Zanders: Dažas tēzes saistībā ar izpildvaras stiprināšanu

Lielākas pilnvaras valdības vadītājam. Te, protams, var teikt, ka daudz kas atkarīgs no premjera personības - viens savu viedokli diskusijās ar ministriem spēj aizstāvēt asāk, cits vairāk orientēts uz kompromisa meklējumiem. Tomēr var piekrist, ka valdības vadītājs faktiski ir "pirmais starp līdzīgajiem" un tas rada negludumus. Kaut paveramies uz Straujumas kabinetu - virknē jautājumu viņai pārmet muļļāšanos, kas savukārt izriet no tā, ka viņai objektīvi nav, kā mēdz teikt, pēdējais vārds. Cita lieta, ka diez vai pietiks ar premjera svara palielināšanu, tēlaini izsakoties, valdības sēžu zālē, ja tāda nebūs koalīcijas padomē. Respektīvi, ja skatāmies, cik bieži premjere saminstinās, saskaroties ar ministru pretestību vai "fiksajām idejām", un cik bieži, atsaucoties uz koalīcijas padomē spriesto, liekas, ka pēdējo gadījumu ir vairāk. Ja lēmumu pieņemšanā koalīcijas padomes loma (manuprāt, tā gan mazināma) saglabājas, savukārt valdības vadītājs šajā padomē atkal ir pirmais starp līdzīgajiem, iecerētais izlēmīgums neparādīsies.Vējonis Bērziņa ierosinājumus papildinājis (pagaidām tikai mutiskā formā) ar tēzi, ka parlamentāro sekretāru institūts sevi nav attaisnojis, toties labāk būtu radīt ministru vietnieku posteni. Ja runājam par parlamentārajiem sekretāriem, tad, jā, var piekrist, ka dažkārt tie vairāk ir vieta, kur konkrētā partija kaldina jaunos kadrus vai vienkārši sagādā papildu ienākumus kādam no savējiem. Tomēr tas vairāk ir personāliju izvēles jautājums. Kopumā modelis, ka ir tāds postenis, kas nodrošina ministra dialogu ar parlamentu, ir pareizs. Piemēram, praksē redzam, ka ministri bieži dažādu iemeslu dēļ neatsaucas uz parlamentāriešu aicinājumiem ierasties Jēkaba ielā un atskaitīties par kādu jautājumu, kas, protams, nav labi. Tātad lietderīgāk būtu pārdomāt, kā notiek parlamentārā sekretāra pienākumu izpildītāju izvēle, bet pašu institūciju saglabāt. Savukārt ideja par ministru vietniekiem, manuprāt, ir sasteigta. Jā, ir situācijas, ka kāda no ministriem slimības, komandējuma utt. dēļ valdības sēdē nav kvoruma, un vietnieku posteņa ieviešana šo problēmu risinātu. Tomēr vienlaicīgi jāapzinās, ka vēl viena vadoša politiska amata iedibināšana tikai veicinātu tirgošanos par portfeļiem. Jau pašreizējā kabineta veidošanas laikā mēs redzējām, ka partija X, neiegūst kāroto ministra posteni, izkaulē sev parlamentārā sekretāra vietu. Ja parādīsies papildu "krēsli", ko dalīt, baidos, ka ministriju politiskās vadības līmenī piedzīvosim tik dīvainas kombinācijas, ka šodienas situācija VARAM (ministrs - nacionālis, parlamentārais sekretārs - zaļzemnieks) vēl liksies nevainīgas bērnu rotaļas.Tomēr jebkurā gadījumā parlamentam nevajadzētu šo tēmu nolikt "tālākajā atvilktnē".