Izskatās, ka Ukrainas kara mācības nav pilnībā novērtētas, vērojot 28. februārī Izraēlas un ASV sākto karadarbību pret Irānu, saka Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Pagaidām viens no trim galvenajiem kara mērķiem līdzās Irānas kodolprogrammas likvidēšanai un ballistisko raķešu infrastruktūras iznīcināšanai – Irānas teokrātiskā režīma maiņa – nav panākts, drīzāk otrādi. Turklāt Irāna apšauda Persijas līča valstis un apdraud kuģošanu Hormuza šaurumā, caur kuru tiek transportēts ap 22 procentiem pasaules sašķidrinātās dabasgāzes un ievērojama daļa naftas – sekas mēs jau izjūtam degvielas uzpildes stacijās. Persijas līcis nekad vairs nebūs tāds, kāds bija, ir teicis Māris Andžāns. SestDiena viņu izvaicāja par kara perspektīvām un ietekmi uz pārējo pasauli.
Kad mēs sarunājām interviju, jūs interesējāties, kad tā tiks publicēta, jo šajā karā viss ļoti ātri mainās. Vai tagad, kad jau mēnesis apkārt kopš kara sākuma, ir iezīmējušās kādas tendences, kuras ļautu kaut ko prognozēt par tā turpmāko gaitu?
Tendences ir ļoti skaidras, bet tas nemazina prognozēšanas problemātiku. Veikt prognozes ir sarežģīti un vēl sarežģītāk ir prognozēt nākotni, jo ļoti daudz iesaistītu faktoru. No vienas puses, jau kara pirmajā dienā tika nogalināts augstākais līderis Alī Hāmeneī, un daudziem šķita, ka Irāna ātrāk tiks novesta līdz režīma sabrukumam, līdz kapitulācijai, bet tas nav noticis. Tas vēlreiz parāda, ka no gaisa uzvarēt karā ir ārkārtīgi sarežģīti. Tas jau nav nekāds noslēpums, arī iepriekšējos ASV karos – Afganistānā, Irākā – bija nepieciešama sauszemes spēku iejaukšanās. Cits piemērs ir Lībija, 2011. gads. Tur bija NATO operācija ar ANO Drošības padomes atbalstu, bet galu galā visu līdz nosacītam risinājumam noveda nemiernieku spēki uz sauszemes (tostarp arī Muammaru Kadāfi nolinčoja grāvī). Šie piemēri parāda, ka bez sauszemes spēkiem vai arī kādām vietējām grupām ir ļoti sarežģīti mainīt režīmu.
Vai Amerika bija iecerējusi tikai no gaisa kaut ko panākt?
Domāju, ka Amerika daļēji iekrita Izraēlas slazdā. Tas pamatā ir Izraēlas karš. Tam ir daudzi iemesli, sākot ar to, ka līdz 1979. gada islāma revolūcijai Izraēlai un ASV bija ļoti labas attiecības ar šaha vadīto Irānu, bet kopš tā laika Irāna dēvē ASV par lielo sātanu un Izraēlu par mazo sātanu. Izraēla šo operāciju, precīzāk, jau pagājušo 12 dienu karu, noteikti plānoja jau gadus desmit, kopš Irāna aktīvi izstrādāja savu kodolieroču programmu, ko tā nav atzinusi. Izraēla ir dažādi vērsusies pret Irānu, ir mēģinājusi apkarot Irānas atbalstītos grupējumus Libānā, Sīrijā, Gazā, Jemenā. Tā ir nogalinājusi zinātniekus, kas strādāja pie Irānas kodolprogrammas, un citus iesaistītos. Visu laiku ir bijis tāds kā ēnu karš. Nevar aizmirst arī 2010. gadā atklātos Stuxnet datorvīrusus, ar ko Izraēla un ASV kopā mēģināja iznīcināt Irānas kodolprogrammu. Tātad tā vēsture ir sena.
