Vēsā pavasara dienā pa skaistu ceļu tuvojamies z/s Priežkalni Sējas novadā. Pēc mājputnu iespundēšanas Latvijas kūtīs saistībā ar putnu gripas draudiem šodien pirmo dienu ar likumu atļauts visus spārnotos laist laukā saulē un zaļajā zālītē. Stārķu pāris gan stingrās drošības prasības ignorējis un savā ligzdā jau perē. Svēteļi sasparojušies, un saku – arī jaunajiem Seiļiem laiks domāt! Agris smej – viss jau izdarīts, 13. febrārī piedzima zilacis Tomasiņš, bet māsai Santai ir meitiņa Odrija. Senā dzimta turpina kuplot.
Piena bumā
Seiļu dzimta laiku lokos bijuši lopkopji un zemnieki, un Priežkalni ir viena varena latviešu saimniecība. Līdzās simtgadīgajai dzīvojamajai mājai un vēl vecākām kūtīm gadu gaitā uzcelta jauna dzīvojamā ēka, iegādāta mūsdienīga tehnika, mainījušās saimniekošanas jomas, pārdzīvota piena krīze, izauguši bērni. Agris vienmēr palīdzējis vecākiem visos darbos un tagad saimniecībā rosās ar īsta lauku papa pieredzes vērienu. Taču puisim vēl nav divdesmit gadu, viņš izskatās kā vidusskolnieks. Vējš pluinī jaunā saimnieka nerātno matu cekulu. Agra skaistā sieva Anna nodod vīra pārziņā ratiņus ar tajos saldi dusošo Tomasiņu, un kopā dodamies «atbrīvot mājputnus». Mūs pavada pagaidām mazliet lempīgais lenzīra šķirnes kucēns Arčibalds un draiskā garspalvainā vācu aitu šķirnes kuce Greisa. Zirgu aplokā dīžājas ķēve ar temperamentīgo divas nedēļas veco kumeļu, stallī septiņi citi zirgi.
Putnu kūtī apjukums – vai beidzot drīkst iet ārā? Pirmās divas vistas Agris spiests pats iznest, tad izspurdz divi gailēni un, kā jau pusaudži, tūdaļ sāk plūkties. Saules spožumā veras melni mirdzošs gailis. Agris saka – šis dzīvos mūža maizē, jo karaliski skaists. Tītari naski ķeras pie jauno nātru plūkāšanas kūtspakaļā. No brīnumiem acis iepletis, debesu zilumā raugās pāvs ar šķidru asti. Agris ar smaidu komentē: "Asti, kas, par laimi, ir saimniecības šī pavasara lielākais zaudējums, kūtī nobradāja vistas, tā drīz ataugs."
Būros skrubinās dūšīgi truši, bet kūtī blēj piecdesmit aitu ar savu vareno virsvadoni Ile de France vaislas teķi. Blakus nodalījumā rudas gotiņas. Aitas un govis Agrim ir priekam un dažādībai. "Aitu vilnu pārstrādāt Latvijā neatmaksājas. Zemnieki ar nocirpto vilnu siltina savas mājas un kūtis. Arī ar piena lopkopību pašreiz nerentējas nodarboties, kaut bija gadi, kad mēs, četru cilvēku ģimene, dienā saviem spēkiem pārstrādājām ap trim tonnās piena dienā – man toreiz bija desmit gadu, māsa par četriem gadiem vecāka. Tas bija smags darbs mums visiem – krējumu, sviestu, biezpienu, sieru, visu ko taisījām."
Kājas līdz pedāļiem
Man blakus soļo puika kas puika, taču ar stingru valodu, skaidriem mērķiem, ticību saviem spēkiem un varēšanai. Jaunais saimnieks, kuram vecāki bez minstināšanās nupat atdevuši saimniecības vadības grožus, zina drēbi. Aiz muguras skolas gadi Krimuldā, pēc tam Rīgas 49. vidusskolā klasē ar bioloģijas novirzienu un nemitīga prasmju apgūšanu dzimtas laukos. Reiz vecāki desmitgadīgajam dēlam nopirka speciālu traktoru, jo parastajā kājas nesniedzās līdz pedāļiem. Traktors liktenīgi noderēja, kad mammas Signes mīļotais zirgs Dzintars lauka vidū sāka strauji auļot, nogāza Signi zemē un viņas galva atsitās pret vienīgo akmeni. "Tētis Uldis bija sapļāvis zāli, bet viņam mamma jāved uz slimnīcu. Virsū nāk negaiss, un, ja sienu nesavālos, viss pļāvums pagalam. Tētis ierādīja, kas jādara, un aizveda mammu uz Rīgu, bet es piespiedu brīvprātīgā kārtā sāku strādāt ar traktoru."
