Nebija vēl padomju armija izvākusi visas savas kodolraķetes no bāzēm, kad patriotiskie racēji jau bija šīs bāzes padarījuši nelietojamas, izrakdami visus krāsainā metāla kabeļus, un, ej nu zini, vai kāda neatlaidīgāka racēja mirstīgās atliekas neatdusas kādā no šīm dziļajām šahtām, šādi dodot potenciālu meklējamo vielu nākamajiem novadpētniekiem, kas pētītu pretošanos padomju varai agrajos deviņdesmitajos.
Viens gadījums, ko atceros, gan neattiecas uz dimantiem, bet uz mantu meklēšanu vispār: reiz es, vākdams materiālu rakstam par Čikāgas piecīšiem, biju aizdevies pie tādas leģendāras personas kā fiziķis Juris Lapinskis, zinot, ka viņš 60.–80. gados apgādāja ar mūzikas ierakstiem vai visu Latviju, tātad gan jau būs arī ar Čikāgas piecīšu platēm un padomju varas attieksmi pret tām saskāries. Sagadījās tā, ka Lapinskis mana apmeklējuma reizē bija apsēsts ar apslēptas mantas meklēšanas ierīču izgatavošanu, tāpēc vairāk nekā par Piecīšiem viņš man stāstīja par savu jaunāko metālmeklētāju. Vienu pēc otras bērdams dažādas fizikas formulas un, skatīdamies man acīs un pēc katras formulas uzdodams jautājumu, uz kuru atbildi negaidīja: "Tu taču saprati?", Lapinskis klāstīja un cildināja sava metālmeklētāja īpašības, pirmkārt jau to, ka tas mantu sajutīšot dziļāk nekā visi citi meklētāji, tātad būšot neaizstājams palīgs tiem, kas meklē nogrimušus tankus, lidmašīnas un burtnieku pilis. Beigās tikai izrādījās, ka Lapinska meklētājam tomēr piemīt viens trūkums – tā kā tā spārns ir sešus metrus plats, meklējamās vietās vispirms būs jānocērt mežs…
Bet atgriezīsimies pie dimantiem. Rogas un Semjonova filma stāsta par dimantiem Sjerraleonē, kur tu varbūt vari 20 gadus rakt un neko neizrakt, bet varbūt vari nejauši izrakt tādu dimantu, kas tevi padara par miljonāru. Taču nav nemaz tik tālu jābrauc, lai izbaudītu dimantu rakšanas kaislību, – arī Latvijā ir cerības, zina stāstīt ģeologi. Viņu teiktais jau pagājušajā gadsimtā bija atradis dzirdīgas ausis. Lūk, 1999. gada 11. maija Dienas pirmā lapa vēstīja: Puiši no Naukšēnu vidusskolas meklē dimantus. "Vai Latvijas zeme glabā dimantus?" vaicāja Dienas reģionālā korespondente Gaida Liepiņa un atbildēja: "Uz šo jautājumu drošas atbildes vēl nav pat zinātnieku aprindās. Pērnvasar, zinātkāres dzīti, vienu no pasaulē retākajiem un vērtīgākajiem dārgakmeņiem gandrīz 100 kilometru garā posmā no Salacgrīvas līdz Valkai devās meklēt arī Valmieras rajona Naukšēnu vidusskolas 12. klases audzēkņi Arnis Āboliņš un Nauris Solovjovs. Pārskalojot vairākus centnerus grunts, pēc tam to izžāvējot, tad bromoformējot, lai no parauga atdalītu iespējamos dimantu pavadoņminerālus, tad mēnešiem ilgi sēžot pie mikroskopa un datora, Arnis un Nauris pēc vairāk nekā pusgada varēja apkopot sava zinātniskā pētījuma rezultātus. Tā tapa pētījums Dimantu pavadoņu minerālu rekognoscija Ziemeļvidzemē pa paralēli 57 grādi 46’." "Manuprāt, dažus no dimantu pavadoņminerāliem Arnim un Naurim ir izdevies atrast," Dienai toreiz teica pētījuma konsultants, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta vecākais ģeologs Dainis Ozols. "Visvairāk dimantu ir Dienvidāfrikā. Taču pirms 20 gadiem tos atrada arī Arhangeļskas apgabalā, bet nesen – Somijā, netālu no Botnijas līča, un tad arī Baltkrievijā. Arī Latvija atrodas šajā pašā ģeogrāfiskajā joslā. Lai cerētu uz dimantu klātbūtni, vispirms ir jāatrod to pavadoņminerāli."
Daiņa Ozola vadītā Naukšēnu vidusskolas vides pulciņa biedri Arnis un Nauris paralēli izvēlējās tāpēc, ka tā šķērso Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu vislielākajā garumā. "Lai atrastu dimantus, vajag atklāt seno vulkānu pievedkanālus jeb tā sauktās kimberlītu caurules. Pa tām pirms daudziem tūkstošiem gadu ar vulkānisko magmu no aptuveni 100 kilometru dziļuma ar lielu ātrumu līdz zemes virskārtai pacēlās arī dimanti un to pavadoņminerāli. Dažus abiem puišiem izdevās atrast, bet kimberlītu caurules tomēr ne." Bet vai tad īstus meklētājus attur iespēja, ka var arī neatrast?