Tāpēc, mammas kārtīgi sagatavots, vests uz privāto dārziņu. Tur iejusties bijis grūti, bet nu puika bez problēmām dodas pie grupiņas biedriem. Tomēr sistēmu lauzt nevar – neskaidrību dēļ nu būtu jāmaina vide un jādodas uz pašvaldības bērnudārzu. Citādi vecākiem visi izdevumi jāsedz pašiem, un šādas naudas viņiem nav.
Tikai ar shēmām
Risinājumu Baiba būtībā atradusi shēmojot, jo ne juristu piesaiste, ne daudzie iesniegumi un vēršanās visdažādākajās iestādēs neko nav ietekmējusi. Rīgas Izglītības departamentā tīri cilvēcīgi ieteikts painteresēties par pārdeklarēšanos citā pašvaldībā. To Baiba arī darījusi un noskaidrojusi, ka, Ričardu deklarējot kādā pašvaldībā, kur arī ir rindas uz bērnudārziem, puika varēs turpināt iet savā dārziņā un saņemt arī attiecīgās pašvaldības līdzfinansējumu. Šādu variantu Baiba atradusi Mārupē. Turklāt nav arī melojusi – izstāstījusi situāciju, un tur viņa uzņemta ar atvērtām rokām. Rezultātā Ričards var turpināt apmeklēt savu bērnudārzu, bet pašvaldības finansējuma daļu segs Mārupe. Martā Baiba atkal deklarēsies Rīgā, lai cerētu uz vietu pašvaldības dārziņā Ābecītis, – arī pats Ričards zina, ka ies uz šo dārziņu, kad būs liels.
Lai gan viņas konkrētā situācija kaut kā atrisinājusies, mamma nesaprot, kāpēc vecāki tiek nostādīti tādā situācija, ka vienīgā iespēja ir meklēt shēmas, kā sistēmu apiet. Pēc Baibas domām, ja bērns ir sācis iet vienā bērnudārzā, tad vajadzētu ļaut viņam šo iestādi pabeigt tajā pašā vietā. Baibai arī nav starpības, vai tas ir privātais vai pašvaldības dārziņš, jo viņa neuzskata, ka privāts uzreiz nozīmē labāks. Taču svarīga ir nemainīga vide. Ja jau vecāki bērnam ir kaut ko solījuši un stāstījuši, tad no tā atkāpties nevar. "Citādi – kam lai bērns tic?" retoriski jautā mamma.
Visu Annas Strapcānes rakstu Bērna dēļ shēmojot jāapiet sistēma, lasiet ceturtdienas, 3. decembra laikrakstā Diena.lv