Tramps nedaudz neapdomīgi iekrita Izraēlas slazdā. Naratīvs par Izraēlas lielo lomu šajā karā ir izplatīts arī ASV republikāņu MAGA spārnā, kas uzskata, ka nevajadzēja šādu karu sākt. Domāju, ka padomdevēji noteikti deva padomus Trampam, bet viņš visos neieklausījās. Irāna arī nekad nav bijusi populāra ASV kopš islāma revolūcijas, tā ir vajājusi katru ASV prezidentu kopš Džimija Kārtera, un, ļoti iespējams, Kārteru nepārvēlēja tieši neveiksmīgās ķīlnieku atbrīvošanas operācijas dēļ. Irāna bija arī amerikāņu analītiskā centra Heritage Foundation izdotajā projektā Project 2025 minēta kā viena no ienaidnieku valstu topa piecinieka.
Tātad šī operācija bija pārsteidzīga, un nebija arī skaidras stratēģijas. Jau 12 dienu karš bija tīri Izraēlas operācija, Tramps tajā iesaistījās ar gaisa spēkiem. Domāju, arī šoreiz Tramps ticēja, ka tas būs ātri, skaisti, režīms kritīs, nāks pie varas kādi citi spēki vai nu iekšējā apvērsuma ceļā, vai arī, domāju, viņš drīzāk cerēja uz «Delsijas Rodrigesas scenāriju», kā vara tika pārņemta Venecuēlā – Maduro tika nolaupīts, aizvests tiesāt uz ASV, un pie varas nāk pragmatisks līderis, kurš ir gatavs sadarboties ar ASV.
Līderis būtībā no tā paša politiskā spēka?
Jā. Irānā tas varētu būt bijis Alī Larīdžānī, kurš arī jau ir nogalināts, – varbūt pragmatiskāks Nacionālās drošības padomes vadītājs. Tikpat labi Revolucionārā gvarde varētu būt veikusi apvērsumu… Nu, tas jau arī nav izslēgts, nekas vēl nav beidzies. Kāds, kas būtu gatavs pateikt: «Mēs liekam punktu kodolprogrammai, mēs ierobežojam ballistisko raķešu triecienus, mēs atsakāmies no atbalsta Hizbullāh un husītu nemierniekiem Jemenā.» Tātad kāds, kurš ir gatavs sadarboties, un pretī tiek atvieglotas sankcijas. Ļoti līdzīgi tam, kā tas notiek ar Venecuēlu un šobrīd arī, visticamāk, notiek ar Kubu, kuru arī Trampa administrācija mēģina mainīt.
Cik labi par šo karu pieejamā informācija ļauj spriest par to, kas notiek pašā Irānā?
Ļoti grūti spriest, jo internets tur saprotamu iemeslu dēļ ir pamatīgi ierobežots. Ik pa laikam nāk kādas ziņas un videoliecības, ko cilvēki Irānā domā par notiekošo, bet skaidrs, ka Revolucionārā gvarde diezgan stingri kontrolē sabiedrību, tāpēc arī neredzam organizētus masveida protestus. Šobrīd nav skaidrs, kurš patiesībā vada Irānu. Protams, ir prezidents, bet Irānā prezidenta vara ir diezgan ierobežota, ir daudzi citi spēka centri. Jaunais garīgais līderis Modžtaba Hāmeneī nav runājis atklātībā, ļoti iespējams, ka viņš tika ievainots tajā pašā triecienā, kurā iepriekšējais augstākais līderis tika nogalināts. Nevar arī pilnībā izslēgt iespēju, ka viņa vairs nav šajā saulē. Iespējams, tā ir tikai fikcija, lai parādītu režīma turpinātību. Cik var spriest, ir izveidota diezgan decentralizēta komandstruktūra Irānas bruņotajos spēkos un arī Revolucionārajā gvardē, tātad, ja galva tiek nocirsta, tas nenozīmē, ka pārējais organisms nefunkcionē. To arī vienā brīdī Irānas prezidents atzina, atvainodamies apkārtējām arābu valstīm par uzbrukumiem, kaut arī tie pēc tam turpinājās. Prezidents arī norādīja, ka bruņoto spēku vienībām ir dota brīvība reaģēt. Acīmredzot katram bija kāds noteikts rajons un scenārijs, kas darāms, – tiem, kas tuvāk Kuveitai, droši vien jādod triecieni pa Kuveitu, tiem, kas tuvāk Omānai, jādarbojas ar Omānas virzienu vai Hormuza šaurumu.