Agris no mazotnes bija stingri izlēmis mācīties par veterinārārstu, taču: "Vienu māca skola, citu – dzīve. Teorija ir viens, reālā prakse – cita lieta. Daudzi aplaužas, ja laukos cer dzīvot tikai ar teorijas pārzināšanu. Pagājušajā gadā Priekules tehnikumā trīs mēnešu laikā nodevu visus eksāmenus. Tagad man ir lauku īpašuma apsaimniekotāja diploms." Ja bioloģiskajā saimniecībā visu dara pēc dabas likumiem, nevienam nevajadzētu slimot. "Mūsu lopiņi mīt brīvi, ēd tīru barību bez piedevām, par viņiem ļoti rūpējamies, un viņi ir veseli." Agris raiti stāsta: "Putni un liellopi Priežkalnos galvenokārt pārtiek no mūsu laukos izaudzētā. 20 ha zemes ir dzimtas īpašums, bet kopā ar nomāto zemi apsaimniekojam ap 100 ha. Putni ēd graudus, kas nav ar ķīmiju aplieti. Par laimi, beidzot Latvijā Dobeles dzirnavnieks atklājis arī biosertificētu barības līniju putniem."
Ticība, uzņēmība, spēks
Sarunu biedrs nekaisa vārdus kā pelavas vējā: "Es parasti saku, ka Latvija ir iespēju zeme, un to var uztvert gan labā, gan sliktā nozīmē. Es no bērnības sapratu, ka neesmu cilvēks, kas var strādāt algotu darbu vai braukt strādāt uz Angliju. Kāpēc svešam, nevis sev? It īpaši, ja man iespēja pārņemt saimniecību. Man šis dīvāns ir izsēdēts, bet ērts. Paldies saku saviem un sievas vecākiem un maniem vecvecākiem par atbalstu un uzticēšanos. Es nekad neesmu bijis izšķērdīgs. Ceļu uz savu biznesu esmu bruģējis ar taupīgumu. Ar paša sakrāto naudu pirms pieciem gadiem iegādājos pirmos broilerus. No ieņēmumiem atkal pirku cālēnus, un tā aizgāja."
Uzdodu īsta pilsētnieks naivo jautājumu – putni un dzīvnieki ir mīļoti, apčubināti un izbaroti. Kā tas savienojams ar gaļas biznesu?
"Gaļas bizness nav prieka darbs, tā ir dzīve. Lai arī cilvēki tik ļoti negrib dzirdēt vārdus "kautuve" un "gaļas dzīvnieki", gaļa viņiem garšo," saka Agris. "Jā, man ir broileri, zosis, pīles, tītari, dējējvistas. Rudenī ceru nopirkt pirmo Ševrolē gaļas liellopu. Priežkalnos putni un lopi visu savu mūžu dzīvo dabiskā un tīrā vidē, bez stresa, un viņi ir laimīgi. Broilerus, kas te izaug, pērk topošās māmiņas un dod arī mazajiem bērniem. Ārsti saka – bērnam alerģija pret gaļu, bet patiesībā viņam ir alerģija pret to, ar ko putns tiek barots lielajos kompleksos. Cilvēkiem neiet mazumā vēlēšanās lietot uzturā gaļu, taču viņi arvien biežāk sāk domāt, ko ēd un cik ilgi dzīvos, lietojot bioloģiskus produktus."
Tikai gribēt un darīt
Kādu Priežkalnu saimnieks redz nākotni? Agris smej – ambīciju trūkumu viņam neviens nevar pārmest, taču jebkurš plāns ir stingri pamatots.
Agris ar Annu iepazinās zirgu stallī, kur Agris zirga mugurā laboja savas muguras problēmas, bet Anna jau bija guvusi panākumus jāšanas sportā. Viņiem saskanēja it visā. Agris stāsta: "Anna mani visā atbalsta. Es no 1. klases zināju, ka apprecēšos jauns un man agri būs bērns. Man patīk būt jaunam tētim." Nākotne ir darbā: "Puslīdz drošs bizness vidējai saimniecībai ir darbošanās 4–5 virzienos reizē. Ātrāk par pieciem gadiem lauksaimniecībā nekas peļņu nedos. Mēs abi ļoti mīlam zirgus, tāpēc stallī būs ap 30–40 zirgiem. Pēc 3–5 gadiem varēs pārdot pirmos jaunzirgus. Būs stallis, manēža. Anna vēlas izveidot garspalvaino VAS audzētavu. Es lēnā garā pievērsīšos Ševrolē šķirnes liellopiem. Sakopsim mūsu skaisto apkārtni, būs kā Purvīša glezna. Jau otrais gads, kopš blakus iekārtoju mini zoo. Viss turpinās. Trīsdesmit gadu vecumā būšu laukos dzīvojošs miljonārs. Vajag tikai gribēt un darīt."
Agris Seilis smiedamies uzbur gluži neticamu vīziju: "Mēs te dzīvojam kalnā. Ja kādreiz piepildīsies dabas pētnieku pareģojums un strauji celsies ūdens līmenis jūrā, pagastmāja un Priežkalni atradīsies uz salas, bet Noasa šķirstu nevajadzēs, es ar ģimeni kādus desmit gadus būšu paēdis."
M
Bet