Iesāksim par budžetu, kas nu jau nonācis Saeimā. Budžets jebkurai valdībai ir savā ziņā tāds patiesības mirklis. Vai, jūsuprāt, šis budžets ir tāds, kas arī tiks Saeimā apstiprināts, respektīvi, ka tas savāks pietiekamu balstu skaitu, un otra lieta – vai šī budžeta veidošanas process, tostarp spriežot par nodokļu izmaiņām, diskutējot ar uzņēmējiem un citiem sociālajiem partneriem ir bijis saprotams nodokļu maksātājiem.
Nevēlos šo jautājumu politizēt, vērtējot to vai citu politiķi šajā jautājumā. Reālā situācija ir tāda - pašā sākumā mums faktiski paziņoja – jā, mēs plānojam mainīt nodokļus vienu reizi četros gados. Tad pirmajā gadā mēs par to paziņojām, otrajā gadā sākām par to runāt, bet to runāšanu nepabeidzām, un trešajā gadā – saprotam, ka vairs šo jautājumu nevar atlikt, jo pretējā gadījumā kā mēs izskatīsimies. Un kas tagad notiek – Latvijā dažādām nozarēm ir savi sadarbības partneri Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Darba devēju konfederācija. Ko es redzu – viņi šobrīd esošā Saeimas sasaukuma laikā sāk aktīvi runāt, nāk, klausās, diskutē, piemēram, par darbaspēka nodokļu samazināšanu. Tad finanšu ministrs izteicās par PVN palielināšanas iespējamību, uzreiz bijušais finanšu ministrs no tās pašas partijas, kas patlaban ieņem ļoti nopietnu amatu [O. Burovs ar to domā Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītāju Jāni Reiru (JV)], uzreiz paziņo – kamēr es šeit esmu, nekas tāds budžetā netiks darīts. Šķiet, uzreiz sabiedrība pamanīja, ka par šiem jautājumiem notiek diskusija pat ne vienas partijas ietvaros. Pēc tā varam redzēt, ka nevar pieņemt lēmumu. Te vietā ir jautājums – kas tad Latvijā sagatavo budžetu? Skaidrs, ka to gatavo Finanšu ministrijas darbinieki. Kas pieņem lēmumu? Vai politiķis, kurš ir svarīgs šajā procesā, vai tomēr tie ir ierēdņi? Un šis jēdziens, ka ir sajūta, ka valsti vairāk vada ne politiķi, bet ierēdņi... Tāpēc rodas jautājums, kādus procesus valstī vada politiķi?
Par nodokļiem – varam diskutēt par, piemēram, darbaspēka nodokļiem – kas ir vai nav izdarīts. Tomēr uzdosim jautājumu – vai tiešām tam, ka mums neattīstās ekonomika, ka pie mums nenonāk investīcijas, galvenais iemesls ir [nepievilcīgā] nodokļu sistēma? Esmu pārliecināts, ka nē. Galvenokārt (neņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, tostarp mūsu kaimiņvalstu kontekstā, kā dēļ esam sarežģītā situācijā, jo divas teroristiskas valstis, agresori ir mums kaimiņos, kas protams, samazina investīcijas) – es domāju, investīciju apjomu samazina mūsu birokrātija, administratīvais slogs, kreditēšanas problēmas, tas pats AML [nelegālās naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumi], kur jau sen esam priekšā lietuviešiem un igauņiem. Tas samazina investīcijas un investoru interesi par Latviju, nevis nodokļu politika. Un beigu beigās – ja vērtējam nodokļu sistēmu tā principā ir viena no labākajām. Pēc dažādiem atzinumiem, labāka bija tikai Igaunijā, mēs bijām otrie, bet šobrīd pēc tik lielām nodokļu politikas izmaiņām Igaunijā, mēs varam pat būt vieni no labākajiem. Šobrīd mēs arī mainām šo sistēmu un tas ir labi. Bet vai tas bija tik principiāli? Gribējām izmainīt, pamainījām. Bet vēlreiz – ne tas ir pats galvenais, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi.