Vai tas nozīmē, ka Irānā nemaz nav centrālās vadības, kas varētu saviem spēkiem teikt: nešaujiet vairs?
Domāju, tagad viņiem jau ir izdevies atjaunot komandstruktūru, kā teicienā «Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!». Virkne augstāko amatpersonu ir nogalinātas, bet vietā nāk jaunas. Ar šādiem režīmiem ir tā, ka šķietami vāji režīmi var noturēties ilgi un šķietami spēcīgi režīmi var pēkšņi krist, vārdu sakot, viss ir stabili līdz brīdim, kamēr vairs nav stabili.
Atgriežamies pie tendencēm, kā lietas varētu attīstīties tuvākajā laikā.
Tur vēl ir ļoti daudz nezināmā. Viena no versijām ir tāda, ka Irānas tauta tomēr vēl varētu teikt savu vārdu, bet tas droši vien nav sagaidāms, kamēr notiek Izraēlas un ASV gaisa uzbrukumu kampaņa. Cilvēkiem ir jāpiesargās no gaisa triecieniem, otrkārt, vēl arī no iekšējām drošības struktūrām, kas diezgan nežēlīgi apspiež jebkādas protesta formas. Vēl ir versija, ka varbūt atbalsts opozīcijas domai (par opozīcijas spēkiem ir grūti runāt) nemaz nav tik spēcīgs, kā ir pieņemts domāt. Nežēlīgā protestu apspiešana decembrī un janvārī, kur tūkstoši tika nošauti, noteikti parādīja, ka ir neapmierinātie, bet, iespējams, neapmierinātība nav visaptveroša, ka varbūt ir pietiekami daudz cilvēku, kas vēlas labāk palikt pie zināma ļaunuma nekā sagaidīt nezināmu. 2003. gada Irākas karā, kad ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais diezgan ātri svinēja uzvaru, sākās nežēlīga iekšējā vardarbība dažādu etnoreliģisko grupu starpā. Var minēt arī notikumu attīstību Sīrijā vai Afganistānā, kurā paradoksālā kārtā sabiedrotie, to skaitā arī latvieši, cīnījās 20 gadus, lai talibus aizstātu ar talibiem. Vai kā Lībijā, kur Kadāfi režīms tika gāzts, bet 15 gadus vēlāk tur vēl joprojām nav vienotas valdības, ir divas konkurējošas valdības, kas savā starpā nesatiek.
Turklāt caur Lībiju tika plašāk atvērti migrācijas vārti uz Eiropu.
Arī tas. Irāna nav monoetnoreliģiski vienota valsts, tur ir daudzas tautības un reliģiskas kopienas, ne tikai šiīti persieši, līdz ar to tur arī viss var nākt pa vīlēm vaļā. Arābu pavasaris 2010.–2011. gadā daudzviet Rietumos raisīja lielas pārdomas, kas ir labāk – demokrātija un brīvība vai stingra roka, kas šīs valstis satur kopā, nodrošina kārtību. Pēdējos gados netrūkst piemēru, kas raisa līdzīgas pārdomas.
Kāpēc ASV un Izraēla šo karu sāk tikai tagad, kāpēc viņi ar Irānas režīmu atklāti necīnījās jau daudz agrāk?
