Sociālo tīklu laikmets pavēris iespēju ikvienam justies līdzīgi Latvijas politikas aktieriem, tikai ar to starpību, ka tīklotājs var rakstīt, ko grib, un nenest par to nekādu atbildību, bet pozīcijas politiķi var darīt vai, pareizāk sakot, sastrādāt, ko grib, un, kā tas ne tikai Rail Baltica sāgā redzams, arī beigās neviena atbildīgā nav. Nē, vēl viena atšķirība tomēr ir – kamēr tu tikai plosies soctīklos, tev paliek ilūzija, ka, būtu tev teikšana, tu nu gan izdarītu labāk un godīgāk nekā viņi. Vēlēšanās šāda iespēja ir ikvienam, kuru likums tām pielaiž, tad nu parādiet savu gudrību un tālredzību. Tak nē, citi tādi paši tīkla varoņi atkal ir ņēmuši un nobalsojuši nepareizi.
Pirms 30 gadiem, kad ne feisbuka, ne tvitera vēl nebija, viens pozitīvs aspekts no šīs neesamības izrietēja – tā kā nebija tīklu dotās brīnišķīgās iespējas vispirms ierakstīt un nosūtīt un tikai tad (labākajā gadījumā) pārlasīt, ko pats sarakstījis (tas attiecas ne tikai uz gramatiskajām kļūdām), tad cilvēki rūpīgāk izlasīja avīzēs rakstīto, nevis reaģēja uz pirmo pamesto ziņu. Avīzēs bija, ko lasīt, un lasītājiem bija vairāk laika pārdomāt, pirms spert ārā savu viedokli. Lūk, kādi pārdomu materiāli bija atrodami 1996. gada 23. februāra Dienā.
Pirmā ziņa vēstīja par to, ka Igaunija no visām Baltijas valstīm ir visvairāk gatava pievienoties Eiropas Savienībai, bet šo tēmu, kas tolaik varēja ne pa jokam grauzt latviešu pašapziņu, atceroties, ka 1930. gados Latvija bija attīstītākā Baltijas valsts, neaplūkosim (to nedarīsim arī tādēļ, ka šodien mūsu pašapziņu vēl vairāk grauž vējpropelleru pūtēju koalīcijas vadītās valsts atpalikšana nu jau arī no Lietuvas). Divas citas ziņas lasītājiem lika vairāk lauzīt galvu par to, kā mainās laiki un cilvēki, jo ziņas bija par visnotaļ cienījamiem ļaudīm.
Pirmā – par Veltu Puriņu. Tolaik visiem vēl bija labā atmiņā, kā 1991. gada augusta puča pirmajā dienā, kad OMON ieņēma Latvijas Televīziju, Velta Puriņa drosmīgi un pašaizliedzīgi līdz pēdējam brīdim bija LTV ekrānā, viņas pēdējais paziņojums bija, ka TV ēkas pirmajā stāvā jau saimnieko OMON. Bet 1996. gada 23. februāra Dienā bija lasāma Mārtiņa Ķibilda (1973–2019) ziņa, ka Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTVP) locekle, TV dīva, bijusī Saeimas deputāte nostādījusi sevi divdomīgā situācijā – vairāku avīžu žurnālistiem lūgusi publicēt rakstus par Aleksandra Laventa atbrīvošanu no ieslodzījuma. "Par rakstiem viņa solās maksāt 400–500 latu. Pēc tam kad to uzzināja Radio un TV padomes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis, V. Puriņa Dienai liedzās un apgalvoja, ka tas bijis tikai joks, viņa gribējusi žurnālistus "pārbaudīt"." Ķibilds atstāstīja, ka 20. februārī V. Puriņa Dienas redakcijā tikusies ar Dienas reportieri, savu bijušo kolēģi LTV Māri Diņģeli, un, "parūpējusies, lai viņu sarunu neviens nedzird, sāka savu sakāmo: vai M. Diņģelis nevarētu uztaisīt rakstu par to, ka būtu labi A. Laventam apcietinājumu nomainīt pret mājas arestu; tad viņš būtu spējīgs Bankā Baltija atdot vismaz piecus miljonus latu. M. Diņģelis atteicis, ka par bankām Dienā raksta citi žurnālisti". Tad V. Puriņa solījusi naudu, M. Diņģelis atteicis, un abi šķīrušies. Kad par naudas piedāvājumiem žurnālistiem bija uzzinājis Ojārs Rubenis, V. Puriņa M. Diņģelim zvanījusi vēlreiz un lūgusi viņu iepriekšējo sarunu aizmirst. 24. februāra Dienā NRTVP loceklis Rolands Tjarve (1966–2020) teica, ka, būdama NRTVP locekle, V. Puriņa šādi nedrīkstēja rīkoties nekādu iemeslu dēļ.
Otra 24. februāra Dienas ziņa bija par dzejnieku Uldi Bērziņu (1944–2021), tobrīd LSDSP nosauktu kā Valsts prezidenta amata kandidātu, kurš bija parakstījis "velna duča" vēstuli – aicinājumu ievērot minoritāšu tiesības Latvijā, ko Valsts prezidents Guntis Ulmanis bija vērtējis kā "rupju, netīru politisku spēli" un salīdzinājis ar vēstuli Haritonova aizstāvībai. Bērziņš Dienai teica, ka būtu šo vēstuli rakstījis citādāk, bet no sava paraksta neatsakoties: "Līdz 1990. gada 4. maijam es nekad neatbildēju krieviski, ja man kāds uz ielas kaut ko krieviski teica, jo nebiju saimnieks un parādīju savu apspiestības dumpību. Kopš 4. maija vienmēr atbildu krieviski, ja man jautā krieviski…"