Tagad moderni runāt par komunikācijas kvalitāti, bet laikam tas stresa līmenis, kas nodokļu izmaiņu apspriešanas procesā tika radīts sabiedrībai, jau piederas pie lietas...
Diemžēl mums pēdējā laikā visur tiek akcentēts, ka problēma ir komunikācijā – šobrīd [intervijas laikā] es sēžu pie viena galda ar cilvēkiem, kas ir profesionāļi komunikācijas jomā – droši vien ne par komunikāciju ir stāsts, ne par Rail Baltica, ne par nodokļiem. Visvieglāk novērst uzmanību, pasakot – nu, vainīgs ir par komunikāciju atbildīgais, nepareizi organizēta preses konference – nepareizā vietā, vai nepareizā laikā. Nu ne par to ir stāsts. Raugoties no Saeimas deputāta skata punkta, manuprāt, pēdējos mēnešos ir tāda atrunāšanās, ka problēma ir komunikācijā... nu nē, problēma ir citur meklējama.
Kā jums šķiet, kā Saeimā sekmēsies ar budžeta izskatīšanas un apstiprināšanas procesu? Visi šie pēdējā laika skandāli par un ap valdību, tostarp, piemēram, Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra demaršs – viņš apmeklē neviennozīmīgi vērtējamu pasākumu it kā palestīniešu atbalstam, un citas lietas - neveido sava veida slēptu vai pat neslēptu un tiešu spiedienu uz budžeta pieņemšanas procesu? Jo pretrunas valdībā ir redzamas pat gana konceptuālos jautājumos.
Atturēšos paust konkrētu vērtējumu, lai Švinkas kunga rīcību vērtē viņš pats un aizsardzības ministrs Andris Sprūds, kā arī vēlētāji. Švinka, jau pirmkārt ir Saeimas deputāts... Bet nākamajā dienā pēc Palestīnas atbalsta pasākuma, viņš ieradās ebreju kopienā, kur atbalsta ebrejus. Tagad nesaukšu vārdus, bet vairākiem ebreju kopienas pārstāvjiem bija neizpratne - skatījās un nesaprata, kāpēc viņš ir ieradies. Domāju, ka sēdēt uz diviem krēsliem ir ārkārtīgi grūti.
Bet - saprotiet, viss jau ir pareizi, mēs runājam, ka ārējā un iekšējā drošība ir svarīgas, bet izglītības ministrija pirms mēneša, atbildot uz pedagogu arodbiedrības un citu ar nozari saistīto cilvēku jautājumu, kas tad mums ir ar to izglītības nozares reformu, stāsta – saprotiet, mums šobrīd [prioritāte] ir drošība!
Vai tad par to nezinājām pirms gada? Kad pērn runājām par veselību un izglītību, jau toreiz runājām arī par to, ka jāsakārto drošības jautājumus. Tika runāts gan par valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) problēmām, par iekšējo drošību, par Iekšlietu ministrijas problēmām, lai nodrošinātu atbilstošu atalgojumu darbiniekiem un nepieciešamo materiāli tehnisko aprīkojumu. Bijām informēti, ka VUGD nodaļas tiek slēgtas – par to visu runājām. Šobrīd pateikt – mums drošība ir prioritāte – ziniet, tad ir jautājums, kur jūs bijāt pirms gada? Kā šo visu gadu gatavojāt izglītības nozares budžetu, ko jūs prognozējāt, kur jums ir kādi optimizācijas plāni? Man šeit ir ļoti daudz jautājumu. Neesmu cilvēks, kas uz to visu skatās no malas, es vadu Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisiju, un mana pozīcija ir – es pārstāvu pašvaldību intereses, jo pašvaldības ir vistuvāk saviem iedzīvotājiem. Pirmkārt, mēs esam vienīgā komisija, kas pārstāv pašvaldību intereses, otrkārt, man ir ļoti labi zināms pašvaldību darbs un to ļoti labi izprotu. Arī Latvijas Pašvaldību savienības vadītājam Gintam Kaminskim vēl pavasarī teicu – vēlos sākt sarunas par budžetu jau pavasarī, jo sākt sarunas, kad tas jau ir iesniegts Saeimā, tas ir tikai, lai, atskaitītos, ka tas izdarīts.