Tā jau nav, ka neviens nemēģināja risināt. Nevaram aizmirst arī 80. gadu Irānas un Irākas asiņaino un nežēlīgo karu, kurā ASV atbalstīja Irāku. Kāpēc šāds karš notiek tieši tagad? Visticamāk, saistībā ar Irānas kodolprogrammu, ko pagājušajā gadā mēģināja iznīcināt, bet kas droši vien neizdevās pilnībā. Otrs faktors ir ballistiskās raķetes. To visu savelkot kopā, šogad Izraēla nolēma rīkoties, visticamāk, tāpēc, ka redzēja pazīmes, ka Irāna strauji ražo ballistiskās raķetes un turpina kodolprogrammu. Kāpēc Izraēla pagājušajā gadā sāka 12 dienu karu? Tāpēc, ka Irāna tobrīd droši vien bija vājāka nekā daudzus gadus iepriekš. Elles vārtus atvēra Hamās militārais vadītājs Jahja Sinvārs, 2023. gada oktobrī uzbrūkot Izraēlai. Atvēra elles vārtus tajā ziņā, ka aktivizējās bruņotas cīņas visā reģionā un tas pavēra iespēju arī Izraēlai iznīcināt savus ienaidniekus: Hamās Gazas joslā; Libānā tika nogalināts Hizbullāh vadītājs Hasans Nasralla; notika arī diezgan fenomenāla operācija, kur vienlaikus sprāga 100 peidžeru un rāciju. Kad Hizbullāh vairs nevarēja tik ļoti palīdzēt Sīrijai, tas noveda pie Bašāra Asada režīma krišanas. Tā Irānai, kas veidoja pretestības asi visā reģionā, tika «apcirptas rokas» apkārt Izraēlai, un Izraēla redzēja, ka ir iespēja uzbrukt, ka Irāna nav tik spēcīga, kā to dažkārt pozicionē.
Vai Izraēlas un ASV mērķi šajā karā ir vienādi?
Domāju, ka nav. Pirmkārt jau nav skaidrs, kādi ir ASV mērķi. Zinām, kāds ir Trampa kungs, ka viņa domas mainās. Par Izraēlu pilnīgi skaidrs, ka tā pamatoti redz Irānu kā eksistenciālu draudu savai pastāvēšanai.
Cik ātri šis karš varētu beigties, un kādas var būt sekas, ja tas beidzas ātri, un kādas, ja ieilgs?
Domāju, ja būs vienošanās par pamieru vai mieru, karš jebkurā gadījumā atsāksies, kamēr Irānā nenotiks režīma maiņa. Izraēlas attieksme nebūs atkarīga no tā, vai Netanjahu paliks vai aizies. Skaidrs, ka Izraēlā noteikti ir neapmierinātie, redzot, ka netiek novērsti visi raķešu uzbrukumi pret Izraēlas teritoriju, bet, neskatoties uz daudziem trūkumiem, kurus var vērtēt un kritizēt, tostarp arī par genocīdu Gazā, Izraēlas pozīcija pret Irānu nemainīsies, kamēr būs valsts, kas mēģina iegūt kodolieročus un kas uzskata Izraēlu par necienīgu pastāvēt.
Savukārt Irāna šobrīd apzinās savu stiprumu vājumā. Tā nevar uzvarēt šo karu, Irānas teritorijai pāri lido Izraēlas un ASV gaisa kuģi faktiski netraucēti, Irāna tur faktiski neko nevar izdarīt. Bet Irāna savā ziņā šantažē visu Persijas līča reģionu un pasauli. Dubaijā, Abū Dabī, Manāmā, Dohā, kas pozicionē sevi kā tādas paradīzes, kur, ja ir nauda, katrs var darīt, ko grib, kur ir pilnīga stabilitāte un tiesiskā noteiktība, nu, tas viss ir sagrauts vismaz uz brīdi. Zaudējumi apkārtējām arābu valstīm un pasaulei ir ievērojami lielāki nekā Irānai, un, domāju, šobrīd laiks darbojas Irānas labā. Un viņi to apzinās, domāju, tieši bloķējot Hormuza šaurumu un apšaudot apkārtējās valstis. Tas var turpināties vēl labu laiku.
Zinām, ka šobrīd caur Pakistānu ir iesniegts 15 punktu miera plāns Irānai. Irāna tādu nepieņems, jo tas faktiski nozīmē kapitulāciju. Savukārt tas, ko Irāna liek pretī, vēl vairāk apgrūtina situāciju, jo tam nevar piekrist ASV, – Irāna prasa pilnīgu karadarbības pārtraukšanu tagad un arī nākotnē un reparācijas, faktiski, lai Izraēla un ASV maksā par infrastruktūras atjaunošanu.
