Jādomā ilgtermiņā
Timrots martā nāca klajā ar priekšlikumu izvērtēt iespēju mainīt grants ceļu izmantošanas kārtību.
"Ko darīt? Grantētie ceļi brūk kopā. Man ir viena ideja, varbūt ir vērts apspriest. Iedomājieties – no katra ciema iet ārā vairāki ceļi. Pa tiem var nokļūt uz citiem ciemiem. Bet varbūt vismaz dažus šos ceļus mēs varam vienkārši aizklapēt – uzlikt zīmi Caurbraukt aizliegts. Tad šo ceļu lietos tikai tie, kas tā malās dzīvo. Tātad pa šo ceļu brauks mazāk, lietos mazāk. Retāk būs arī jākopj, vai varbūt vispār nebūs jākopj. Ja mēs mēģināsim salabot visus ceļus, visticamāk, beigsies nauda, kas vajadzīga skolām, medicīnai un citām lietām. Vismaz kādu trešo daļu grantēto ceļu mēs varētu aizklapēt ciet. Un tad varbūt ar nelielu līkumu braukt pa pārējiem, kam pietiek naudas, lai tos sataisītu," skaidro Timrots, kurš par šo ierosinājumu jau paspējis saņemt krietnu devu kritikas.
Ir daudz dažādu iespēju, kā risināt šo problēmu, piemēram, sašaurināt šos ceļus, atsevišķus no tiem padarīt par vienvirziena ceļiem, nosakot pa tiem arī satiksmes ierobežojumus – ļaujot tos izmantot tikai tiem, kuri pie šiem ceļiem dzīvo.
"Nevienā brīdī neesmu runājis par to, ka daļu ceļu būtu pilnībā jāslēdz. Acīmredzot manas idejas kritiķi nav līdz galam ieklausījušies teiktajā," akcentē Timrots.
Jāsaprot, ka Latvijā iedzīvotāju blīvums ir ļoti mazs salīdzinājumā ar ceļu tīklu, kas ir pārāk liels gan mūsu finansiālajām iespējām, gan arī cilvēkiem, kas konkrētos ceļus izmanto, norāda autoeksperts. Pēc viņa teiktā, šobrīd sabiedrībā tiek pārsvarā diskutēts, ka šos grants ceļus jānoasfaltē, lai uzlabotu braukšanas kvalitāti, tajā pašā laikā jau patlaban ir skaidrs, ka šos lielos ieguldījumus nekad neizdosies atpelnīt. Līdz ar to jau pašā saknē šī ideja ir ekonomiski nepareiza.
Līdzīgu viedokli ir paudis uzņēmējs Ģirts Rungainis, akcentējot, ka iemesls ilgstošajai problēmai ar valsts autoceļu kvalitāti ir ne tikai nepieciešamā finansējuma trūkums, bet arī politiķu un ierēdņu bailes uzdrošināties runāt par to ar sabiedrību. Viņš uzskata, ka politiķi izvairās atklāti atzīt, ka visu esošo autoceļu uzturēšanai līdzekļu nepietiek ne tagad, ne tie būs arī nākotnē, jo baidās no sabiedrības negatīvās reakcijas vēlēšanu dienā.
Eiropas mērogā Latvija patiesībā ir liela valsts, kurā būtu jādzīvo padsmit miljoniem cilvēku, lai spētu nodrošināt vienmērīgu visas valsts ekonomikas attīstību un visu tai nepieciešamo infrastruktūru. Taču pašreizējā demogrāfiskā situācija ir pretēja.
Ja salīdzinām ar Vāciju, tur vienam cilvēkam ir jāuztur aptuveni četras reizes mazāks ceļa posms nekā Latvijā, bet rēķinot tālāk – Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 2,5 reizes mazāks nekā Vācijā. Reāli finanšu izteiksmē tas nozīmē, ka Latvijā vienam cilvēkam noteikta ceļa posma uzturēšana izmaksā septiņas reizes dārgāk nekā Vācijā," iepriekš Dienai skaidroja uzņēmējs, piebilstot, ka šobrīd ceļu tīkla uzturēšana lielā mērā tiek finansēta ar ES fondu palīdzību, taču ņemot vērā, ka drīz šis finansējums vairs nebūs pieejams, valdībai agri vai vēlu būs jāizlemj, kurus ceļus turpināt uzturēt, bet kurus vairs ne.
Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras profesors Atis Zariņš atgādina, ka grants ceļš ir zemākā autoceļu kategorija.
"Mēs nevaram šai ceļu kategorijai uzstādīt kaut kādas nopietnas prasības attiecībā uz braukšanas komfortu. Tas kalpo tikai pārvietošanās iespējas nodrošināšanai. Tiek garantēts, ka šis ceļš visu cauru gadu būs izbraucams, bet nav neviena vārda par to, cik ātri pa šādu ceļu varēs braukt un kādas būs sajūtas. Citiem vārdiem – garantēta tiek iespēja nokļūt no punkta A uz punktu B, bet ne vairāk. Ja pa šo ceļu kāds posms ir ļoti labi braucams – tev ir paveicies. Ja nevar – piedod, bet šāda konstrukcija neko labāku negarantē. Protams, ja ceļš ir būvēts pareizi, ievērojot visus apstākļus un parametrus, tā būvei ir izmantoti atbilstoši sagatavoti materiāli un tā uzturēšanas notiek adekvātā veidā, tad garantijas būs nesalīdzināmi augstākas nekā tās, kuras iespējams dot vairumam Latvijas grants ceļu."