Mēs patiešām par budžetu sākām runāt jau maijā, protams, nofiksējām daudz jautājumu, par kuriem nebija skaidrības vēl Finanšu ministrijai, bet vienojāmies par galvenajiem budžeta veidošanas principiem. Kā zināms, pašvaldībai ir ārkārtīgi būtiski spēt izpildīt tai uzticētās funkcijas. Kā nākamo nodefinējām, ka jaunām aktivitātēm vai uzdevumiem, ko valsts pilnvaro veikt pašvaldībām, vajadzētu iet kopā ar tām nepieciešamo finansējumu. Ir daudz piemēru, kad funkciju deleģējumam nesekoja valsts finansējums - atskurbtuvju uzturēšana, pašvaldības policijas funkciju nodrošināšana, skolnieku ēdināšana un citi.
Kad Saeima septembrī atsāka darbu, es rosināju komisijas sēdē nevis vienkārši pieņemt zināšanai kādas iesniegtās informācijas, bet pieņemt konkrētus lēmumus, ko arī darījām. Piemēram, darbaspēka nodokļu sistēmas izmaiņu rezultātā, pašvaldībām nepieciešams pilnībā kompensēt zaudējumus, kas radīsies un runa ir par aptuveni 113 miljoniem eiro. Otrkārt, runājām, ka nepieciešams palielināt finansējumu, lai pašvaldības var pildīt savas funkcijas. Labi zinām visas pašvaldību problēmas iepriekšējos gados, kas joprojām vēl līdz galam nav atrisinātas, tajā skaitā minimālās algas palielināšana, kredītlikmju kāpums, kā dēļ pieauga pašvaldību izdevumi. Tāpat mums bija komisijas izbraukuma sēde Kurzemes plānošanas reģionā Talsos, kurā piedalījās Kurzemes pašvaldību vadītāji, un kurā Saldus domes priekšsēdētājs mūs informēja, ka pēc viņa sazināšanās ar Finanšu ministriju, atsaucoties uz mūsu komisijā lemto, saņēmis atbildi, ka šāda veida Saeimas komisiju lēmumiem ir rekomendējošs raksturs, ko ministrijai nav pienākums ņemt vērā. Protams, šāda attieksme raisīja nepatīkamas emocijas, un arī es attiecīgi paudu – tad neprasiet no manis kā neatkarīgā Saeimas deputāta balsošanu par atbalstu budžeta projektam.
Tomēr beigās komisijas sēdē nolēmām paredzēt to, ka nākamajā gadā iekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) apjoma daļa, kas būs virs plānotā, netiek ieskaitīta valsts budžetā, bet tiek novirzīta pašvaldībām to funkciju finansēšanai. Rezultātā arī premjere un finanšu ministrs pauda piekrišanu komisijā izvirzītajam nosacījumam. Komisijas vienbalsīgi pieņemtais lēmums palīdzēja pašvaldībām un pie esošās situācijas tās saņems šo papildu finansējumu savos budžetos, kas atvieglos darbu, vēl jo vairāk zinot, ka nākamgad no iekasētā IIN apjoma līdzšinējo 75% pašvaldības saņems 78%. Protams, tāpat nebūs vienkārši, bet domāju, ka tagad pašvaldībām būs vieglāk sagatavot savus nākamā gada budžetus.
Kā jūs vispār vērtējat situāciju valsts pārvaldē Latvijā? Kādēļ mums šobrīd ir tā, kā ir – daudz problēmu, daudz dažādu skandālu, bet attīstība joprojām buksē...