To, cik situācija ir sarežģīta, rāda kaut vai tas, cik grūti ir atvērt vaļā Hormuza šaurumu. No vienas puses, liekas, kas nu tur liels. Bet, ja šaurākajā vietā, kas ir ap 30 līdz 50 kilometriem, ieiet ASV karakuģi, ir tikai dažas sekundes reakcijai, ja tiek palaistas krasta apsardzes raķetes vai gaisa vai jūras droni. Ja ASV pazaudētu karakuģi, tas tām būtu diezgan liels psiholoģisks trieciens.
Tas nozīmē, ka Irāna militāri joprojām var nodrošināt šauruma bloķēšanu?
Nu, acīmredzami tas arī notiek. Nelielā skaitā kuģi tur iet cauri, acīmredzot saskaņojot savu maršrutu ar Irānas varasiestādēm un cauri Irānas teritoriālajiem ūdeņiem. Te parādās viens kara paradokss: pat spēcīgākie bruņotie spēki pasaulē nespēj sakaut ievērojami vājākus pretiniekus. Tas ir stāsts ne tikai par Irānu, bet arī par talibiem Afganistānā, par Irāku, varam arī Vjetnamu piesaukt. Bez sauszemes operācijas acīmredzot nav iespējams atvērt vaļā Hormuza šaurumu.
Vai sauszemes operācija ir iespējama?
Tāda iespēja ir, bet Tramps ir tikko pagarinājis savu termiņu kārtējo reizi par desmit dienām līdz 6. aprīlim, kad viņš grasās iznīcināt Irānas energoinfrastruktūru. Tas acīmredzot parāda, ka viņš baidās to darīt, jo tad Irāna ir draudējusi veikt triecienus pa visiem energoobjektiem reģionā, kas vēl var būtiski paaugstināt naftas produktu cenas pasaulē, arī dabasgāzes un citu produktu cenas. Tā ir tāda diezgan liela dilemma, ko tālāk darīt. Tramps negrib izskatīties vāji, bet šobrīd viņš acīmredzami izskatās vāji. Irāna arī sāk viņu nedaudz izsmiet ar dažādiem videomateriāliem, stāstot, ka Tramps šobrīd vairāk grib mieru nekā Irāna.
Krievijai karš Irānā noteikti ir izdevīgs.
Noteikti ir, daudzu iemeslu dēļ.
Vai tas nenozīmē, ka Putins darīs visu, lai karš ieilgtu?
Nē. Bieži vien, lai gan lietas, kas notiek pasaulē, ir Krievijai izdevīgas, tas vēl nenozīmē, ka Krievija tur vada procesus, tai bieži vien rokas ir par īsu. Krievijai ir labi, ka naftas produktu cenas pasaulē aug, arī Eiropas Savienībā aizvien skaļākas ir balsis, kas saka: atjaunojam iepriekšējo līdzsvaru, tur ir lēti un it kā uzticami dabas resursi. Protams, arī tas, ka tiek izsmeltas pretgaisa aizsardzības munīcijas un pretraķešu aizsardzības munīcijas rezerves līča reģionā, novājina iespējas palīdzēt Ukrainai. Tas ir labi Krievijai, bet līdz kaut kādam mēram. Nezinu, ko Krievija var izdarīt, lai paildzinātu karu.
Jūs vienā intervijā teicāt, ka Persijas līcis nekad nebūs tāds, kāds bija. Vai to pašu var teikt arī par situāciju pasaulē?
Es aicinātu nepārspīlēt katru notikumu. Daudzviet pasaulē, ja sākas jauns karš, uzreiz virkne cilvēku runā par trešo pasaules karu, par kataklizmu. Jā, ikviens karš ir milzīga traģēdija, iet bojā cilvēki, bet, ja mēs paraugāmies uz cilvēces vēsturi, kari ir bijuši vienmēr un būs vienmēr. Šobrīd pasaulē, pēc Upsālas Universitātes uzskaites, notiek ap 60 bruņotiem konfliktiem. Jautājums ir, nevis vai būs nākamais karš, bet – kur un kad tas būs. Ja paraugās atpakaļ, redzams, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Pēc Yom Kippur kara 1973. gadā arī sākās globāla krīze. Irānas un Irākas 1980.–1988. gada kara ietvaros notika tā sauktais tankeru karš, uzbrukumi tankkuģiem, kas pārvadāja naftas produktus Persijas līcī.
