Cita dzīve
Rasma ar vīru Konstantīnu dzīvo privātmājā Deglava ielas rajonā. Saimnieks ar Ringo uz rokām atver vārtiņus, minitaksītis Megija un haskija šķirnes kucīte Emija laimīgi lēkā mums apkārt. Izrādās, uzraksts pie vārtiem "Nikns suns" attiecas uz Ringo, kuram pēc traģiskā negadījuma liktenis bija lēmis izdzīvot: "Ringo ir mūsu sargs. Balss viņam kā dobermanim, ja mēs ciemiņus nesagaidīsim, mājā viņš nevienu neielaidīs."
Suņi drīz nomierinās – Megija dodas uz saviem apartamentiem otrajā stāvā, Ringo ierasti iekārtojas Konstantīnam klēpī. Emija paliek ārā, taču, saprotot, ka iekšā notiek kaut kas interesants, "kā blusa" tik ilgi lēkā ap logiem, kamēr tiek ielaista un mājā iestājas miers.
Rasma uzsver, ka ne ģimenes locekļi, ne apkārtējie kaimiņi, ne draugi nekad Ringo nesauc par invalīdu, kaut notikums pārmainīja suņa dzīvi pašos pamatos. Veterinārajā klīnikā, kur Ringo aizveda pēc negadījuma, dakteri atzina, ka sunim lauzts mugurkauls un deguna kauls, konstatēja iekšējo orgānu kontūziju. Laikam jau suns neko nav aizmirsis, jo naktīs sapņos viņš reizēm sāpīgi kauc.
Mācījās sadzīvot
Rasma un Konstantīns kopdzīvē pavadījuši jau daudzus gadus. Abi no bērnības mīl dzīvniekus un attieksmi pret dzīvo radību ieaudzinājuši meitām Sabīnei un Aleksandrai un adoptētajam dēlam Sergejam. Bez suņiem mājās ir gan dekoratīvās žurkas, gan karūsas dīķī, gan truši ārā būros. Mājas jumta korē ligzdas savijušas lakstīgalas. Tomēr stāsts par Ringo ir īpašs.
Par drausmīgo notikumu Rasma izlasīja portālā: "Manī nebija žēluma, tikai viena vienīga vēlēšanās palīdzēt. Dzīvē Ringo ieraudzījām 2013. gada 14. jūnijā, kad aizbraucām uz patversmi Ulubele. Taksis tikko bija pārcietis smagu operāciju. Braucām turp vēl vairākas dienas, lai palīdzētu Ulubeles darbiniecēm suni pārsiet, izdarīt injekcijas, iedot zāles. Patversmē ar viņu bija grūti tikt galā, jo Ringo bija ļoti agresīvs. Pret mums viņš bija pielaidīgāks un, sākot ar otro tikšanās reizi, jau mūs gaidīja."
Pēc četrām dienām Konstantīns un Rasma saprata, ka tik smagi cietušam sunim patversmē būs grūti atveseļoties. Lai viņam nodrošinātu sarežģīto rehabilitācijas procesu, 18. jūnijā, noslēdzot ar Ulubeli līgumu par dzīvnieka aprūpi pagaidu mājās, Ringo tika atvests pie Konstantīna un Rasmas. Mājā tolaik jau dzīvoja Megija, kuru ģimene pieņēma pēc Rasmas tēva aiziešanas mūžībā. Kopā ar Ringo no Ulubeles atveda arī nepieciešamās zāles, kaudzi instrukciju par medikamentu lietošanu, gumijas baseinu, kurā trenēt takša kāju muskuļus. "Gāja mums dažādi. Pirmajās dienās Ringo, nesaprotot, kur nonācis un kas ar viņu notiek, uztraukumā smagi sakoda Konstantīnam roku. Tās rētas palikušas uz mūžu. Taču drīz no agresivitātes vairs nebija ne miņas. Mums bija daudz jāmācās, piemēram, saprast, kad Ringo jānes laukā izdarīt dabiskās vajadzības. Sākumā visbiežāk tas gluži neviļus notika mājā, taču Ringo ātri aptvēra situāciju un pats sāka rādīt, ka grib ārā."