Redziet, mēs aizvien daudz runājam par korupciju, par sliktu pārvaldību, bet, manuprāt, būtiska problēma ir tajā, ka cilvēki nevēlas uzņemties nekādu atbildību.
Varbūt problēmas sakne ir tajā, ka nekompetenti cilvēki lemj un ir gatavi uzņemties atbildību par nepareiziem lēmumiem, bet gudri cilvēki nelemj un arī neuzņemas atbildību?
Nu tad problēma ir tajā, ka valsts pārvaldes sistēma pieļauj, ka nekompetenti cilvēki var sēdēt savos amatos. Savā laikā, būdams Rīgas domes pozīcijas deputāts, pajautāju vienam opozīcijas deputātam, vai viņš plāno startēt Saeimas vēlēšanās 2018. gadā, viņš atbildēja, ka jā. Es viņam uz to paudu – kāpēc viņam tas vajadzīgs, jo viņš vēl ir gana jauns, enerģisks un varētu piedalīties dažādu saimniecisku jautājumu risināšanā pašvaldībā. Uz to bija lakoniska atbilde – Saeimā alga ir lielāka. Es to atcerēšos visu mūžu, un teikšu – vienalga, par kādu partiju jūs balsosiet, bet nedod Dievs, balsot par tiem cilvēkiem, kas nāk uz Saeimu, tāpēc, ka te alga ir lielāka. Tas pats attiecas uz ierēdniecību. Manuprāt, tieši vilcināšanās ar lēmumu pieņemšanu un šīs bailes, kā arī pieredzes trūkums uzņemties atbildību par būtiskām lietām kavē valsts un arī galvaspilsētas Rīgas izaugsmi.
Runājot par kompetenci vai nekompetenci un bailēm pieņemt būtiskus lēmumus – šobrīd pieredzam virkni skandālu un nopietnu problēmu – vai tas ir Rail Baltica vai airBaltic, vai augstu amatpersonu dalība divdomīgos pasākumus, taču valdība teju izliekas, ka viss ir kārtībā, pat neskatoties uz dažādu jomu ekspertu pausto, ka būtu jānomaina vienu otru valdības locekli. Taču zinātāji saka – pirms budžeta pieņemšanas nekas tāds nenotiks. Vai šāda valdības attieksme liecina par spēju domāt ilgtermiņā? Vēl jau saka – nav nemaz citu kombināciju iespēju.
Es negribētu saistīt valdības stabilitāti vai kaut kādas izmaiņas tās sastāvā ar budžetu. Esošajā situācijā, budžets ir sabalansēts un nesasniedz 3% deficītu. Vai visi ir apmierināti ar budžeta sniegtajām iespējām? Protams, ka nē. Bet mums visiem jāsaprot, ka nauda ir tik, cik viņas šobrīd ir. Arī izmaiņas nodokļu sistēmā ir fiskāli neitrālas.
Šobrīd politikā notiek paaudžu maiņa, nāk jauni cilvēki, tas notiek visās partijās. Vienā jaunie cilvēki papildina esošo tās sastāvu, bet uz Latvijas politiskās skatuves ir arī izveidojusies vesela partija ar jauniem cilvēkiem, kuri ir aktīvi un enerģiski, bet kuriem trūkst pieredzes un politiskā rūdījuma. To redzu Rīgā, to var redzēt arī Saeimā – pamainās viens viņu ministrs, tagad jau runājam par to, ka vajadzētu mainīt otru un trešo...
Vajadzētu?
Bet ja nobalsotu - nu ok, Briškens ir prom un viņa vietā būs Briškens 2? Manuprāt, pārmaiņām jārada pozitīvs un uz rezultātu vērsts efekts. Vai šobrīd, piemēram, ir kāds cilvēks Latvijā, kurš radītu brīnumzāles Rail Baltica un airBaltic. Protams, ka nē.
