit dienas...
Šis jautājums nav tādā mērogā atbildams – desmit dienas, šķiet, bija viens no kārtējiem mācību scenārijiem, pirms kāda laika bija 60 stundu, krievi apgalvos – trīs dienas, līdzīgi kā viņi Kijevu gribēja ieņemt... Viss vienmēr būs atkarīgs no apdraudējuma, ko var īstenot arī pāris mašīnu vai [valsts teritorijā] ielidojis drons, bet vienlaikus tie uzreiz neīsteno mūsu okupāciju – to, ko piedzīvojām 1940. gadā. Bet vienlaikus apdraudējumu var īstenot simtiem tūkstošu liela armija, kāda bija nokomplektēta pie Ukrainas robežas. Skaidrs, ka lielākais jautājums jau ir mūsu paritāte pret Krievijas apjomiem, bet šajā gadījumā – tas, ko minēju par tiem simtiem tūkstošu karavīru [pie robežas], – tas noteikti ir savlaicīgi pamanāms, un mēs pilnīgi esam pārliecināti, ka [šādā situācijā] esam pilnībā gatavi karot kopā ar mūsu sabiedrotajiem. Un otrs, kas manu pārliecību veido, – simti tūkstošu [karavīru] nav nostādāmi vienā rindā, lai vienlaicīgi ienāktu iekšā [valsts teritorijā], tās būs garas ķēdes, un ar sabiedroto atbalstu, bet ar laiku arī paši ar savām spējām varēsim ietekmēt to «ķēdi» savlaicīgi, negaidot, kamēr tā pienāks un mirs uz robežas pamazām. Protams, vienmēr var pārsteigt ar kādiem sabotāžas uzbrukumiem, un tas ir vienīgais tieši šobrīd vēl palikušais [instruments] Krievijas rīcībā bez tā, ka viņiem vēl ir kodolieroči, ar ko viņi turpinās visus biedēt. Sabotāža pati par sevi nozīmē izmantot pārsteiguma momentu, piemēram, ar mazu vienību negaidīti uzbrūkot konkrētam objektam.
Bēdīgi slavenais drons bija sabotāža?
Nemācēšu pateikt. Bet īstenībā tas ir viens no tādiem hibrīdveida apdraudējumiem, kas bija vai nu mērķtiecīgi, vai – es vairāk personīgi ticu (lai gan manā rīcībā nav konkrētu faktu), ka tas drons tiešām bija [tehniski] ietekmēts, – noklīdis un aizlidojis pa savu kaut kādu maršrutu. Bet tie tādi apdraudējumi, un pirmais uzdevums ir identificēt šos iespējamos draudus. Tam, ka tu ne vienmēr vari īstenot šo uzdevumu, ir dažādi iemesli, un tieši tādēļ sabotāža ir pats nepatīkamākais, ar ko karavīrs var saskarties, kad apkārt ir civiliedzīvotāji, kuri ir jāsargā, bet kurus pretinieks var izmantot, lai aiz tiem slēptos.
Pieminējāt sadarbības ar pašvaldībām un iedzīvotājiem nozīmi. Vai ZS jūt atšķirības sadarbībā dažādos Latvijas reģionos, vai arī situācija šajā jomā ir puslīdz vienāda visā Latvijā? Austrumu pierobežā dzīvojošie nereti jūt aizvainojumu, ka mēdz dzirdēt minējumus, ka tajā pusē dzīvojošie ir mazāk lojāli nekā citur Latvijā.
No ZS skatu punkta tieši varētu uzsvērt – nav tā, ka mēs redzētu mazāk patriotisma vai lojalitātes pret valsti austrumu pierobežā. Starp citu – līdz 2022. gadam skaitliski lielākā Zemessardzes brigāde bija tieši Latgales brigāde. Protams, šobrīd Rīga pārspēj, jo tai vienkārši ir tāds potenciāls [cilvēku skaita ziņā], līdz 2022. gadam, šķietami, Rīgā [cilvēki] bija iegrimuši savā rutīnā, savā apmierinātībā ar to, ka man ir darbs, man nav laika nekam citam un tie [potenciālie] draudi mani neinteresē. Varbūt iekšā ir sajūta – patriots, karogi, 18. novembris un visādi pasākumi [Rīgā], bet līdz darīšanai tas neaizgāja, bija vajadzīgs šāds zvans [Krievijas agresija].
Runājot par saikni ar pašvaldībām – līdz 2022. gadam vairāk bija sajūta, ka neticēja, ka tāds apdraudējums varētu iestāties, un bija pašvaldības, kuras bija mazliet grūtāk pierunāt sadarbībai, piemēram, noorganizēt kādu apmācību semināru, kurā izrunā dažādus potenciālos notikumu attīstības scenārijus un attiecīgas sadarbības virzienus konkrētās situācijās. Dažiem bija grūti atrast tam laiku, jo bija skepse pret nepieciešamību. Tagad varu teikt – lai arī varbūt kādai pašvaldībai ir politiski pretēji uzskati valdošajai koalīcijai [Saeimas līmenī], bet es neesmu dzirdējis no saviem bataljonu komandieriem, ka kādā pašvaldībā nebūtu atsaucības ZS izteiktajiem atbalsta lūgumiem, piemēram, mācību organizēšanai, – es neredzu atšķirības [atsaucības ziņā] starp dažādu reģionu pašvaldībām. Protams, vienmēr daudz lielāka atsaucība ir tur, kur pašvaldības vadītājs pats ir zemessargs.
Mūsu intervija tiks publicēta 1. novembrī – Latvijas valsts svētku mēneša pirmajā dienā. Novembrī ir divi būtiski datumi – 11. un 18. novembris. Ar kādām emocijām šo mēnesi pavada Zemessardze? Un, jūsuprāt, kāpēc ir svarīgi pilsoņiem stāties Zemessardzē?
Par pirmo jautājuma daļu – karavīram, īstenībā kā jebkuram cilvēkam, kurš ir savas valsts patriots, vēsture ir būtiska, bet mums tas tieši šajā laikā liek aizdomāties par to, vai tagad mēs tiešām novērtējam to, ko mūsu senči ir paveikuši pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad viņi bija mūsu vecumā vai arī pavisam jauni gados, kuri aizsargāja valsti, kas bija tikko izveidota. Kas bija tas, kas viņiem ļāva ticēt tā laika tikko izveidotajai valstij? Viņi tomēr ņēma ieročus – pat arī tad, ja nebija ieroča, stājās Latvijas vienību pulkos, noticēja Latvijas valstij un sāka to aizsargāt, lai arī sākums bija grūts, mūsu spēkus atspieda līdz pat Skrundai, bet tur tika izcīnītas pirmās uzvaras, kas deva motivāciju daudziem pievienoties Kalpaka vienībām un atgūt savu Latviju. Man šķiet, ka sarunas gaitā arī jau par to runājām – kā šodien uzrunāt cilvēkus un izskaidrot –, ja mēs jūs aicinām pievienoties mūsu rindām vai arī krīzes gadījumā atsaukties mobilizācijas aicinājumam kā rezerves karavīram, tad saprast, ka jūs nenākat aizsargāt kāda cita īpašumu vai vērtības, jūs nākat aizsargāt savu valsti. Un noteikti aicinu neaprobežoties tikai ar to, ka ir šie divi zīmīgie datumi [11. un 18. novembris] un tikai viens mēnesis kā patriotu mēnesis. Manuprāt, tas arī ir viens no iemesliem stāties Zemessardzē, jo tas būs tiešām vislabākais apliecinājums ar konkrētu rīcību, ka jūs esat patriots un mīlat savu valsti.