Pirms divām nedēļām savām acīm Ulubelē redzēju šo procesu. Todien Konstantīns un Rasma kārtējo reizi uz patversmi atveda atrādīt Ringo. Konstantīns nolika suni zemē, turēja aiz astes, un Ringo ātri nokārtojās. Ar čurāšanu ir sarežģītāk, jo, sunim krītot, tika pārsists urīnpūslis. Tagad tas vienmēr jāizspiež, citādi čura netek. Šo māku Konstantīnam ierādīja ķirurgs, to pieprot arī Sabīne. Rasma saka: "Man tik labi nesanāk, joprojām baidos kaut ko par stipru saspiest."
Cilvēki bieži nesaprot
Toreiz, pirms četriem gadiem, laulātais pāris nolēma Ringo atstāt ģimenē: "Viņš nav ceļasoma, kuru var nēsāt šurp turp. Turklāt mēs jau bijām saraduši. Turpinām cīnīties, apmeklējam ārstus, lietojam zāles. Kājās ir jaušama jutība, Ringo cītīgi peld baseinā. Viņš ir mīļš un gudrs suns."
Stāsts par Ringo ir skaudrs, taču Rasma kategoriski noteic: "Kad cilvēki saka – jūsu sunītim ir ļoti palaimējies, es atbildu – nevis viņam, bet mums ir paveicies ar tādu brīnumainu suni, un mēs joprojām nezaudējam ticību, ka viņš atkal staigās."
Notikušais izgaismoja līdzcilvēku attieksmi: "Mums apkārt ir privātmājas, desmit gadus visi cits citu zinām, visiem ir dzīvnieki, daudziem paņemti no patversmēm. Kaimiņi priecājas par Ringo. Taču ir arī tādi, kas vaicā – kam jums liekās klapatas? Tāpat bija ar Sergeju. Kad puisim bija sešpadsmit gadu, nomira vecvecmāmiņa, pie kuras viņš dzīvoja. Sergejam bija tikai viens ceļš – uz bērnunamu, taču viss notika pašsaprotami – apspriedāmies, un Sergejs sāka dzīvot pie mums. Toreiz arī daudzi paziņas mūs nesaprata, bet mums tagad ir dēls, viņš uzrunā mūs par mammu un tēti."
Rasma turpina: "Agrāk, kad meitas vēl bija mazas, regulāri braucām uz bērnunamiem un dzīvnieku patversmēm, palīdzējām, cik varējām. Tās bija cilvēcības stundas. Tagad zinu, ka meitas vienmēr sapratīs dzīves grūtdieņus."
Nekāda bēdu ieleja
Mājas dzīve rit ierastajās sliedēs. Kad Konstantīns ar Rasmu pirms astoņiem mēnešiem iegādājās haskiju kucēnu Emiju, "Ringo uzreiz parādīja, kurš mājās saimnieks, ieķērās viņai skaustā un kārtīgi sapurināja. Mēs satrūkāmies – kas nu būs? Taču tas nekad vairs nav atkārtojies. Abi tagad ir lielākie draugi. Haskiji taču ir bara dzīvnieki, un Ringo ir Emijas bars". Taksenīte Megija, kura no laukiem atvesta jau kā pieaudzis suns, lāgā nemīl ne cilvēkus, ne dzīvniekus, viņa labāk dzīvojas otrajā stāvā, bet Ringo un Emija no pirmās dienas iemācīti, ka viņi tur nedrīkst iet.
Ringo ir cīnītājs, pa māju viņš ar priekškājām šļūkā ātri vien, izguļas uz visiem dīvāniem, bet vislabākā vieta ir Konstantīna klēpis. Kad saimnieks dodas komandējumā, Ringo skumst, bet viņa atgriešanos jūt ar katru savu šūniņu. Rasma smej: "Kostja man zvana, ka drīz būs mājās, tad saku – es to zinu, jo Ringo pie durvīm tevi jau gaida."
Atklājas, ka Ringo kā jau taksis ir arī viltīgs – no rīta suņus pabaro Rasma, bet, kad vēlāk nāk Konstantīns vai Sabīne, viņiem žēli tiek demonstrēts, ka nabadziņš gluži vai trīs dienas neko nav ēdis.
Emijai savukārt ir mednieces raksturs. Reiz viņa pagalmā bija atmūķējusi būra durvis un saimniecei uz lieveņa nolikusi medījumu – skaistāko trusi. Emija nesmādē arī zivis. Dīķī viņa uzmanīgi ķīķerē karūsas, un tad – caps! Par laimi, karūsu ir daudz! Savrupmājā rit dzīve, kurā katram ir sava vieta.