Patlaban sportot drīkst tikai ārā trenera vadībā – grupās, kas nav lielākas par desmit cilvēkiem. Aizliegti arī jebkādi pasākumi un sacensības. Izņēmumi ir Latvijas izlašu un profesionālie sportisti, tostarp jauniešu un junioru līmenī, kuriem atļauts trenēties arī iekštelpās.
Ierobežojumi piemēroti, ievērojot tā saucamo luksofora principu, kas šobrīd joprojām ''mirgo'' tumši sarkanā krāsā. Mazinoties infekcijas rādītājiem, tiktu iedegta nākamā – sarkanā – krāsa, kas paredz mīkstināt ierobežojumus, tostarp atļaut trenēties iekštelpās, gan arī tikai individuāli, nevis grupās, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē skaidroja IZM Sporta departamenta direktors Edgars Severs. Tikai sasniedzot dzelteno un zaļo krāsu jeb vidējo un zemo riska slieksni, varētu mīkstināt pulcēšanās prasības. Viņš norādīja, ka tajā pašā laikā Igaunijā prasības ir mīkstākas: iekštelpās sporta, hobiju un interešu grupās, kursos, kas uzskatāmas par augsta vīrusa izplatības riska nodarbībām (saistītas ar augstu ieelpošanas/izelpošanas līmeni, piemēram, dziedāšana, Austrumu cīņas, dejošana, pūšamo instrumentu spēlēšana utt.), jāievēro 2+2 metru princips. Nekontakta zema riska aktivitātes (pilates, vizuālās mākslas nodarbības, ģitārstundas) var notikt grupās 10+1 sastāvā. Ārpus telpām nodarbības grupās (arī sporta nodarbības, sporta sacensības) var būt līdz 50 personām. Reģionālā pieeja, kas bija spēkā atsevišķās teritorijās, šobrīd ir atcelta.
Severs uzsvēra, ka tad, ja saslimstība mazināsies, nebūs sarežģīti atsākt sportošanu arī iekštelpās, jo jau pērn tika izstrādātas un īstenotas (līdz Ziemassvētkiem nodarbības notika arī iekštelpās) prasības attiecībā uz inventāra dezinfekciju, telpu vēdināšanu un dalībnieku higiēnu.
Veselības ministrijas (VM) Vides veselības nodaļas vecākā eksperte Inga Liepiņa apliecināja: VM ir gatava pozitīvu izmaiņu gadījumā domāt par maziem solīšiem prasību atvieglošanā. Iespējams, ka tas varētu attiekties uz atļauju sportot tenisa kortos, kur ir liels attālums starp abiem dalībniekiem. VM atbalsta arī reģionālo pieeju.
Daļa klātesošo gan apšaubīja līdzšinējo ierobežojumu efektivitāti, kas saslimstības statistiku, kā izskatās, neietekmē. Tikmēr bērni sēž ieslēgti mājās bez iespējas izkustēties, kas noved pie psiholoģiskās spriedzes palielināšanās un depresijas, ko uzrādot arī nesen veiktie pētījumi. Aldis Gobzems mudināja neskatīties nekādus luksoforus, bet atļaut bērniem sportot jau tagad, jo saslimušo skaits krītas: ''Jābeidz terorizēt bērni un vecāki! Nav tādas statistikas, kas rādītu, ka sports veicina inficēšanos. Turklāt bērni ir mazākā riska grupa.'' Viņš aicināja IZM rīkoties un vismaz piedāvāt bērniem sporta stundas publiski tiešsaistē. Tad vismaz būtu kaut kāda kustība, nevis luksofora uguņu gaidīšana. Labs piemērs ir ziemeļvalstis, kur visi bērni sporto. Ne velti daļa Latvijas iedzīvotāju izmanto Igaunijas sporta infrastruktūru, jo šeit tā nav pieejama.
Asas debates izraisīja arī jautājums par atbalsta mehānismiem sporta nozarē strādājošajiem.
Severs gan sacīja, ka saglabāta dotācija profesionālas ievirzes sporta pedagogu darba samaksai un arī privātie sporta klubi, kuri īsteno akreditētas sporta izglītības programmas, ir šajā atbalsta grupā. Tāpat tiek novirzītas mērķdotācijas pašvaldībām – interešu izglītības programmu pedagogu daļējai darba samaksai. Bet dīkstāves pabalsts paredz atbalstu gan darbiniekiem, gan arī pašnodarbinātajiem un patentmaksātājiem, kurus negatīvi ietekmējuši ārkārtējās situācijas ierobežojumi vai kuri atrodas dīkstāvē. Viņiem ir iespēja saņemt no 500 līdz 1000 eiro. Uzņēmumiem ir pieejams grants apgrozāmo līdzekļu plūsmas krituma kompensēšanai.
Viktors Valainis (ZZS) vērsa uzmanību uz to, ka kopumā sporta nozarei atbalsts ir nepietiekams. Viena lieta ir publiskais sektors, bet pavisam cita – privātais, kur situācija ir krietni bēdīgāka. Līdz ar to virkne sporta klubu atstāti izdzīvošanas režīmā.
Latvijas Veselības un fitnesa asociācijas vadītājs Gints Kuzņecovs akcentēja, ka organizācija apvieno 50 sporta klubus, kuru gada apgrozījums kopumā ir 25 miljoni eiro, nodokļos samaksāti pieci miljoni. Tātad nozare, kas dod ievērojamu pienesumu valsts budžetam. Diemžēl valsts atbalsts šo jomu nesasniedz, jo tā ir samērā jauna, kas nekvalificējas grantu noteikumiem, lai gan tas ir akūti vajadzīgs. Viens no iemesliem – klubiem ir pamatīgi nomas un komunālie maksājumi, jo izmantotās telpas un teritorijas ir lielas. Viena kluba mēneša izdevumi ir 20 000 eiro, taču valsts kompensācija sasniedz tikai 3693 eiro. ''Ja nekāda kustība neatsāksies, klubi vienkārši neizdzīvos. Tas liek mums uzdot retorisku jautājumu: būt vai nebūt?'' rezumēja Kuzņecovs.