Bet, protams, attiecības reģionā vairs nekad nebūs tādas, kādas tās bija iepriekš, jo arābu valstis ir niknas uz Irānu par to, ka tās tiek ievilktas konfliktā. Omāna bija vidutājs sarunās starp Izraēlu, ASV un Irānu, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti un citas arābu valstis lobēja ASV, lai nesāk šo karu, bet tagad tām ir jāiznes kara sekas. Tiek radītas būtiskas negatīvas sekas arābu valstu tēlam, tūrisma nozarei. Tiešām milzīga ienākumu daļa tiek zaudēta, un, ja notiek uzbrukumi energoinfrastruktūrai, tas var radīt neatgriezeniskas sekas. Uzticība starp arābu valstīm un Irānu ir zudusi.
Vai jau var teikt, ka Amerika Irānas režīmu ir nostiprinājusi, konsolidējusi, nevis vājinājusi?
Vēl par ātru, nedaudz ir jānogaida. Pasaule noteikti būtu drošāka vieta bez šāda Irānas režīma. Jā, virkne vadošo amatpersonu ir nogalinātas vai ievainotas, šobrīd mēs tiešām līdz galam nezinām, kas notiek Irānas iekšienē. Iespējams, tur sāksies dažādu grupējumu cīņas – reliģiskie fanātiķi, Revolucionārā gvarde, armija, nevar aizmirst arī kurdus gan Irānā, gan Irākā, kas būtu gatavi izvērst kaujas darbības pret pašreizējo režīmu. Jautājums ir, kas notiks, kad karš pierims, un kas notiks, ja karš atstās lielākas ekonomiskas sekas uz pašu Irānu, ja tomēr būs triecieni pa energoinfrastruktūru. Tad arī tie, kas atbalsta režīmu, sajutīs slāpes un izsalkumu, tas var mainīt situāciju diezgan būtiski. Pagaidām drošības spēki ir saliedējušies ap Irānas karogu, bet tas var būt pārejoši.
Kā jūs vērtējat Eiropas nostāju šajā karā, attieksmi pret ASV?
Es vērtēju to negatīvi. Tikko arī ASV valsts sekretārs Marko Rubio labi izteicās par to, ka ASV ir nākusi palīgā Eiropai, kad tas ir bijis nepieciešams, bet šoreiz NATO sabiedrotie nenāca palīgā. Varam paraudzīties ne tikai uz ASV palīdzību Ukrainai, bet tālāk vēsturē, uz abiem pasaules kariem. Tas ir vēsturnieku lauciņš, bet Otrajā pasaules karā varbūt amerikāņi varēja izvēlēties karot ar Japānu, bet nu nenākt palīgā Eiropai.