Kvalitāte par zemāku cenu
Vēl viens no risinājumiem grants ceļu kvalitātes problēmas risināšanai ir bitumena un šķembu kārtas uzklāšana, kas izmaksās daudzreiz lētāk, vienlaikus uzlabojot braukšanas kvalitāti.
"Protams, ceļš nebūs tik gluds kā ar asfalta segumu, uz tā noteikti būs jānosaka arī maksimālās masas ierobežojumi, proti, pa tiem nevarēs pārvietoties smagā tehnika. Taču apkārtējiem iedzīvotājiem būtiski uzlabosies dzīves kvalitāte – ceļš neputēs, būs daudz vieglāk izbraucams pavasaros un rudeņos," uzsver Timrots, piebilstot, ka lielā daļā Eiropas valstu tiek pielietota šāda tehnoloģija.
Pēc viņa teiktā, ir sajūta, ka šāds grants ceļu kvalitātes problēmas risinājums tiek apzināti sabotēts.
"Diemžēl rodas sajūta, ka Latvijā šādam risinājumam nav nepieciešamā atbalsta. Nav ieinteresētības pietiekami kvalitatīvi, bet vienlaikus salīdzinoši lēti sakārtot ceļus reģionos. Grūti spriest, kāds ir iemesls," norāda autoeksperts. Uz iebildi, ka Latvijā šobrīd aizvien vairāk grants ceļu uzlabošanā tiek pielietota tieši šāda tehnoloģija, Timrots norāda, ka pašreizējais apjoms ir stipri par mazu. "Varētu teikt, ka mums pagaidām ir tikai daži paraugi, bet ir jādara daudz vairāk. Šo procesu nepieciešams iekustināt," akcentē Timrots.
Viņš arī uzskata, ka pašlaik ceļu būvniecības nozarē vērojama vēlme jebkurā projektā iztērēt pēc iespējas vairāk naudas, pat īsti nepadomājot, ka daļa projektā īstenoto darbu varētu arī netikt iekļauta, tā rezultātā ietaupīto naudu izlietojot citu ceļa posmu remontiem. "Visiem šobrīd vajag dārgāk. Jebkuros laukos, piemēram, būvējot rotācijas apli krustojumā, noteikti klāt vajag laternas ar apgaismojumu. Mums šobrīd teju jebkuru projektu noteikti vajag maksimāli aptamborēt ar lampiņām, dažādām zīmēm. Neviens nedomā racionāli – vai tas tiešām konkrētajā vietā ir tik ļoti nepieciešams," ceļu būvniecības tendences kritizē Timrots.
Vienlaikus viņš skarbus vārdus velta arī lielai sabiedrības daļai kopumā, kas nevēlas saprast patieso situāciju ceļu nozarē un arī neieklausās loģiskajos argumentos, kāpēc mēs nevaram atļauties saremontēt un uzturēt labā kvalitātē visu Latvijas autoceļu tīklu.
Mums ir iesūnojusi domāšana. Neviens negrib paskatīties ilgtermiņā un saprast, kāpēc mums ir jāizdara būtiska un izšķiroša izvēle par izmantojamo autoceļu apjoma mazināšanu.
Ja tu esi iesēdies mašīnā, visticamāk, pārsvarā brauksi vismaz vairākus desmitus kilometru. Un šādā gadījumā neko nemaina situācija, ja jāpabrauc pāris kilometru vairāk, ar nelielu līkumu, tajā pašā laikā braukšana būs komfortablāka pa labākas kvalitātes ceļu," uzskata Timrots.
Jautāts par savas idejas tālāko virzību, autoeksperts ir piesardzīgs, norādot, ka šobrīd tā ir tikai ideja, kuru viņš izvirzījis publiskajai apspriešanai, kas turklāt pagaidām vēl nav atradusi daudz dzirdīgu ausu, visticamāk, tieši nepietiekamās iedziļināšanās dēļ. "Cilvēkiem ar šo domu kādu laiku ir jāpadzīvo. Viņi patlaban nav gatavi nekādai lielai revolūcijai. Tajā pašā laikā teikšu atklāti – nedod dievs, ja mēs valstī pēkšņi atrastu līdzekļus un saremontētu pilnīgi visus autoceļus. Jau teicu – mēs vienkārši nespējam tos visus uzturēt," norāda Timrots.
Pēc viņa domām, reģionu ceļu problēmas risināšana vistiešākā mērā ir katras pašvaldības tiešā atbildība, kopīgi ar iedzīvotājiem konstruktīvi izdiskutējot un izlemjot, kādas ir vietējo ceļu uzturēšanas prioritātes, bet kurus ceļus var mazāk kopt. Timrots piekrīt, ka šobrīd ir ļoti pateicīgs laiks, lai šo problemātiku aktualizētu un konstruktīvi risinātu nākamo gadu laikā, jo tikko ir notikušas pašvaldību vēlēšanas, tādēļ pašvaldībām ir iespējas pieņemt arī īstermiņā nepopulārus lēmumus. Pašvaldībās paši uz vietas labāk pārzina situāciju, tāpēc paši arī var diskutēt un izlemt, kurš ceļš ir svarīgāks, kurš mazāk svarīgs. Varbūt kāds no ceļiem jāsašaurina, uzskata Timrots.
vecis
MM
Andris