Mēs visi esam pašreizējās situācijas ķīlnieki. Protams, no atsevišķām populistiskām partijām izskan aicinājumi apturēt Rail Baltica projektu, neko tur tālāk nedarīt un tamlīdzīgi, bet vieglāk jau ir tā runāt... nevis darīt.
Mans personiskais viedoklis ir, ka valdība ar esošo politisko sastāvu var nostrādāt līdz 14. Saeimas pilnvaru beigām.
Kāpēc saimnieciskajās lietās valsts līmenī joprojām neesam iemācījušies domāt un strādāt ilgtermiņā, proti – svarīgās ilgtermiņa lietas pārņemt no viena uz nākamo parlamenta sasaukumu, valdību? Viens ir politiskās ambīcijas, ideoloģijas, bet cita lieta ir saimnieciska ilgtermiņa rīcība. Varbūt problēma ir ierēdniecībā, kas var būt gan slinki, gan tikpat labi arī gana iebiedēti, lai bītos pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, par ko runājāt?
Par šo, protams, varam gana ilgi filozofēt. Varbūt mums tas ir ģenētiski, ka mēs baidāmies pieņemt lēmumus. Būdams krievs, nekādā gadījumā negribu pateikt, ka tas ir raksturīgs tikai latviešiem – šeit ar integrāciju mums viss ir kārtībā – (smejas) mēs visi esam šeit dzīvojuši un dzīvojam un esam vienādi. Kāpēc Lietuvas vai Igaunijas uzņēmēji ir aktīvāki? Paskatieties, kas šobrīd attīsta Rīgu, citus Latvijas reģionus – lietuviešu vai igauņu uzņēmēji.
Jau ierasti sarunās ar dažādiem projektu attīstītājiem dzirdu – nu, ja mums te būs krīze, tad tik un tā nebūs pavisam slikti, jo mēs dzīvojam kā purvā, kamēr apkārtējās valstīs mēdz regulāri izveidoties dažādi krīzes burbuļi. Mēs dzīvojam diezgan piezemēti un mums tādas krīzes īpaši nav riskantas – mums nekā liela nav un arī nebūs. Purvā jau ir diezgan labi dzīvot – tur ir mīksti un silti. Tikai tu nesaproti, ka ļoti lēni un nemanāmi tu tomēr grimsti aizvien dziļāk. Svarīgi panākt, lai visa pamatā būtu profesionālisms, nevis partiju savstarpējās vienošanās. Kā mums šobrīd notiek – vienojamies un sadalām, kāds ministra amats kurai partijai pienākas un tad arī pēc tāda principa notiek viss process attiecīgajās nozarēs. Tad arī parādās “savi speciālisti”, un tā notiek visos līmeņos gan valstī, gan pašvaldībās.
Novēroju, ka valsts vai pašvaldību līmenī veidojas visādas darba grupas, stundām runājam, bet realitātē praktiskā darba veicējam neradām ne atbalstu, ne palīdzam sasniegt viņiem ātrāku rezultātu. Nereti visam klāt vēl ir tāds faktors, ka politiķi vispār dzīvo četru gadu ciklā – no vienām vēlēšanām līdz otrām. T tad ir tā -, piemēram, trešajā pilnvaru gadā kāds sāk domāt – kāpēc man sākt šo projektu, ja sarkano lentīti sanāks griezt tikai nākamajam sasaukumam. Gadījumā, ja mani neievēlēs, tad priekš kam man to projektu uzsākt un īstenot?
Tomēr - svarīgi arī uzsvērt - nav viss tikai un vienīgi slikti, ir cilvēki, kuri māk pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību. Tas, uz ko šobrīd ar cerību skatos – mainās paaudzes. Protams, ne visi jaunie ir spēcīgi un perspektīvi, tomēr liela daļa viņu ļauj sagaidīt, ka viņi būs profesionāli nākotnes politiķi. Līdzīga tendence notiek arī ierēdniecībā.