Domāju, ka tas tiešām nelāgi izskatās. Es šeit vēlos kritizēt arī Baltijas valstis, tostarp Latvijas amatpersonas. Jā, ārlietu ministre izteicās, ka, protams, labāk bez šāda režīma pasaulē un ka būtu jāvērtē palīdzības iespēja, iespējams, varētu palīdzēt. Skaidrs, ka Latvija neko lielu praktiski nevarētu palīdzēt tādu, kas mainītu kara gaitu. Bet te ir lielais jautājums: ja jāiedarbina NATO līguma 5. pants, ja Krievija grib to pārbaudīt un uzbrūk Baltijai, to, vai ASV palīdzēs Baltijai, izšķirs viens cilvēks, un viņa vārds ir Donalds Dž. Tramps. Viņš paskatīsies, kas ir Baltijas valstis. Eiropas Savienība, pret kuru viņam nav simpātiju, ir NATO, pret ko arī viņam ir augusi nepatika, vai Baltijas valstis, kurām ir diezgan labs tēls vismaz ASV Kongresā. Man pašam ir bijusi iespēja dzīvot ASV un runāt ar cilvēkiem. Iedomājieties, kāpēc cilvēkiem, kas dzīvo ASV vidienē vai kur citur Amerikā, būtu jāpalīdz Baltijas valstīm, kas ir tālu projām? Protams, mēs varam likt galdā argumentus: cīņa par brīvību, par demokrātiju, par tautu pašnoteikšanās tiesībām, par to, ka ir sliktas valstis un ir labas valstis. Nu, es primitivizēju, bet tādi argumenti ne vienmēr palīdz. Un tad parasti viens no argumentiem, kas palīdz, ir tas, ka Latvijas karavīri cīnījās kopā ar amerikāņiem Irākā un Afganistānā. Lai arī šie kari tiek ļoti pretrunīgi vērtēti, tas ir arguments, kas palīdz: mēs bijām kopā ar jums tad, kad jums to vajadzēja. Atcerēsimies Irākas karu. Baltijas valstis diezgan entuziastiski gāja palīgā amerikāņiem tobrīd. Francijas prezidents Žaks Širaks toreiz piedāvāja Austrumeiropas valstīm paklusēt. Domāju, šoreiz mums nevajadzēja izmantot iespēju paklusēt. Varēja Baltijas valstu prezidenti sanākt kopā un ar kādu stingrāku paziņojumu nākt klajā. Skaidrs, ka tam nāk līdzi savi riski. No terorisma riskiem neviens nekur nav pasargāts. Skaidrs, ka arī no starptautisko tiesību viedokļa ASV un Izraēlas kara pamatojums ir apšaubāms, maigi sakot, nebija šeit ANO Drošības padomes rezolūcijas. Tomēr šajā ģeogrāfiskajā pozīcijā, kurā mēs atrodamies un kur tiešām tik daudz kas var būt atkarīgs no ASV palīdzības, mums vajadzēja būt skaidrākiem savā atbalstā amerikāņiem. Domāju, Eiropā mūs saprastu. Jā, būtu zināma kritika no Rietumeiropas valstu vadītājiem, bet viņi saprastu, ka tas mums ir eksistenciāls jautājums.
Tas nozīmē, ka Latvijas ārpolitika ir izdarījusi lielu kļūdu?
To nākotnes vēsturnieki varēs spriest, bet nevar aizmirst, ka Trampam vēl ir trīs gadi palikuši. Un arī to, kas tālāk būs, mēs nezinām. Amerika noteikti vairs nebūs tāda, kāda bija iepriekš. Visticamāk, Baidena prezidentūra bija izņēmums, nevis Trampa pirmā prezidentūra. Daudzi šeit Eiropā gaidīja, nu, pārdzīvosim Trampa pirmo prezidentūru, un tad jau būs viss atpakaļ tāpat, kā bija. Nebūs. Līdz ar to es domāju, ka šī bija kļūda, kad Baltijas valstis nebija pietiekami skaidras savā atbalstā. Mazām valstīm tādā nemierīgā vietā ir labi tomēr palīdzēt saviem draugiem, kad viņi lūdz palīdzību, – arī tad, ja draugi kļūdās.
Kā šādā aspektā var vērtēt tagad izskanējušās prognozes, ka Krievija varētu veikt kādu provokāciju, kādu hibrīdkara gājienu Baltijas valstīs?
To, protams, nevar izslēgt.
Un tad mēs paliekam bez NATO atbalsta.
