Skolēni atbalstot
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) skaidroja, ka pandēmija tikai paātrinājusi šādu grozījumu nepieciešamību un tie attiecināmi ne tikai uz ārkārtas situāciju. Turklāt tie nav sasteigti, jo iesniegti Saeimā jau augustā, lai varētu skatīt septembrī, taču tā arī iestrēguši. Viņa atsaucās uz pasaules praksi, kur šāds mācību hibrīdprocess plaši tiek izmantots un ļauj skolēniem apgūt pašvadītas mācīšanās prasmes, kas tik ļoti nepieciešamas jaunā, kompetencēs balstītā mācību satura apguvē un kas noder arī vēlāk – studējot augstskolā. Diemžēl Latvijā daudziem šādu prasmju trūkst, un tas lielā mērā ir pie vainas, kāpēc ir tik liels studentu atbirums pirmajā kursā. Šuplinska arī norādīja, ka paši skolēni pozitīvi atsaucas par šādu mācību formu, ko sarunā ar ministri apliecinājušas četras lielās Rīgas skolas. Rīgas Angļu ģimnāzijas 6. līdz 8. klašu skolēnu aptauja rādot, ka 17% vēlas mācīties tikai klātienē, 25% – attālināti, bet pārējie dotu priekšroku abiem formātiem. Ministre kā vēl vienu attālināto mācību bonusu minēja skolotāju aizstāšanu klātienē vidusskolas posmā – gadījumos, kad trūkst konkrēta mācību priekšmeta pasniedzēja. Tas būtu labs risinājums lielai daļai vidusskolu, kur šī problēma ir īpaši akūta un apdraud iespēju nodrošināt mācību procesu, līdz ar to skolas pastāvēšanu.
Ministre arī nesaskata problēmu IT resursu nodrošinājumā – Latvijā to pieejamība ir viena no labākajām Eiropā. Arī visā citā tiekot meklēti nepamatoti argumenti. Tai pašā laikā viņai nācās atzīt, ka visi digitālie materiāli joprojām Skola2030 mapēs nav atrodami. Tām klasēm, kas jau šogad sāka apgūt jauno mācību saturu, tie būšot līdz decembra beigām, bet pārējām taps divu gadu laikā. Un tomēr šī pretstāvēšana attālinātajam mācību procesam viņai atgādinot situāciju XX gadsimta 60. gados, kad cilvēkus mēģināja pārliecināt par elektrības nepieciešamību katrā sētā. Arī tolaik to nevarēja izdarīt tikai ar valsts līdzekļiem, bija vajadzīgs pašu līdzfinansējums. Un tas izraisījis milzīgu pretestību.
Plaisa ir lielāka
Pret tādu uzstādījumu iebilda Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), sakot, ka digitālā plaisa ir krietni lielāka, nekā ministrijai šķiet, – 21% skolēnu un 10% izglītības iestāžu ir grūtības ar attālinātā mācību procesa nodrošināšanu, turklāt 19% sarežģījumus rada nestabils interneta pieslēgums. LPS uzskatot, ka attālināta mācīšanās ir pieļaujama kā iespēja, bet tā nevar aizstāt klātienes procesu – jo būtisks ir ne tikai mācību saturs, bet arī pedagoģiskie procesi.
Arī biedrība Vecāku alianse nepiekrita ministres viedoklim, uzsverot, ka 63% aptaujāto vecāku atzinuši, ka viņiem ir grūtības ar attālināto mācību procesu, it īpaši, ja ģimenē ir vairāki skolas vecuma bērni. Tā ir milzīga nasta, kas uzlikta uz vecāku pleciem. Atsaukties uz pamatskolēnu teikto, ka viņi dod priekšroku attālinātām mācībām, nav arguments, jo daudzi labāk sēž mājās nekā dodas uz skolu. Vecāku pārstāve Svetlana Savicka norādīja: lai šādas izmaiņas ieviestu, vispirms ir vajadzīga vīzija, metodikas izstrāde, tad seko pilotprojekts. Tikai pēc tam varētu būt runa par grozījumiem likumā. Vēl cita vecāku pārstāve Latvijas Universitātes pasniedzēja Dina Šavlovska vērsa uzmanību uz to, ka nav ne vadlīniju, ne metodoloģijas, nav arī rezultātu izpētes. "Tā rīkoties ir bezatbildīgi! Skolās valda haoss, un katrs tiek galā, kā māk. Jā, skolotājs cenšas izmantot dažādus IT rīkus, taču vai videokonference ir risinājums? Ne tā dod iespēju diskutēt, ne arī noskaidrot, vai visi konkrēto jautājumu ir sapratuši, ne ļauj organizēt grupu darbu. Tāda prakse noteikti nav turpināma pēc Covid-19," ir pārliecināta Šavlovska. Viņa arī bažījās, ka izglītības sistēmas pāreja uz attālināto modeli draud ar zināšanu līmeņa pazemināšanos, prasmju pasliktināšanos, sociāli ekonomiskās nevienlīdzības , emocionālā stāvokļa nestabilitātes padziļināšanos, fiziskās kondīcijas pasliktināšanos, kas nākamajos gados negatīvi ietekmēs valsts kopējo stabilitāti.
Arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga akcentēja – ja cilvēkam jāstrādā attālināti bez nepieciešamajiem resursiem, tad nozarē strādājošie var nonākt fiziskā un emocionālā krīzē. Turklāt jāņem vērā, ka tad, ja pedagogs strādā no mājām un lieto savus resursus, tie ir jākompensē. Ne visiem ir vajadzīgās IT tehnoloģijas, jaunākās programmatūras, un pat lielākās skolas nevar nodrošināt ar nepieciešamo. Deputāts Andris Kazinovskis arī pievienojās arodbiedrības vadītājas sacītajam, minot piemēru, ka Balvu novadam, lai nodrošinātu visus skolēnus ar datoru, vajadzētu iztērēt desmito daļu pašvaldības budžeta.