Pieminējāt pašvaldības – nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas – vai jau notiek aktīva gatavošanās tām? Pats plānojat kandidēt nākamgad uz Rīgas domi?
Ja runājam par maniem politiskajiem plāniem - jau publiski esmu paudis savu nostāju, ka vēlos atgriezties Rīgas domē. Tomēr darbs pašvaldībā, konkrēti Rīgā, man zināmā mērā ir aicinājums un dzīvesveids. Vēlos atgriezties Rīgā, gribu tur strādāt, jo redzu, ka tur ir, ko darīt un uzlabot. Ja Rīgā viss būtu ļoti labi, izcili, tad es varētu atzīt, ka viss ir izdarīts un man tur nav ko darīt, taču redzu, ka tas, ko manā ieskatā būtu jāpaveic, netiek darīts. Nesen premjere vienā pasākumā teica, ka Rīgu nevajadzētu salīdzināt ar citām Latvijas pilsētām, bet gan citu valstu galvaspilsētām – kāpēc gan? Var un vajag salīdzināt - varu pilnībā atzīt, ka, Rīga šobrīd zaudē vairākām Latvijas pilsētām – Valmierai, Cēsīm un Liepājai. Valmiera šobrīd izskatās īpaši skaisti.
Es pats esmu no Valmieras, tad kādu brīdi dzīvoju Rīgā, taču pirms kāda laika pārcēlos uz mazpilsētu un nevienu mirkli neesmu nožēlojis šo izvēli, jo manā skatījumā Rīga ir ģimenei nedraudzīga pilsēta. Kad mēs palaidām garām to brīdi, lai Rīga kļūtu ģimenēm draudzīga?
Diemžēl šo faktoru kopums ir ļoti liels... Tajā laikā, kad domi vadīja priekšsēdētājs, kurš strādāja pirms manis un ilgi vadīja domi, daudz līdzekļu ieguldīja sabiedrisko ēku sakārtošanā, kas tolaik bija mans tiešais atbildības lauks – skolu, bērnudārzu labiekārtošana, dažādu sporta un atpūtas laukumu izveide. Tas, protams, ir apsveicami. Tajā pašā laikā departaments, ko tolaik vadīju, katru gadu apguva 95-97% no piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, un budžeta grozījumu laikā novembrī tam piešķīra vēl līdzekļus, jo, piemēram, Satiksmes departaments tajā pašā laikā apguva tikai ap 50% no piešķirtajiem līdzekļiem. Te sākās paradokss – 50% no piešķirtajiem līdzekļiem ir apgūti, kamēr tilti nav izremontēti, ielas bedrainas, pilsēta izskatījās šausmīgi. Protams, Rīga tajos laikos radīja pozitīvu iespaidu sociālajā jomā – transports senioriem un skolniekiem par brīvu, ēdināšana izglītības iestādēs par brīvu. Tomēr atzīsim arī kritiku, jo absolūti netika strādāts ar uzņēmējiem, bet ja arī tika, tad, iespējams, pēc citiem kritērijiem. Neviens nenodarbojās ar investīciju piesaistīšanu, un redzam, ka daļa no tiem tirgu beigās arī pameta.
Mana departamenta pārziņā savulaik nodeva Āgenskalna tirgu, lai to atdzīvinātu. Mums tas izdevās, es tagad pats regulāri braucu turp iepirkties, turklāt līdz ar tirgus atjaunošanu atdzīvojās viss Āgenskalns. Kāpēc ko līdzīgu nevar izdarīt ar Vidzemes tirgu? Protams, ceļā uz domes vēlēšanām, Jaunās Vienotības mērs Vilnis Ķirsis ir mans tiešais konkurents, kuru man tagad vajadzētu nokritizēt, taču gribu pateikt – tik daudz, cik šogad remontētas ielas Rīgā, nekad nav bijis. Cits jautājums – cik ilgi tie būs labā kvalitātē? Bet līdz vēlēšanām 100% tās vēl būs kvalitatīvas.