Tā var gadīties. Nevajag aizmirst, ka 2018.–2019. gadā Tramps ļoti nopietni apsvēra aiziešanu no NATO. Protams, Valdemāra ielā stāstīs, ka ASV Kongresā mums atbalsts ir spēcīgs – tā arī ir, nesen biju Vašingtonā un varu to apliecināt. Bet X stundā šeit nebūs vietas ASV likumdevēju varai, tas būs Trampa lēmums. Ja Krievija kaut ko darīs, tas, visticamāk, būs zem 5. panta, tāds nesaprotams gājiens. Lai aizietu no NATO, Trampam jau nevajag Kongresa lēmumu, viņš var vienkārši atsaukt vēstnieku, citas amatpersonas un vienkārši nedot pavēli rīkoties, ja kaut kas notiek, – rīcības trūkums arī var būt problēma. Skaidrs, pasakot, ka bez ASV nav NATO, tas nenozīmē, ka nav NATO. Ir arī citas NATO valstis, kas šeit ir izvietojušas savus bruņotos spēkus. Tās ir pietiekami apņēmīgas, gan Vācija, gan Lielbritānija, gan Kanāda, kas vada kaujas grupas Baltijā. Bet skaidrs, ka to spējas ir ārkārtīgi nelielas iepretim Krievijai. Manuprāt, Krievija no kara Ukrainā ir izgājusi militāri spēcīgāka nekā pirms kara. Dronu tehnoloģijās tā ir tāda pasaka, ko mūsu Aizsardzības ministrija izdomājusi, ka Latvija ir dronu lielvalsts. Jā, Latvijā ir tiešām ļoti labi ražotāji. Viņi bija arī iepriekš, bet, paskatoties uz Ukrainas un Krievijas spējām, tas ir pilnīgi cits līmenis. Šeit es negribu ielaisties diskusijās par nokritušajiem droniem, cik tie parāda vai neparāda mūsu spējas, bet domāju, ka «Latvija – dronu lielvalsts» tiešām ir pasaka vai priekšvēlēšanu stāsts. Skaidrs, ka mūsu bruņotie spēki ir daudz spēcīgāki, nekā bija iepriekš. Tie ir kā diena pret nakti, ja salīdzina ar 2014. gadu, bet mūsu debesis ir pilnīgi cauras.
Ja raugās uz Krieviju, viens ir spējas, otrs – nodomi. Spējas Krievijai ir. Nedomāju, ka Krievijai vajag kaut kādu pauzi, kā ārvalstu izlūkdienesti runā, cik tur gadus, lai sagatavotos. Krievija varētu mierīgi iepauzēt kādā sektorā pie Ukrainas, 50 tūkstošus karavīru pārsviest uz Baltijas reģionu. Vai Krievijai ir tāds nodoms? Vai Krievija vēlas normalizēt attiecības ar Rietumiem? Es domāju, ka drīzāk Krievija vēlas pakāpeniski atgriezties kopējā starptautiskajā politikā un ekonomikā. No otras puses, neviens jau nevar izslēgt, ka Putins vēlas kā mantojumu atstāt nākotnei NATO un Eiropas Savienības izturības pārbaudi un iespējamu iznīcināšanu.
Bet pēc visa, ko es pateicu, nedomāju, ka būtu jāzīmē tie tumšākie scenāriji. Domāju, ka ASV paliks NATO. Arī Eiropas valstis ir kļuvušas ievērojami spēcīgākas, ļoti labi, ka Emanuels Makrons ir mainījis kodoldoktorīnu, paplašinot Francijas kodollietussargu. Nevaram novērtēt par zemu arī Somiju, tāpat arī Zviedriju, Poliju, kas ir militārs milzis reģionā. Skaidrs, ka bez ASV viss būtu citādāk, bet mums nevajag krist panikā un pelnu bārstīšanā pār Eiropas spējām, tās ir būtiski augušas. Daudzas valstis ir pamodušās. Arī bez ASV ir iespēja ar Krieviju cīnīties, turklāt, ja runā par nodomu, nedomāju, ka Putins vēlas uzņemt pašnāvnieka kursu. Drīzāk viņam ir vēlme pakāpeniski atgriezties starptautiskajā politiskajā un ekonomiskajā apritē. Diemžēl tas ir iespējams, redzam paraolimpiskās spēles, Venēcijas biennāli, kur Krievija pakāpeniski nāk atpakaļ. Viss atkarīgs no tā, kā attīstīsies karš Ukrainā. Karš Irānā ir to pagarinājis vismaz par vairākiem mēnešiem.