Par pārējām lietām šobrīd vēl atturēšos runāt vai kādu kritizēt. Bet atbildot uz jūsu jautājumu - Rīga pazaudēja savas ambīcijas, savus virsmērķus. Pasaulē un Eiropā ir daudz skaistu pilsētu, un tūristam no rietumiem atrast motivāciju apmeklēt Rīgu... Jārada faktorus, kas Rīgu padara interesantu ārzemniekiem. Jāorganizē dažādus starptautiska mēroga kultūras, sporta pasākumus un jānodrošina augsts servisa līmenis, lai cilvēki, kuri te atbrauks, gribētu atgriezties vēl. Pretējā gadījumā ir tā, kā ir – atbrauc tūrists, padzer alu Vecrīgā, nopērk suvenīra magnētiņu un aizbrauc ar to lielo kruīza kuģi.
Jautājums tiešs – jums ir ambīcija pretendēt uz Rīgas mēra amatu? Neslēpšu, arī kuluāros runā, ka pēc socioloģiskajiem mērījumiem jums tāda iespēja nav nemaz tik maza.
Protams, jā! Es jums ko pateikšu, bet kad jūs šo uzrakstīsiet, varbūt kāds lasītājs padomās – viņš gan ir jocīgs... Kad mani savulaik ievēlēja par domes priekšsēdētāju, es ne reizi neapsēdos domes priekšsēdētāja krēslā mēra kabinetā, sēdēju pie garā sanāksmju galda, strādāju, jo visu laiku bija dažādas sanāksmes. Toreiz man bija tāda doma – nevajag pierast pie tā krēsla. Jāpierod pie ģimenes, mājas, pie tādām vērtībām, bet pie tā krēsla... Un ja nu iepatīkas gan tas krēsls, gan tā mēra ķēde? Apzinājos, ka, strādājot tajā amatā, man ir resursi mainīt un uzlabot šo sistēmu. Plānot, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par izdarīto. Protams, tas ir iespējams kopā ar profesionālu komandu.
Jebkurā pašvaldībā galvenais ir saimnieciskā darbība, bet pateikšu godīgi – politika, protams, nav tikai melna un balta, tā ir daudzkrāsaina, bet saistībā ar to, kas notika 2022. gada 24. februārī [Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā], personīgi man nav krāsainības iespējas – te ir tikai vai nu balts, vai melns, runājot par Ukrainu. Šajā jautājumā, neredzu neviena kompromisa iespējamību.
Šobrīd esam sākuši veidot kandidātu sarakstu, kurā būšu es, bijušais veselības ministrs un Saules aptiekas īpašnieks Guntis Belēvičs, tāpat, protams, tajā būs Gods Kalpot Rīgai Rīgas domes deputāti – Sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs Juris Radzevičs, Dainis Turlais un Ainars Baštiks, kā arī profesore Ausma Cimdiņa, tiesnesis un jurists Andris Treimanis, kā arī atsevišķi Rīgas skolu direktori. Vēlos izveidot profesionālu komandu ar savu viedokli un nostāju. Man nevajag komandu, kas skatās un man aplaudē, vai saka tikai labus vārdus, tas ir bīstami. Man vienmēr paticis strādāt ar gudriem un spējīgiem cilvēkiem, arī gudrākiem par mani, kuri par manu aplamo ideju tā arī pasaka: “Burov, tas nu ir absolūti garām un padomā vēlreiz!” Komandu ar zināšanām un pieredzi, jo vēlos un darīšu visu, lai Latvijas galvaspilsētai piesaistītu dažāda mēroga investīcijas, lai tā atgūtu līderību Baltijas valstu vidū. Kopš 2019. gada ievēlēšanas Rīgas mēra amatā mans kredo palicis nemainīgs: “Bez stipras galvaspilsētas nebūs stipra un spēcīga valsts un arī tās cilvēki”.